debess, kāpēc es izskatos tik nogurusi?
Viņa runāja pa telefonu, sēdēdama uz gultas kabinetā/ brīvajā istabā, kur vienmēr mēdza locīt izmazgāto veļu. Nupat viņa bija ieraudzījusi sevi sienas skapja spoguļdurvīs. Neatraudama telefonu no auss, Medelaina piecēlās un piegāja pie spoguļa.
– Varbūt tāpēc, ka tu patiešām esi nogurusi, – Seleste ieminējās.
Medelaina ar pirksta galu uzspieda sev zem acs.
– Naktī es ļoti labi izgulējos! – viņa iebilda. – Katru dienu es nodomāju: paklau, tu nu gan šodien izskaties drusku nogurusi. Tikai nesen es aptvēru, ka nemaz neesmu nogurusi. Es tagad gluži vienkārši tā izskatos.
– Varbūt tev vajag gurķus? Vai tad tie nepalīdz pret uztūkumu? – Seleste laiski painteresējās. Medelaina zināja, ka Seleste vispār neinteresējas par milzīgu dzīves jomu, kura Medelainai sagādāja neaprakstāmu prieku: par tērpiem, ādas kopšanu, kosmētiku, smaržām, rotām un dažādiem aksesuāriem. Dažreiz, skatoties uz Selesti, kuras garie, zeltaini rudie mati bija pavirši saņemti zirgastē, Medelainai no visas sirds gribējās sagrābt viņu un parotaļāties kā ar vienu no Kloī Bārbijām.
– Es sēroju par savu zaudēto jaunību, – viņa sacīja Selestei.
Seleste nicīgi nosprauslojās.
– Es zinu, ka jau tāpat neesmu bijusi skaista…
– Tu vēl aizvien esi skaista, – Seleste pārtrauca.
Medelaina paskatījās spogulī, saviebās un novērsās. Viņa nevēlējās atzīt kaut vai tikai pati sev, cik ļoti nomācoši bija raudzīties uz savu novecojošo seju. Medelaina ilgojās, kaut šādas seklas rūpes viņai vispār neliktos saistošas. Viņa gribēja raizēties par pasaules mēroga problēmām, nevis par savu brūkošo un krunkaino ādu. Ikreiz, ieraugot kādu sava ķermeņa dabiskās novecošanās apliecinājumu, Medelainu pārņēma neloģisks kauns, it kā viņa nebūtu pietiekami centusies. Tikmēr Eds ar katru gadu kļuva aizvien seksīgāks, lai gan sīkās krunciņas ap viņa acīm ievilkās aizvien dziļāk, bet viņa mati kļuva vēl sirmāki.
No jauna apsēdusies uz gultas, Medelaina atsāka locīt drēbes.
– Šodien Bonija bija atbraukusi pēc Ebigeilas, – viņa sacīja Selestei. – Viņa pienāca pie durvīm, izskatīdamās pēc – nu, nezinu – pēc zviedru ābolu vācējas. Viņa bija apsējusi ap galvu sarkanbalti rūtainu lakatu, un Ebigeila izskrēja ārā pa durvīm. Izskrēja. It kā nespētu vien sagaidīt, kad varēs tikt prom no savas vecās, noplukušās mātes.
– Ahā, – Seleste noteica. – Nu es sapratu.
– Dažreiz man ir tāda sajūta, ka es Ebigeilu zaudēšu. Es jūtu, kā viņa attālinās, un man gribas sagrābt viņu un uzkliegt: Ebigeila, viņš taču pameta arī tevi. Viņš pameta mūs abas. Tomēr man ir jāizturas kā pieaugušai sievietei, un visbriesmīgākais, ka man šķiet: Ebigeila patiešām jūtas daudz laimīgāka, ja var kopā ar to stulbo ģimeni meditēt un ēst turku zirņus.
– Nevar būt, – Seleste iebilda.
– Nevar taču, vai ne? Man riebjas turku zirņi.
– Patiešām? Man gan tie ļoti garšo. Turklāt tie ir ļoti veselīgi.
– Aizveries. Nu, tātad tu atvedīsi savus puikas paspēlēties ar Zigiju? Man ir tāda sajūta, ka tai nabaga mazajai Džeinai šogad būs vajadzīgi draugi. Kļūsim par viņas draudzenēm un pieskatīsim viņu.
– Protams, ka mēs atnāksim, – Seleste atteica. – Es paņemšu līdzi turku zirņus.
Lipmana kundze: Nē. Līdz šim neviens skolas viktorīnas vakars vēl nav beidzies ar asins izliešanu. Šāds jautājums man šķiet aizvainojošs un musinošs.
Piecpadsmitā nodaļa
– Es arī gribu dzīvot tādā divstāvu mājā kā šī, – Zigijs paziņoja, kad viņi pa piebraucamo ceļu jau tuvojās Medelainas mājai.
– Ak tā? – Džeina noprasīja, sakārtodama somu, ko bija uzvērusi elkonī. Otrā rokā viņa turēja plastmasas kārbu ar nesen ceptiem banānu kēksiņiem.
Tu gribi tā dzīvot? Es arī ļoti gribētu tā dzīvot.
– Paturi mazliet, labi? – Viņa iedeva kārbu Zigijam, lai varētu izņemt no somas vēl divus košļājamās gumijas gabaliņus. To darot, viņa nopētīja māju. Parasts, gaiši brūns, no ķieģeļiem būvēts divstāvu ģimenes nams. Mazliet apbružāts. Ar nepļautu zālienu. Garāžas nojumē virs automašīnas karājās divas divvietīgas smailītes. Pie sienām bija pieslieti sērfošanas dēļi. Uz balkona žāvējās pludmales dvieļi. Mājas priekšā mauriņā mētājās bērna divritenis.
Nekas īpašs. Gluži kā Džeinas ģimenes mājoklis, lai gan Džeinas māja bija mazāka un kārtīgāka, turklāt tā atradās stundas braucienā no pludmales, un tāpēc tur visās malās nebija redzami pludmales atpūtas piederumi, tomēr mājā valdīja tāda pati nevērīga, vienkārša priekšpilsētas noskaņa.
Bērnība.
Tieši tik vienkārši. Zigijs jau neprasīja pārāk daudz. Viņš bija pelnījis šādu dzīvi.
Ja Džeina tovakar nebūtu devusies izklaidēties, ja viņa nebūtu izdzērusi to trešo tekilas kokteili, ja viņa būtu pateikusi “nē, paldies” tobrīd, kad viņš bija apsēdies viņai blakus; ja viņa būtu palikusi mājās, beigusi studijas, tikusi pie darba, vīra un mājokļa kredīta, un izdarījusi visu kā nākas, tad varbūt kādu dienu arī viņa būtu dzīvojusi ģimenes mājā, kā jau kārtīgs cilvēks, kurš dzīvo kā pieklājas.
Taču tad Zigijs nebūtu Zigijs.
Un varbūt viņai vispār nebūtu bērnu. Viņa atcerējās ārsta skumjo seju tikai gadu pirms viņas grūtniecības. “Džeina, tev jāsaprot, ka tu pie bērna varēsi tikt vienīgi ar lielām grūtībām, un varbūt tas vispār nebūs iespējams.”
– Zigij! Zigij, Zigij, Zigij! – Mājas durvis atsprāga vaļā, pa tām izskrēja Kloī pasaku fejas kleitā un gumijas zābakos, satvēra Zigiju aiz rokas un vilka prom. – Tu spēlēsies ar mani, labi? Nevis ar manu brāli Fredu.
Viņai aiz muguras parādījās Medelaina, ģērbusies piecdesmito gadu stila sarkanā kleitā ar baltiem punktiņiem un kuplu svārku daļu. Zirgastē saņemtie mati šūpojās.
– Džeina! Laimīgu jauno gadu! Esi sveicināta! Cik labi, ka tu atnāci! Skaties, mana potīte ir sadzijusi! Tu noteikti priecāsies, redzot, ka esmu uzāvusi kurpes bez papēžiem. Pacēlusi vienu kāju, viņa pagrozīja potīti, lepodamās ar sarkanu, vizuļiem rotātu kurpīti.
– Izskatās pēc Dorotijas rubīnsarkanajām kurpēm, – Džeina aizrādīja, pasniegdama Medelainai kēksiņus.
– Tieši tā. Burvīgas, vai ne? – Medelaina noprasīja un atvēra kārbu. – Augstā debess. Tikai nesaki, ka tu tos izcepi.
– Izcepu
