skatienu.
– Es pazīstu tevi kopš tavas dzimšanas un nemūžam nelūgtu darīt kaut ko bīstamu. Tu vari noslēpt kleitu zem Houpas lielā apmetņa ar kapuci, un es zinu, ka tu esi prasmīga jātniece. Esmu redzējis, kā tevis vadīts zirgs pārvar tādus šķēršļus, kas biedē vairumu vīriešu.
– Pretējā gadījumā brāļi mani apsmietu. Viņi… – Iedomājusies par brāļiem, Keja prātoja, kā viņi rīkotos šādā situācijā. Tallijs jau sēdētu zirga mugurā, Neits vispirms uzdotu simt jautājumu un tikai tad piekristu doties ceļā, Ītans kravātu mantas, jo ieņemtu Tīsija vietu ekspedīcijā, un Ādams…
– Ko viņi darītu? – Tīsijs jautāja.
– Viņi palīdzētu jebkuram mūsu tēva draugam, – Keja paziņoja un piecēlās kājās.
– Tu nevari to darīt! – Houpa pārmetoši lūkojās uz Keju.
– Tu teici, ka ietu palīgā, ja varētu, – viņa atcirta.
– Jā, – Houpa piekrita, – bet tas ir citādi. Tu esi tik jauna un… un…
– Bērnišķīga? Izlutināta? Bagāta? – Keja jautāja un pēc katra izrunātā vārda samiedza acis ciešāk. Kopš pirmās tikšanās ar Houpu viņai šķita, ka tiek uzskatīta par jaunu, pārāk vieglprātīgu, pārāk izlutinātu un nespējīgu paveikt kaut ko nozīmīgu. Taisnība, viņa nebija piedzīvojusi tādas grūtības kā Houpa, kura negadījuma rezultātā kļuva kliba, zaudēja māti un visu mūžu rūpējās par nebeidzami kašķīgu tēvu. Tomēr arī Keja bija piedzīvojusi grūtus brīžus. Būt vienīgajai meitenei starp četriem vecākajiem brāļiem bija sarežģīti pats par sevi.
– Es piekrītu, – Keja paziņoja un uzmeta Houpai tādu skatienu, ar kādu parasti apveltīja Talliju, lai neļautu aizmest vēl vienu vardi sev aiz apkakles.
– Paldies, – atbildēja Tīsijs, un viņa acīs sariesās asaras. Viņš paņēma sievietes mazo roku un noskūpstīja delnas virspusi. – Paldies, paldies! Tev nekas slikts nenotiks.
Alekss ir ļoti patīkams jauns cilvēks, un…
– Viņa sievas ģimene tā noteikti nedomā, – Houpa iebilda.
Tīsijs uz viņu palūkojās, un Houpa apsēdās krēslā.
Viņa saprata, ka ir zaudējusi cīņā.
– Varbūt man jāpārģērbjas? – Keja jautāja.
– Nē, nē, nemaini izskatu. No tikšanās vietas dodies tieši uz balles zāli.
– Tādā veidā nodrošināsi sev alibi, – Houpa paskaidroja. Dusmas viņas balsī pamazām gaisa.
– Tieši tā. Protams, tu netiksi iztaujāta, tomēr… – Tīsijs apklusa.
Houpa bezspēcīgi nopūtās.
– Aizsedz seju. Neviens nedrīkst tevi ieraudzīt. Pat viņš.
– Vai viņu vajās? – Keja jautāja, pamazām aptverdama, ko piekritusi izdarīt.
– Es plānoju bēgšanu jau vairākas nedēļas kopš Aleksa ieslodzīšanas, – Tīsijs atbildēja, – un domāju, ka esmu ņēmis vērā visas iespējas. Izbēgs trīs cilvēku grupas, un tikai tu zināsi, kur satikt īsto.
– Tas noteikti izmaksāja dārgi, – Houpa piebilda.
Tīsijs nevērīgi pavicināja roku. Bēgšanas apmaksāšanai viņš atdeva visus ietaupījumus, bet sievietēm tas nebija jāzina.
– Kad man jādodas ceļā? – Keja jautāja. Domājot par gaidāmo vakaru, viņa satraukti norija siekalas.
– Vajadzēja to izdarīt jau pirms aptuveni divdesmit minūtēm.
– Viņš negrib dot tev laiku pārdomām, – Houpa paskaidroja.
– Mana kalpone…
– Es viņu nodarbināšu, – Houpa atbildēja. – Viņa pat nepamanīs, ka esi aizbēgusi.
– Es… Es, ē… – Keja stostījās.
– Ej! – Tīsijs iesaucās. – Nedomā, bet ej! Aizsedz seju, nerādi to nevienam, pat Aleksam, un pēc tikšanās dodies uz balli. Atstāj zirgu aiz balles zāles, lai nedotu ļaudīm iemeslu runāt par tavu ierašanos. Par to parūpēsies Houpa.
Keja paskatījās uz Houpu, kura palocīja galvu.
– Labi. Es došos. Nezinu, kā jāšu, tērpusies šajā kleitā, bet..
– Apmetnis apsegs tavu augumu visā garumā, – Tīsijs paskaidroja. Viņa lūdzošais skatiens liecināja par vēlēšanos beigt sarunu. – Rīt brokastīs dzersim karsto šokolādi un pasmiesimies par to visu.
– Vai apsoli? – Keja smaidot jautāja.
– Zvēru.
Keja vēlreiz uzsmaidīja tēvocim, satvēra kleitas svārku daļu un metās lejup pa kāpnēm. Viņas sirds strauji pukstēja, tomēr Keja zināja, ka viņai nav izvēles. Bija jāizglābj cilvēka dzīvība. Viņa negribēja domāt par to, vai Alekss patiešām ir slepkava. Kejai bija jāpaveic uzticētais darbs, un tikai pēc tam viņa atļausies domāt.
Otrā nodaļa
Apkārt valdīja tumsa. Keja sēdēja zirga mugurā un vēlējās, kaut būtu Virdžīnijas pavalstī kopā ar ģimeni. Bija rudens, tātad mājās bija vēsāks nekā šeit. Vai viesistabas kamīnā kuras uguns? Vai brāļi ir mājās, vai arī… dara to, ar ko nodarbojas puiši? Ītans satikās ar vienu no Vudloku meitenēm, bet Keja bija pārliecināta, ka viņiem nekas nesanāks. Meitene bija pārāk neglīta un dumja, lai iekarotu Ītana sirdi.
Kad ķēve sāka slieties pakaļkājās, Keja sakustējās un dzīvnieku nomierināja. Aiz viņas muguras starp kokiem bija noslēpts nastu nesējs zirgs, kas jāatdod Aleksandram Makdauelam pēc tam, kad viņš beidzot ieradīsies kopā ar vīriem, kuri viņam palīdzēja izglābties no cietuma.
Keja palūkojās apkārt, tomēr gandrīz necaurredzamajā tumsā nekas īsti nebija saskatāms. Bija grūti atrast vietu, kurā tēvocis lika sagaidīt Maka dēlu. Keja domāja par viņu tikai kā par tā cilvēka dēlu, kurš palīdzējis viņas tēvam, un tas bija vienīgais iemesls, kāpēc viņa ieradās tikšanās vietā. Ja Keja ļautu domām novirzīties, viņa sāktu lūkoties tumsā un aptvert, ka gaida tikšanos ar iespējamu slepkavu.
Houpa nokāpa apakšstāvā kopā ar Keju, palīdzēja apsegt kleitu ar lielo vilnas apmetni un iedeva Tīsija zīmēto karti, kur bija norādīta tikšanās vieta.
“Tu vēl vari atteikties,” Houpa atgādināja un uzlika Kejai galvā apmetņa kapuci.
Keja saņēma drosmi.
“Nekas slikts nenotiks. Turklāt nedomāju, ka šis vīrs patiešām ir slepkava.”
