Jūs taču zināt, ka Medelainai no pirmās laulības ir četrpadsmitgadīga meita Ebigeila? Man ir tik žēl to bērnu, kuru vecāki ir šķīrušies, un jums? Es tik ļoti priecājos, ka maniem bērniem ir stabila ģimenes vide. Nemaz nešaubos, ka Medelaina un Bonija viktorīnas vakarā sastrīdējās Ebigeilas dēļ.
Hārpera: Es pat dzirdēju, kā Medelaina saka: “Šis vakars vēl nebūs pagājis, kad es kādu nogalināšu.” Es nospriedu, ka tam ir kāds sakars ar Boniju. Protams, es jau negrasos uz kādu norādīt.
Bonija: Jā, Ebigeila ir mana pameita, un tā ir pilnīga taisnība, ka Ebigeilai ir dažas, nu, problēmas, tipiskas pusaudžu problēmas, taču mēs ar Medelainu sadarbojāmies kā vienota komanda, lai tās atrisinātu. Vai jūtat citronu un mirtes smaržu? Es pirmo reizi iemēģinu jaunu vīraku. Tas palīdz uzveikt stresu. Dziļi ievelciet elpu. Tieši tā. Neapvainojieties, taču izskatās, ka jums vajadzētu atbrīvoties no stresa.
Trīspadsmitā nodaļa
Šī bija viena no tām dienām. Viņi bija noturējušies ilgi. Jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem. Selestei bija izkaltusi mute. Tā šķita tukša. Galva viegli smeldza. Sekodama zēniem un Perijam, viņa šķērsoja skolas pagalmu, turēdamās stīvi un piesardzīgi kā gara, trausla glāze, no kuras draud izlīt šķidrums.
Viņas sajūtas bija ārkārtīgi saasinājušās. Siltā gaisa pieskāriens kailajām rokām, sandaļu siksniņas starp kāju pirkstiem, vīģes koka lapas, kas asi izcēlās uz zilo debesu fona. Spēcīgas izjūtas, līdzīgas tām, kas pārņem, kad esi nesen iemīlējusies, atklājusi, ka esi stāvoklī, vai pirmo reizi sēdusies pie stūres automašīnai, kas pieder vienīgi tev. Viss šķita tik nozīmīgs.
– Vai jūs ar Edu mēdzat ķildoties? – viņa reiz bija pavaicājusi Medelainai.
– Kā suns ar kaķi, – Medelaina bija priecīgi attraukusi.
Selestei nez kāpēc bija kļuvis skaidrs, ka viņa runā par kaut ko pilnīgi citu.
– Vai mēs varam vispirms parādīt tētim kāpelējamos stieņus? – Makss sauca.
Lai gan mācībām bija jāsākas pēc divām nedēļām, skolas formas tērpu veikals šorīt tika atvērts uz divām stundām, lai vecāki varētu iegādāties visu, kas nepieciešams jaunajam mācību gadam. Perijs bija paņēmis brīvdienu, lai pēc tam, kad zēni būs tikuši pie skolas formas tērpiem, kopā ar viņiem varētu doties nirt.
– Protams, – Seleste sacīja Maksam. Viņš aizskrēja, un, noskatīdamās viņam pakaļ, Seleste pēkšņi saprata, ka tas nemaz nebija Makss, bet gan Džošs. Viņa bija kļuvusi izklaidīga. Viņa domāja, ka pārāk stipri koncentrējas, taču patiesībā viņa to darīja nepietiekami.
Perijs ar pirkstu pārvilka pār Selestes roku, un viņa nodrebēja.
– Kā tu jūties? – viņš noprasīja un pacēla saulesbrilles, lai Seleste varētu redzēt viņa acis. To baltumi bija ļoti tīri. No rītiem pēc ķildām viņas acis vienmēr bija sarkanas, toties Perijam tās vienmēr bija skaidras un mirdzošas.
– Ļoti labi, – Seleste uzsmaidīja viņam.
Arī Perijs pasmaidīja un pievilka Selesti sev klāt.
– Tu šajā kleitā izskaties tik skaista, – viņš klusi pačukstēja viņai pie auss.
Nākamajā dienā viņi vienmēr izturējās tieši tā: maigi un bikli, it kā abi kopā būtu pārdzīvojuši kaut ko briesmīgu, kādu dabas katastrofu, no kuras par mata tiesu pamanījušies izglābties.
– Tēti! – Džošs iespiedzās. – Nāc, paskaties uz mums!
– Nāku! – Perijs atsaucās. Ar dūrēm padauzījis sev pa krūtīm gluži kā gorilla, viņš uzmeta kūkumu, ļāva rokām brīvi nokarāties un, izgrūzdams gorillas kliedzienus, metās pakaļ zēniem. Neprātīgas sajūsmas pilnu šausmu pārņemtie dvīņi laidās bēgt.
Tā bija tikai nejauka ķilda, Seleste sev sacīja. Visi pāri mēdz ķildoties.
Iepriekšējā vakarā puikas bija pārnakšņojuši pie Perija mātes.
– Lai jūs varētu izbaudīt romantiskas vakariņas bez tiem mazajiem kaušļiem, – viņa bija teikusi.
Viss bija sācies datora dēļ.
Brīdī, kad Seleste bija lieku reizi pārliecinājusies par skolas formu veikala darba laikiem, dators bija paziņojis kaut ko par “katastrofālu kļūdu”.
– Perij! – viņa bija uzsaukusi no kabineta. – Kaut kas ir noticis ar datoru! – Un dziļi viņā kāda klusa balss bija brīdinājusi: nē, nesaki viņam neko. Ja nu viņš nepratīs to salabot?
Muļķe, muļķe, muļķe. Viņai taču vajadzēja būt prātīgākai. Bet nu jau bija par vēlu. Viņš smaidīdams ienāca kabinetā.
– Paej nost, sieviete, – viņš pavēlēja.
Perijs prata apieties ar datoriem. Viņam patika risināt problēmas Selestes vietā, un ja viņam būtu izdevies datoru salabot, viss beigtos labi.
Taču viņš nebija varējis salabot datoru.
Pagāja vairākas minūtes. Redzot viņa saspringtos plecus, varēja manīt, ka nekas nesokas.
– Neuztraucies, – Seleste sacīja, – lai paliek.
– Es varu to paveikt, – viņš iebilda, stumdīdams datorpeli šurpu turpu. – Es zinu, kas te ir par lietu. Man tikai vajag… nolādēts.
Viņš nolamājās vēlreiz. Vispirms klusi, un tad skaļāk. Viņa balss kļuva līdzīga sitienam. Ikreiz viņa sarāvās.
Un, kamēr viņa dusmas pieņēmās spēkā, arī Selestē vairojās kaut kas līdzīgs tādam pašam niknumam, jo viņai jau bija pilnīgi skaidrs, ar ko šis vakars beigsies, un kā tas būtu varējis beigties, ja viņa nebūtu pieļāvusi tik “katastrofālu kļūdu”.
Lielais šķīvis ar pirmīt pagatavotajiem jūras mošķiem paliks neaizskarts. Olbaltuma kūku ar augļiem tieši no paliktņa nāksies ieslidināt atkritumu spainī. Tik daudz laika, pūļu un naudas izšķiests velti. Viņa nevarēja ciest izšķērdību. Tā viņai uzdzina nelabumu.
Un, kad Seleste ieteicās:
– Lūdzu, Perij, lai paliek, – viņas balsī bija dzirdams izmisums. Viņa pati bija pie visa vainīga. Varbūt tad, ja viņa būtu runājusi mīļāk. Bijusi pacietīgāka. Klusējusi.
Viņš strauji pagriezās ar visu krēslu. Viņa acīs jau spīdēja niknums. Par vēlu. Atpakaļceļa vairs nebija. Tagad tikai uz priekšu.
Un tomēr viņa neatkāpās. Viņa nevēlējās atkāpties. Viņa cīnījās līdz beigām, jo tas viss bija tik netaisnīgi, tik muļķīgi. Viņa bija palūgusi, lai viņš salabo datoru. Tam nevajadzētu tā notikt, kāda iekšēja balss viņā nespēja vien norimt. Pat tad, kad sākās kliegšana, kad viņas sirds briesmīgi sitās
