palūkojusies visapkārt, meklēdama Renāti, viņa ieraudzīja Selesti, kura patlaban ienāca pa skolas vārtiem, kā jau parasti, nokavējusies, turēdama dvīņus aiz rokas un izskatīdamās neiespējami satriecoša. Radās sajūta, ka skolā uzradusies cita suga. Medelaina pamanīja, ka viens no otrās klases vecākiem ierauga Selesti, komiski satrūkstas un gandrīz paklūp pār skolas somu.
Un tur jau nāca arī Renāte, steigdamās tieši pie Selestes un sniegdama viņai divas sārtas aploksnes.
– Es viņu nositīšu, – Medelaina paziņoja.
Lipmana kundze: Paklau, es vairs negribētu par to runāt. Mēs esam pelnījuši mieru. Viens no vecākiem ir miris. Visa skola par viņu sēro.
Gabriela: Hmm, es nu gan neteiktu, ka sēro visa skola.
Tas jau būtu pārspīlēti.
Seleste pamanīja vīrieti, kurš, viņu ieraugot, bija paklupis.
Varbūt viņai vajadzētu sameklēt sev mīļāko. Varbūt tad kaut kas notiktu un viņas laulība iegāztos bezdibenī, uz kuru tā visus šos gadus bija tik nepielūdzami virzījusies.
Tomēr doma par ielaišanos ar citu vīrieti, kurš nebūtu Perijs, piepildīja viņu ar smagumu un apātiju. Tas būtu tik garlaicīgi. Citi vīrieši viņu nemaz neinteresēja. Kopā ar Periju viņa jutās dzīva. Pametusi Periju, viņa kļūtu vientuļa, uz visiem laikiem aizmirstu par seksu un mocītos garlaicībā. Tas nebija godīgi. Perijs bija viņu samaitājis.
– Tu pārāk cieši spied man roku, – Džošs aizrādīja.
– Jā, mammu, – Makss piekrita.
Viņa atslābināja tvērienu.
– Piedodiet, zēni, – viņa sacīja.
Šis rīts nebija izdevies. Vispirms ar vienu no Džoša zeķēm bija atgadījies kaut kas katastrofāli briesmīgs, un to vairs nekādi nebija iespējams uzvilkt pareizi. Pēc tam Makss nebija varējis atrast kādu ļoti īpašu Lego vīriņu ar ļoti īpašu dzeltenu cepuri, kas viņam bija vajadzīgs uzreiz un nekavējoties.
Viņi abi bija žēli raudājuši pēc tēta. Viņi nemaz nebija gribējuši klausīties, ka tētis atrodas otrā pasaules malā. Viņiem vajadzēja tēti. Arī Selestei vajadzēja Periju. Viņš būtu ticis galā ar Džoša zeķi. Viņš būtu atradis Maksa Lego vīriņu. Viņa allaž bija zinājusi, ka nekādi nespēs tikt galā ar skolas rītu darbiem. Gan viņa, gan abi zēni no rītiem parasti mēdza ilgi gulēt un jutās ļoti nelāgi, toties Perijs modās priecīgs un enerģijas pārpilns. Ja viņš šorīt būtu mājās, viņi skolā ierastos vēl pirms noteiktā laika. Automašīnā būtu skanējuši smiekli, nevis valdījis klusums, ko ik pa brīdim pārtrauktu zēnu bēdīgā iešņukstēšanās.
Beigu beigās Seleste bija viņiem iedevusi ledenes uz kociņa. Izdabūti ārā no automašīnas, viņi vēl aizvien turpināja tās sūkāt, un Seleste pamanīja, ka viena no pirmskolas mātēm, kuru viņa bija sastapusi skolas izvēles dienā, pagāja viņiem garām, mīļi uzsmaidīja zēniem un uzmeta Selestei skatienu, kas skaidri vēstīja: tu esi slikta māte.
– Re, kur Kloī un Zigijs! – Džošs iesaucās.
– Iesim viņus nosist! – Makss ierosināja.
– Zēni, nevajag tā runāt! – Seleste norāja. Augstā debess, ko tagad citi par viņiem domās?
– Tikai pa jokam, mammu, – Džošs laipni paskaidroja.
– Kloī un Zigijam tas patīk!
– Seleste! Jūs taču esat Seleste, vai ne? – Kad abi puikas bija aizskrējuši, viņai priekšā uzradās kāda sieviete. – Pirms dažām nedēļām mēs ar jums un jūsu vīru satikāmies formas tērpu veikalā. – Viņa pieskārās sev pie krūtīm. – Renāte. Es esmu Amabellas mamma.
– Protams! Sveika, Renāte, – Seleste sacīja.
– Vai tad Perijs šodien nevarēja atnākt? – Renāte cerīgi paskatījās apkārt.
– Viņš ir Vīnē, – Seleste paskaidroja. – Darba dēļ viņam bieži nākas ceļot.
– Nemaz nešaubos, – Renāte zinīgi apstiprināja. – Todien man šķita, ka esmu viņu kaut kur redzējusi, un tāpēc, pārnākusi mājās, es ierakstīju viņa vārdu Google meklētājā, un tad man viss kļuva skaidrs! Tas Perijs Vaits! Patiesībā es pat esmu dažas reizes redzējusi jūsu vīra uzstāšanos. Arī es pati darbojos investīciju jomā!
Skaisti. Kārtējā Perija pielūdzēja. Selestei bieži ienāca prātā: ko gan Perija pielūdzējas darītu, ieraudzījušas, ko viņš mēdz darīt?
– Te būs divi ielūgumi jūsu zēniem uz Amabellas sesto dzimšanas dienu. – Renāte sniedza viņai divas sārtas aploksnes. – Protams, arī jūs abi ar Periju esat laipni aicināti nākt kopā ar viņiem. Tādā veidā visi vecāki varēs jauki iepazīties cits ar citu!
– Brīnišķīgi, – Seleste paņēma aploksnes un ielika tās somiņā.
– Labrīt, dāmas! – Tā bija Medelaina, kārtējo reizi ģērbusies skaistā kleitā. Viņas vaigos dega sarkani plankumi, bet acis bīstami mirdzēja. – Paldies, ka uzaicināji Kloī uz Amabellas dzimšanas dienu.
– Šausmas, vai tad Amabella pati ir sākusi dalīt ielūgumus? – Renāte sarauca pieri un papliķēja pa savu somiņu. – Viņa būs tos paņēmusi no manas somas. Es patiešām gribēju tos neuzkrītoši izdalīt vecākiem.
– Jā, jo izskatās, ka tu esi uzaicinājusi visu klasi, izņemot vienu mazu zēnu.
– Tu droši vien runā par Zigiju, par to bērnu, kura dēļ manas meitas kakls ir vienos zilumos, – Renāte attrauca. – Viņš netika iekļauts uzaicināto viesu sarakstā. Tas nu gan ir pārsteigums, vai ne?
– Izbeidz, Renāte, – Medelaina sacīja. – Tu nedrīksti tā darīt.
– Nu, tad iesūdzi mani tiesā! – Renāte uzmeta Selestei dzirkstošu, draisku skatienu, it kā dalītos ar viņu slepenā jokā.
Seleste ievilka elpu. Viņa nevēlējās iesaistīties šādās norisēs.
– Varbūt es…
– Man ir ļoti žēl, Renāte, – Medelaina pārtrauca ar karalisku smaidu sejā, – taču Kloī nevarēs ierasties tajā ballītē.
Renāte sarāvās.
– Cik bēdīgi, – viņa noteica un parāva šķērsām pāri ķermenim pārvilkto somiņas siksnu, it kā tās būtu bruņas, ko vajadzētu sakārtot. – Zini ko? Es laikam izbeigšu šo sarunu, kamēr vēl neesmu pateikusi kaut ko tādu, ko nāktos nožēlot. – Viņa pamāja Selestei. – Bija prieks ar jums atkal satikties.
Medelaina noskatījās Renātei pakaļ. Izskatījās, ka viņu ir pārņēmis
