noplivināja kleitu, paņēma nūju, atvēzējās un BĀC! – Viņš notēloja, ka triec pa bumbiņu ar kriketa nūju. – Un tie puiši nokrita ceļos un saķēra galvas.
– Vai tu atkal stāsti par to kriketu? – Medelaina bija atgriezusies no Kloī guļamistabas.
– Un tad es viņā iemīlējos, – Eds paziņoja. – Patiesi, neprātīgi, dziļi. Skatīdamies pa savas guļamistabas logu.
– Es par tādu Edu vispār pat nenojautu, – Medelaina bezrūpīgi piezīmēja.
– Tieši tā. Tā nu mēs izaugām lieli un aizgājām no mājām, un mamma man pateica, ka Medelaina ir apprecējusi kaut kādu kretīnu, – Eds turpināja.
– Kuš, – Medelaina uzsita viņam pa roku.
– Pēc vairākiem gadiem es aizgāju uz kāda drauga rīkotajiem dārza svētkiem par godu viņa trīsdesmitajai dzimšanas dienai. Pagalmā norisinājās kriketa spēle, un kas tur stāvēja savās augstpapēžu kurpēs un rotās, tieši tāpat atvēzējusies ar nūju? Mazā Medelaina no kaimiņu mājas. Man gandrīz apstājās sirds.
– Tas ir ļoti romantisks stāsts, – Džeina sacīja.
– Un es vēl gandrīz negribēju iet uz tiem dārza svētkiem, – Eds piebilda. Varēja redzēt, ka viņam mirdz acis, lai gan šis stāsts noteikti jau bija dzirdēts simtiem reižu.
– Un arī es gandrīz uz tiem neaizgāju, – Medelaina pievienojās – Man nācās atteikties no pedikīra, un parasti es nekad to nedaru.
Abi uzsmaidīja viens otram.
Džeina novērsās, paņēma savu tējas krūzi un iedzēra malciņu, lai gan krūze bija gandrīz tukša.
Pie durvīm kāds piezvanīja.
– Tā būs Seleste, – Medelaina secināja.
Skaisti, Džeina nodomāja, turpinādama izlikties, ka malko tēju no tukšās krūzes. Tagad man te būs jāsēž kopā ar lielu mīlestību un izcilu skaistumu.
Visapkārt bija redzamas krāsas: krāšņas, dzīvīgas krāsas. Visā šajā namā tikai viņa vienīgā bija bezkrāsaina.
Bārnsas jaunkundze: Protams, ka vecāki veido sabiedriskas grupas ārpus skolas. Nav teikts, ka viktorīnas vakara konfliktam bija kāds sakars ar to, kas notika Pirivī valsts skolā. Man tikai ienāca prātā, ka vajadzētu uz to norādīt.
Tea: Jā, Bārnsas jaunkundze jau neko citu nevarētu sacīt, vai ne?
Sešpadsmitā nodaļa
– Ko tu domā par Džeinu? – Tovakar Medelaina vannas istabā pavaicāja Edam, kamēr viņš tīrīja zobus, bet viņa pati ar pirksta galu uzklāja savām “smalkajām grumbiņām un rieviņām” acu krēmu, kas bija tik dārgs, ka pat asaras šķīda. (Dieva dēļ, Medelainai taču bija mārketinga speciālistes diploms. Viņa zināja, ka ir gluži vienkārši izšķiedusi naudu par trauciņā iepildītu cerību.) – Ed?
– Es tīru zobus, pagaidi mazliet. – Viņš izskaloja muti, nospļāvās un paklaudzināja ar zobu suku pa izlietnes malu. Tuk, tuk, tuk. Vienmēr trīs stingri, apņēmības pilni klauvējieni, it kā zobu sukas vietā būtu āmurs vai uzgriežņu atslēga. Dažreiz, sadzērusies šampanieti, viņa vai ļima no smiekliem, skatīdamās, kā Eds klaudzina ar savu zobu suku.
– Es teiktu, ka Džeina neizskatās vecāka par divpadsmit gadiem, – Eds paziņoja. – Pat Ebigeila šķiet vecāka par viņu. Nekādi nespēju aptvert, ka arī Džeinai ir bērns. – Viņš notēmēja ar zobu suku uz Medelainu un pasmaidīja. – Toties šogad viktorīnas vakarā viņa būs mūsu slepenais ierocis. Viņa noteikti zinās atbildes uz visiem jaunās tūkstošgades paaudzes jautājumiem.
– Es domāju, ka par popkultūru zinu vairāk nekā Džeina, – Medelaina atteica. – Man ir sajūta, ka viņa vis nav nekāda tipiska divdesmit četrus gadus veca sieviete. Savā ziņā viņa šķiet gandrīz vecmodīga, it kā būtu nākusi no manas mātes paaudzes.
Uzmanīgi nopētījusi sevi spogulī, Medelaina nopūtās un nolika savu trauciņā iepildīto cerību atpakaļ plauktā.
– Viņa nemaz nevar būt tik vecmodīga, – Eds iebilda. – Tu taču teici, ka viņa tikusi pie bērna pēc vienas nakts sakara.
– Viņa neatbrīvojās no tā bērna un dzemdēja, – Medelaina atteica. – Savā ziņā tas ir vecmodīgi.
– Tad jau viņai būtu vajadzējis atstāt to bērnu uz baznīcas sliekšņa, – Eds aizrādīja. – Klūgu grozā.
– Kur?
– Klūgu grozā. Tā taču to sauc, vai ne? Klūgu grozs?
– Man likās, ka tu teici – kroga grozs.
– Teicu jau arī. Lai slēptu savu neveiklo izteikšanos. Paklau, un kas viņai ir ar to košļājamo gumiju? Viņa to gremoja visu dienu.
– Zinu. Rodas sajūta, ka viņa nespēj no tās atteikties.
Viņš izslēdza vannas istabas gaismu. Abi iekārtojās katrs savā gultas pusē, ieslēdza naktslampiņas un atvilka segas ar vienmērīgu, saskaņotu kustību. Atkarībā no noskaņojuma Medelainai šķita, ka tā vai nu apliecina, ka viņu laulība ir ideāla, vai arī liek noprast, ka viņi ir iestrēguši priekšpilsētas vidusslāņa rutīnā, un viņiem vajadzētu pārdot māju un doties ceļojumā pa Indiju.
– Es ļoti labprāt gribētu uzpost Džeinu pēc sava prāta, – Medelaina domīgi ieminējās, kamēr Eds grāmatā atšķīra vajadzīgo lappusi. Viņš bija liels Patrīcijas Kornvolas detektīvromānu cienītājs. – Viņa tik jocīgi atķemmē tos matus. Pavisam gludi. Viņai vajadzētu tos uzbužināt kuplākus.
– Kuplākus, – Eds nomurmināja. – Precīzi. Tieši tas viņai ir vajadzīgs. Es biju iedomājies par to pašu. – Viņš pāršķīra lapu.
– Mums jāpalīdz viņai sameklēt kādu puisi, – Medelaina nerimās.
– Tad jau ķeries tik klāt.
– Es ļoti labprāt uzpostu arī Selesti, – Medelaina turpināja. – Zinu, tas izklausās savādi. Protams, viņa jau tāpat izskatās skaista.
– Seleste? Skaista? – Eds pārprasīja. – Nemaz nebiju ievērojis.
– Ļoti smieklīgi.
Medelaina paņēma savu grāmatu un tūlīt atkal to nolika.
– Džeina un Seleste ir tik atšķirīgas, tomēr man ir tāda sajūta, ka viņām ir arī kaut kas kopīgs. Es tikai īsti nevaru saprast, kas tas ir.
Eds nolaida savu grāmatu.
– Es tev varu pateikt, kas viņām ir kopīgs.
– Ak
