Ne jau Zigijs, protams, bet tā mazā knīpa. Kāpēc viņai vispār vajadzētu apsūdzēt mūsu mīļo Zigiju!
– Tieši tā, – Džeina piekrita, – taču viņa nemaz neizskatījās pēc nekauņas. Viņas māte gan bija diezgan briesmīga, taču pati meita šķita gluži jauka. Ne jau nekauņa.
Džeina manīja, ka viņas balsī ieskanas nedrošība, un to saklausīja arī viņas māte.
– Mīļā, nevar būt, ka tu domā, ka Zigijs patiešām mēģinājis žņaugt citu bērnu?
– Protams, ka ne, – Džeina atteica un sāka runāt par kaut ko citu.
Nu viņa sakārtoja spilvenu un ieritinājās ērtāk. Varbūt vēl izdosies aizmigt.
– Zigijs tevi pamodinās pašā rīta agrumā, – māte bija sacījusi, taču šķita, ka šogad Zigijs par Ziemassvētkiem nemaz tik ļoti nepriecājas, un Džeina sāka prātot, vai tikai nebija kaut kādā ziņā likusi dēlam vilties. Viņu bieži vien mēdza piemeklēt neomulīga sajūta, ka viņa kaut kādā veidā ir sagādājusi Zigijam neīstu dzīvi un mānīgu bērnību. Dzimšanas dienās un dažādos svētkos viņa visiem spēkiem centās izveidot nelielus rituālus un ģimenes tradīcijas. “Izkarināsim tavu dāvanu zeķi!” Bet kur? Viņi bija pārāk bieži mainījuši dzīvesvietu, lai zeķei atrastos pastāvīga vieta. Zigija gultas galā? Uz durvju roktura? Džeina klumpačoja apkārt, viņas balss kļuva spalga un saspringta. Tā izklausījās melīga. Šie rituāli nebija īsti, tādi kā citās ģimenēs, kurās bija mamma, tētis un vēl vismaz viens brālis vai māsa. Dažreiz Džeinai radās sajūta, ka varbūt Zigijs viņai pievienojas tikai pieklājības pēc, un patiesībā visu ļoti labi saprot un apzinās, ka tiek mānīts.
Džeina skatījās, kā cilājas viņa krūtis.
Viņš bija tik skaists. Viņš nekādi nevarēja būt nodarījis pāri tai mazajai meitenei un vēl arī samelojis.
Tomēr skaisti jau bija visi aizmigušie bērni. Droši vien pat visbriesmīgākie no viņiem miegā izskatījās brīnišķīgi. Kā gan viņa varēja būt pārliecināta, ka Zigijs nebija to darījis? Vai kāds vispār pa īstam pazina savu bērnu? Bērns taču bija mazs svešinieks, kurš pastāvīgi mainījās, nozuda un atkal uzradās. Jaunas personības iezīmes varēja parādīties pat vienas nakts laikā.
Un tad vēl tas…
Nedomā par to. Nedomā par to.
Atmiņas plivinājās viņas prātā kā iesprostoti naktstauriņi.
Kopš brīža, kad mazā meitenīte bija norādījusi uz Zigiju, no tām bija tik grūti izvairīties. Aizžņaugusies rīkle. Aizvien pieaugošs pārbīlis, kas pārpludināja prātu. Kaklā iestrēdzis kliedziens.
Nē, nē, nē.
Zigijs bija Zigijs. Viņš nespēja tā rīkoties. Viņš nemūžam tā nedarītu. Viņa taču pazina savu bērnu.
Zigijs sakustējās. Viņa plakstiņi ar sīkajiem, zilajiem asinsvadiņiem nodrebēja.
– Uzmini, kas šodien par dienu, – Džeina sacīja.
– Ziemassvētki! – Zigijs iesaucās.
Viņš pielēca sēdus tik strauji, ka ar galvu spēcīgi atsitās pret Džeinas degunu. No viņas acīm pašķīda asaras, un viņa atkrita spilvenos.
Tea: Man vienmēr ir licies, ka ar to bērnu kaut kas nav īsti kārtībā. Ar to Zigiju. Viņam ir tādas jocīgas acis. Zēniem ir vajadzīgs vīrietis, kuram līdzināties. Piedodiet, taču tas ir fakts.
Stjū: Velns parāvis, tā sīkā Zigija dēļ tika sacelta pamatīga jezga. Es nemaz nesapratu, kam ticēt.
Vienpadsmitā nodaļa
– Vai tu lido tikpat augstu kā šī lidmašīna, tēti? – Džošs noprasīja. Jau aptuveni septiņas stundas viņi atradās mājupceļā no Vankūveras uz Sidneju. Līdz šim viss bija noritējis labi. Nekādu strīdu. Zēni bija nosēdināti pie iluminatoriem, bet Seleste un Perijs sēdēja ejas pusē.
– Nē. Vai atceries, ko es tev teicu? Man jālido ļoti zemu, lai izvairītos no radariem, – Perijs paskaidroja.
– Ā, pareizi, – Džošs no jauna sāka skatīties ārā.
– Kāpēc tev ir jāizvairās no radariem? – Seleste gribēja zināt.
Perijs nogrozīja galvu un iecietīgi – ak, šīs sievietes! – sasmaidījās ar Maksu, kurš sēdēja Selestei otrā pusē un bija paliecies uz priekšu, lai noklausītos sarunu.
– Tas taču ir pats par sevi saprotams, vai ne, Maks?
– Tas ir liels noslēpums, mammu, – Makss laipni paskaidroja. – Neviens taču nezina, ka tētis prot lidot.
– Ā, skaidrs, – Seleste noteica. – Piedodiet. Kā es varēju to nesaprast.
– Redzi, ja es tiktu noķerts, tad viņi droši vien gribētu mani visādi pārbaudīt, – Perijs turpināja, – lai noskaidrotu, no kurienes man radušās tādas superspējas. Un pēc tam viņi noteikti vēlētos iesaukt mani gaisa flotes dienestā un sūtīt slepenās misijās.
– Jā, un to nu mēs negribam, – Seleste piebilda. – Tētis jau tāpat pietiekami daudz ceļo.
Perijs pastiepās pāri ejai, lai klusi un vainīgi saņemtu viņas plaukstu.
– Patiesībā tu nemaz neproti lidot, – Makss paziņoja.
Perijs pacēla uzacis, iepleta acis un viegli paraustīja plecus.
– Ak tad ne?
– Es tā nedomāju, – Makss nedroši sacīja.
Perijs un Seleste sasmaidījās. Viņš jau gadiem ilgi bija stāstījis dvīņiem par savu slepeno lidošanas prasmi, klāstīdams smieklīgus sīkumus par to, kā piecpadsmit gadu vecumā bija atklājis šīs slepenās spējas, un droši vien šajā vecumā arī viņi iemācīsies lidot, ja vien būs mantojuši šādas spējas un pietiekami daudz ēduši brokoļus. Zēni nekādi nevarēja saprast, vai viņš patiešām runā nopietni.
– Vakar es arī lidoju. Tobrīd, kad pārslēpoju pāri tam lielajam pauguram, – Makss paziņoja un ar roku nodemonstrēja savu trajektoriju. – Ūūūū!
– Jā, tu lidoji gan, – Perijs apstiprināja. – Un tētis gandrīz dabūja sirdstrieku.
Makss iesmējās.
Perijs savija pirkstus, izstiepa rokas un izstaipījās.
– Au. Pēc savām pūlēm noturēties jums visiem līdzi vēl aizvien esmu stīvs. Jūs esat pārāk strauji.
Seleste viņu vērīgi nopētīja. Perijs izskatījās labi: iededzis un atpūties pēc slēpošanas un vizināšanās ar ragaviņām piecas dienas
