viņš teica patiesību.”
“Tu esi ļoti jauna un naiva,” Houpa pamācoši atbildēja. “Neviens vīrietis neguļ savā kāzu naktī.”
“Varbūt…” Keja iesāka, tomēr Houpa viņu pārtrauca. “Jo drīzāk dosies ceļā, jo drīzāk atgriezīsies. Es tevi gaidīšu ballē. Mans tērps nebūs tik krāšņs kā tavējais – tikai sārta zīda kleita. Meklē mani balles zāles tālākajā pusē.” Houpa uzlika plaukstas uz Kejas pleciem un viņu cieši nopētīja. “Lai Dievs tevi sargā,” viņa ierunājās un uzspieda steidzīgu skūpstu uz Kejas vaiga. Pēc brīža viņas traucās uz stalli, kur gaidīja zirgi. Houpa palīdzēja noslēpt Kejas kleitu un zīda zeķēs tērptās kājas zem apjomīgā apmetņa. Balles kleita bija šaura, un, Kejai sēžot zirga mugurā, uzrāvās augšup.
“Vienalga, ko saka mūsu tēvocis, tu tikai neuzticies Aleksandram!” Houpa piekodināja, kad Keja beidzot sēdēja seglos, ietinusies apmetnī.
Gribēdama uzlabot saspringto atmosfēru, Keja atbildēja:
“Vai gribi, lai kaut ko atvedu?”
“Man vajadzīga tikai tava drošība,” Houpa nopietnā balsī atbildēja. Ieraudzījusi Kejas vilšanās pilno skatienu, viņa piebilda: “Atved vīru. Ne pārāk garu, ne pārāk īsu, ne bagātu, ne nabagu. Gribu vīrieti, kurš spēj nolikt pie vietas manu tēvu.” Viņa pasmaidīja. “Un gribu vīru, kurš kāzu naktī neaizmigs.”
“Kuru tēvu?” Keja izmeta un aptvēra, ka ir daudz satrauktāka, nekā iepriekš domāja. Viņa gribēja atvainoties, bet Houpa iesmējās.
“To, kurš par visu sūdzas, protams. Ar otru tēvu man nav problēmu, tikai viņš mani neklausa. Dodies!”
Kejas zirgs sāka soļot, un viņi devās rietumu virzienā – uz vietu, kur jāsatiekas ar slepkavu.
Tagad viņa sēdēja zirga mugurā un gaidīja. Vīriem bija jāierodas jau sen, tomēr Keja nedzirdēja un neredzēja neko aizdomīgu. Vai kaut kas nogājis greizi? Vai bēgšanas mēģinājums bijis neveiksmīgs? Keja apzinājās, ka ir slikti informēta par tēvoča Tīsija lomu plānā un ka būtu vajadzējis uzdot vairāk jautājumu. Viņa gribēja līdzināties brālim Neitam, kuram patika risināt mīklas. Viņam patika atklāt, kurš ko izdarījis un kādēļ. Tumsā un klusumā Keja domāja par pirmo reizi, kad Neits atrisināja mīklu, kas lika lauzīt galvu visai ģimenei un kalpotājiem.
Milti pazuda no virtuves satraucošā ātrumā, tomēr neviens neatzinās noziegumā.
Keja pasmaidīja un sāka gremdēties atmiņās, bet piepeši atskanēja troksnis. Otrs zirgs bija stingri piesiets pie koka aptuveni piecdesmit jardu attālumā, un tajā virzienā neko nemanīja. Tomēr maņas juta – kaut kas ir mainījies.
– Kas tur ir? – Keja iesaucās.
No tumsas izslīdēja garš, bārdains vīrietis labākajos gados. Viņš nostājās tik tuvu Kejas zirgam, ka viņa parāva pavadu un metās bēgt. Tomēr vīrietis satvēra viņas kājas lielu, atklādams zīda zeķi un kleitas malu. Kristāla krellītes mirdzēja pat nakts tumsā.
– Vells un elle, – vīrietis iesaucās, aplūkodams Keju. – Nolāpītais zaļknābis atsūtījis skuķi darīt vīrieša darbu. Mazs, vārgs skuķis man neder, es savu dzīvību uzticu tikai vīrišķim. Tikpat labi varu uz līdzenas vietas nošauties! – Viņš apklusa un turpināja amerikāņu angļu valodā:
– Vai dodaties uz balli, jaunkundz?
Keja ar spēju kustību atbrīvojās no vīrieša plaukstas un palūkojās viņā ar milzīgu nicinājumu.
– Jā, līdzko man būs tāda iespēja. Vai jūs varēsiet turēt līdzi? – Viņa bija pavadījusi vairākas vasaras Skotijā kopā ar brālēniem un māsīcām, tāpēc saprata, kādu apvainojumu vīrietis izteica. Keja domāja, ka viņš ir nepateicīgs lempis.
Keja nepapūlējās norādīt, kur meklējams otrs zirgs. Ja jau vīrietis uzskatīja “skuķi” par tik bezjēdzīgu, ka varēja “uz līdzenas vietas nošauties”, lai meklē zirgu pats!
Vīrietis stāvēja un pārsteigts skatījās uz Keju. Viņa sprieda, ka ir satriekusi šo cilvēku, parādīdama, ka saprot skotu valodu. Vīrietis kaut ko nomurmināja. Kejai šķita, ka viņš saka: “Tu esi Maktērna.”
Kad atskanēja šāviena troksnis, viņa nejutās pārsteigta. Tīsija plāns bija izgāzies. Vīri, kuriem bija jāsamaksā par darbu, neatnāca, un rupjais skots ieradās viens. Keja gandarīti nodomāja, ka tagad viņš patiešām palicis viens, un pamudināja ķēvi lēkšot ātrāk.
Keja juta, kā kleita raujas arvien augstāk. Viņa saprata, ka pie balles zāles nokļūs pavisam nepiedienīgā izskatā. Vējš norāva apmetņa kapuci no galvas, un Keja manīja, kā no krāšņā matu sakārtojuma izslīd sprādzes. Viņa priecājās, ka piespraudusi briljanta zvaigznītes ņiebura iekšpusē. Tās astoņpadsmitajā dzimšanas dienā Kejai uzdāvināja tēvs, un viņa negribēja pazaudēt vērtīgo dāvanu, it sevišķi tik bezjēdzīga iemesla dēļ.
Aiz muguras strauji tuvojās zirgs. Keja pagriezās un ieraudzīja, ka zirga mugurā sēž skots. Mati un bārda aizsedza viņa seju, tomēr Keja redzēja, ka vīrietis vārās dusmās.
– Apsedzies, muļķe! – viņš kliedza.
– Tagad nav laika kautrībai! – Viņa piecēlās stāvus seglos, un zirgs metās auļos. Keja dievināja jāšanu un lielu daļu mūža pavadīja zirga mugurā. Jāšanas sacensības, kurās Keja parasti guva uzvaru, bija viens no viņas iecienītākajiem laika pavadīšanas veidiem.
– Viņi nedrīkst redzēt, ka tu esi meitene, – vīrietis kliedza, pūlēdamies Keju panākt. Tomēr viņa zirgs bija tik ļoti nokrauts ar ekspedīcijai nepieciešamajām mantām, ka nespēja skriet ātri. Tomēr vīrietis steidzināja zirgu, līdz Kejai kļuva dzīvnieka žēl.
– Mums jāšķiras, – viņa paziņoja un strauji pagrieza zirgu pa kreisi. Keja vāji orientējās Čārlstonas apkaimē, tomēr viņai piemita laba virziena izjūta. Turklāt tālumā vīdēja gaisma. Viņa plānoja doties uz Tīsija namu, pārģērbties un nākamajā rītā doties uz mājām. Šajā viesošanās reizē piedzīvojumu jau bija pietiekami.
Kad vīrietis nogriezās turpat, kur Keja, un gandrīz nogrūda viņu no ceļa, bija jāliek lietā visas ilgajos treniņos gūtās prasmes, lai noturētu ķēvi pareizajā virzienā.
– Ko tu dari? – Keja viņam uzkliedza.
– Glābju tev dzīvību, – vīrietis atkliedza pretī. – Ja atgriezīsies pilsētā, tevi arestēs.
– Neviens nezina par mūsu tikšanos. – Keja palūkojās pār plecu. Viņa dzirdēja šāvienu, tomēr neredzēja cilvēkus.
– Viņi tevi redzēja!
– Nē, neredzēja! – Keja sauca.
Sievietei par lielu pārsteigumu, viņš satvēra ķēves iemauktus un parāva tik spēcīgi, ka Keja gandrīz nokrita.
Ja rokās būtu pātaga, viņa liktu to lietā.
– Tev
