bet es… – Viņš aprāvās un pārvilka īkšķi pār roku balstu, it kā vēlētos pārbaudīt tā kvalitāti. Tad viņš atkal uzlūkoja Selesti.. – Es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, lai šis gads mums būtu labs. – Viņš kaunīgi pasmaidīja.
Dažkārt Perijs mēdza tā rīkoties. Viņš pateica vai izdarīja kaut ko tādu, ka Seleste atkal jutās tikpat neprātīgi iemīlējusies kā pirmajā gadā pēc abu iepazīšanās garlaicīgajās biznesa pusdienās, kur viņa pirmo reizi bija sapratusi, ko īsti nozīmē vārdi “gluži kā zibens no skaidrām debesīm”.
Seleste juta, ka viņu pāršalc miers. Pa eju tuvojās stjuarte, piedāvādama lidmašīnā gatavotus šokolādes cepumus. Tie smaržoja brīnumaini. Varbūt šis gads viņiem patiešām būs lielisks.
Varbūt viņa tomēr varēja palikt. Ikreiz, ļaudama sev noticēt, ka tomēr varēs palikt, viņa izjuta neaprakstāmu atvieglojumu.
– Kad pārradīsimies mājās, aiziesim uz pludmali, – Perijs ierosināja. – Uzcelsim lielu smilšu pili. Viendien sniegavīrs, otrā dienā smilšu pils. Jums, bērni, nu gan ir laba dzīve.
– Tieši tā, – Džošs nožāvājās un apmierināti izstaipījās savā biznesa klases sēdeklī. – Ļoti laba.
Melisa: Es atceros, ka skolas brīvlaikā pludmalē redzēju Selesti, Periju un dvīņus. Es pateicu savam vīram: “Manuprāt, tā ir viena no jaunajām pirmskolas mammām.” Viņa acis gandrīz izsprāga no pieres. Seleste un Perijs izskatījās mīlestības pilni. Viņi smējās un palīdzēja saviem bērniem celt patiešām sarežģītu smilšu pili. Godīgi sakot, tas izskatījās nedaudz šķebinoši. Pat viņu smilšu pilis bija labākas par mūsējām.
Divpadsmitā nodaļa
Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Mēs pētām visus variantus, visus iespējamos motīvus.
Samanta: Tātad runa pilnīgi nopietni ir par… slepkavību?
– Es gribu satikties ar Zigiju un paspēlēties, – Kloī paziņoja kādā siltā vasaras vakarā neilgi pēc jaunā gada sākuma.
– Labi, – Medelaina piekrita, nenolaizdama skatienu no savas vecākās meitas. Ebigeila veselu mūžību bija griezusi savu bifšteku sīkos, pilnīgi vienādos kvadrātiņos, un nu viņa stumdīja šos mazos gabaliņus pa šķīvi, it kā censtos izveidot sarežģītu mozaīku. Viņa nebija iebāzusi mutē nevienu kumosu.
– Tev vajadzētu satikties un paspēlēties ar Skaju, – Ebigeila uzrunāja Kloī, nolikusi dakšiņu. – Viņa ļoti priecājas, ka ir tikusi vienā klasē ar tevi.
– Tas ir jauki, vai ne? – Medelaina uzspēlēti saldi atvaicāja. Viņa zināja, ka mēdza šādi runāt ikreiz, kad kāds ieminējās par viņas bijušā vīra meitu. – Ļoti jauki.
Eds nosprauslojās savā vīna glāzē, un Medelaina uzmeta viņam drūmu skatienu.
– Skaja taču ir tāda kā mana māsa, vai ne, mammu? – Kloī noprasīja. Uzzinājusi par to, ka varēs iet vienā pirmskolas klasē ar Skaju, viņa, atšķirībā no savas mātes, bija ļoti nopriecājusies. Šo jautājumu viņa bija uzdevusi jau aptuveni četrdesmit tūkstošus reižu.
– Nē, Skaja ir Ebigeilas pusmāsa, – Medelaina paskaidroja ar īstas svētās cienīgu pacietību.
– Bet es taču arī esmu Ebigeilas māsa! – Kloī iebilda. – Tātad mēs ar Skaju arī esam māsas! Mēs varētu būt dvīnes, tāpat kā Džošs un Makss!
– Ja jau esam sākuši par to runāt, vai tu jau esi satikusies ar Selesti kopš viņu atgriešanās no Kanādas? – Eds noprasīja. – Perijs savā Facebook profilā ir ielicis fantastiskas fotogrāfijas. Mums arī vajadzētu kādu dienu nosvinēt baltus Ziemassvētkus. Tad, kad būsim laimējuši loterijā.
– Brrr, – Medelaina nodrebinājās. – Viņi izskatījās nosaluši.
– Neviens neprastu braukt ar sniegadēli tik labi kā es, – Freds sapņaini noteica.
Medelaina nodrebinājās. Freds bija viņas mazais adrenalīna narkomāns. Ja kaut kur varēja uzrāpties, viņš tur rāpās. Medelaina vairs nespēja mierīgi noskatīties, kā viņš brauc ar skrituļdēli. Septiņu gadu vecumā, būdams tievs kā diegs, viņš meta kūleņus, griezās un lidoja tā, it kā būtu divreiz vecāks. Skatoties televīzijas pārraides, kurās nesatricināmi mierīgi puiši stāstīja par to, kā nesen bija lēkuši no liela augstuma, kāpuši klintīs vai visiem spēkiem centušies kādā citā veidā padarīt sev galu, Medelaina nodomāja: “Gluži kā Freds.” Viņš pat izskatījās tieši tāds pats kā šie puiši: ar pārāk gariem, nekoptiem sērfotāja matiem.
– Tev jāaiziet pie friziera, – viņa aizrādīja.
Freds nepatikā sarauca vasarraibumaino degunu.
– Nav vis!
– Es piezvanīšu Zigija mammai, – Medelaina uzrunāja Kloī, – un norunāšu tikšanos.
– Medelaina, vai tu esi pārliecināta, ka tā ir laba doma? – Eds klusi ievaicājās. – Izklausās, ka viņš varētu būt drusku nevaldāms. Vai tad viņš nebija tas, kurš… nu, tu saproti.
– Tas vēl nav skaidri zināms, – Medelaina atteica.
– Bet tu taču teici, ka Amabella Kleina no visiem rindā nostādītajiem puikām parādīja tieši uz viņu.
– Zini, arī agrāk policijai ir gadījies nostādīt rindā cilvēkus, un tad kāds ir parādījis uz to, kurš nav vainīgs, – Medelaina aizrādīja.
– Ja tas puika Kloī kaut pirkstu pieliks…
– Ak, dieva dēļ, Ed, – Medelaina pārtrauca. – Kloī pati spēj par sevi parūpēties! – Viņa paskatījās uz Ebigeilas šķīvi. – Kāpēc tu neēd?
– Mums patīk Renāte un Džofs, – Eds nerimās. – Un, ja viņu meita apgalvo, ka tas puika, tas Zigijs, ir nodarījis viņai pāri, tad mums vajadzētu viņus atbalstīt. Zigijs. Kas tas vispār ir par vārdu?
– Renāte un Džofs mums nemaz tik ļoti nepatīk, – Medelaina atcirta. – Ebigeila, ēd!
– Vai tad ne? – Eds izbrīnījās – Man šķita, ka Džofs man patīk.
– Tu viņu tikai paciet, – Medelaina sacīja. – Viņam patīk vērot putnus, Ed, nevis spēlēt golfu.
– Ak tā? – Eds izskatījās vīlies. – Vai tu par to esi pārliecināta?
– Tu esi viņu sajaucis ar Geretu Hedžeku.
– Ak tā? – Eds sarauca pieri.
– Tieši tā, – Medelaina apstiprināja. – Kloī, izbeidz vicināt dakšiņu. Freds nupat
