un atkal paņēma grāmatu rokās. – Tu nebiji traumēta.
– Biju gan! – Medelaina iebilda. Viņai gribējās būt gan interesantai, gan traumētai. – Kad mēs iepazināmies, man bija salauzta sirds.
– Salauzta sirds nav tas pats, kas trauma, – Eds sacīja. – Tu biji bēdīga un aizvainota. Var jau būt, ka tava sirds bija salauzta, taču tu pati tāda nebiji. Un tagad klusē, jo man sāk rasties aizdomas, ka mani tūlīt apvedīs ap stūri, un es negrasos to pieļaut, Kornvolas jaunkundz, nemaz neceriet.
– Mmm, – Medelaina novilka. – Nu, varbūt Džeina arī ir traumēta, taču man nav skaidrs, kas varētu būt traumējis Selesti. Viņa ir skaista, bagāta un laimīgi precējusies, un viņas bijušais vīrs necenšas atņemt viņai meitu.
– Viņš nemaz necenšas atņemt tev meitu, – Eds iebilda, nenovērsdams skatienu no grāmatas. – Ebigeila gluži vienkārši izturas kā jau pusaudze. Pusaudži ir nenormāli, un tu to zini.
Medelaina paņēma savu grāmatu.
Viņa sāka domāt par to, kā Džeina un Zigijs, sadevušies rokās, pēcpusdienā bija aizsoļojuši pa piebraucamo ceļu. Zigijs kaut ko stāstīja Džeinai, sparīgi vicinādams mazo roķeli, bet Džeina, piešķiebusi galvu, klausījās un turēja otrā rokā automašīnas atslēgas. Medelaina bija dzirdējusi viņu sakām: “Izdomāju! Aizbrauksim uz to vietu, kur var dabūt garšīgos meksikāņu ēdienus!”
Noskatoties uz viņiem, Medelainu pēkšņi bija pārpludinājušas atmiņas par to laiku, kad viņa vēl bija vientuļā māte. Piecus gadus viņa bija nodzīvojusi divatā ar Ebigeilu. Viņas bija apmetušās mazā divistabu dzīvoklītī virs itāliešu restorāna. Viņas bieži ēda makaronus ar ķiplokmaizi, par kuru nebija jāmaksā. (Medelaina bija pieņēmusies svarā par septiņiem kilogramiem.) Viņas bija Makenziju meitenes no devītā dzīvokļa. Medelaina sev un Ebigeilai bija izvēlējusies savu pirmslaulību uzvārdu (un pēc kāzām ar Edu viņa atteicās to nomainīt vēlreiz; tik bieži mainīt uzvārdus likās smieklīgi). Būtu neciešami ļaut, lai Ebigeila staigā apkārt ar sava tēva uzvārdu, kamēr Neitans pavadīja Ziemassvētkus, gulēdams Bali pludmalē kopā ar kādu mazu, lētu frizierīti. Ar frizierīti, kurai, starp citu, pašai bija nekam nederīgi mati ar tumšām saknēm un sašķeltiem galiem.
– Man allaž bija licies, ka Neitens par mūsu pamešanu tiks sodīts tādējādi, ka Ebigeila viņu nemīlēs tik ļoti kā mani, – Medelaina sacīja Edam. – Agrāk es sev to nemitīgi iegalvoju. Ebigeila negribēs, lai Neitens ved viņu pie altāra. Gan viņš vēl par to dabūs samaksāt, es domāju. Un vai zini ko? Viņš pat negrasās maksāt par saviem grēkiem. Tagad viņam ir Bonija, jaukāka, jaunāka un glītāka par mani, un maza meitiņa, kura prot uzrakstīt visu alfabētu, un nu viņš vēl dabūs arī Ebigeilu! Viņš ir ticis cauri sveikā, un viņam neko nav nācies nožēlot.
Medelaina pārsteigta dzirdēja, ka viņai aizlūst balss. Viņa bija domājusi, ka ir dusmīga, taču nu kļuva skaidrs, ka viņa jūtas aizvainota. Ebigeila arī agrāk bija pamanījusies viņu briesmīgi sakaitināt. Ebigeila bija viņai sagādājusi vilšanos un dusmas, taču nu meita pirmo reizi bija viņu sāpinājusi.
– Viņai vajadzētu vairāk mīlēt mani, – Medelaina bērnišķīgi paziņoja un mēģināja iesmieties, jo tas taču bija joks, tomēr viņa runāja nāvīgi nopietni. – Es domāju, ka viņa visvairāk mīl tieši mani.
Eds nolika grāmatu un apskāva viņu.
– Gribi, es to nelieti nogalināšu? Es viņu varētu novākt un uzvelt visu vainu Bonijai.
– Jā, lūdzu, – Medelaina noteica, pieglaudusies viņam pie pleca. – Tas būtu brīnišķīgi.
Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Šobrīd neviens vēl nav arestēts, taču es varu apgalvot: mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka droši vien jau esam runājuši ar visām iesaistītajām personām.
Stjū: Nedomāju, ka jel kādam, ieskaitot policistus, vispār ir kaut visniecīgākā sajēga par to, kas ko izdarījis.
Septiņpadsmitā nodaļa
Gabriela: Man šķita, ka attiecībā uz viesību ielūgumu izdalīšanu varētu pastāvēt kaut kādi, teiksim, pieklājības noteikumi. Manuprāt, tas, kas notika pirmskolas pirmajā mācību dienā, bija diezgan nepiedienīgi.
– Smaidi, Zigij, smaidi!
Zigijs beidzot pasmaidīja tieši tajā mirklī, kad Džeinas tēvs nožāvājās. Nospiedusi pogu, Džeina aplūkoja fotogrāfiju savas digitālās fotokameras ekrānā. Gan Zigijs, gan viņas mamma skaisti smaidīja, toties viņas tēvs bija iemūžināts tieši žāvāšanās brīdī: viņa mute bija plati vaļā, bet acis cieši aizmiegtas. Viņš jutās noguris, jo viņam bija nācies agri celties, lai no Grenvilas nokļūtu līdz pussalai un pavadītu savu mazdēlu uz viņa pirmo skolas dienu. Džeinas vecāki allaž bija vēlu gājuši gulēt un vēlu modušies, un pēdējā laikā viss, kas bija saistīts ar nepieciešamību iziet no mājas pirms deviņiem rītā, viņiem šķita ārkārtīgi mokošs. Pagājušajā gadā Džeinas tēvs bija beidzis strādāt valsts dienestā un aizgājis pensijā, un kopš tā laika viņš kopā ar Džeinas māti mēdza līdz pat trijiem vai četriem no rīta noņemties ar mozaīkspēlēm.
– Mūsu vecāki sāk pārvērsties par vampīriem, – Džeinas brālis bija viņai sacījis. – Par mozaīkspēles liekošiem vampīriem.
– Vai nevēlaties, lai mans vīrs nofotografē jūs visus kopā? – ievaicājās kāda turpat līdzās stāvoša sieviete. – Es labprāt piedāvātu to izdarīt pati, taču neesmu draugos ar tehnoloģiju.
Džeina paskatījās uz viņu. Sievietei bija gari, raibi svārki un melns sporta krekliņš bez piedurknēm. Ap viņas plaukstu locītavām bija apsietas aukliņas, bet mati sapīti vienā garā bizē. Uz pleca uztetovēts ķīniešu hieroglifs. Starp pārējiem vecākiem viņu ikdienišķajās pludmales, sporta vai darba drēbēs viņa izskatījās mazliet neiederīga. Šīs sievietes vīrs, šķiet, bija krietni vien vecāks par viņu, un ģērbies sporta kreklā un šortos: pusmūža vīrieša standarta ietērpā. Viņam pie rokas turējās maza, pelītei līdzīga meitenīte ar gariem, neķemmētiem matiem, kuras formas tērps, šķiet, bija vismaz trīs izmērus par lielu.
Varu saderēt, ka tu esi Bonija, Džeina pēkšņi nodomāja, atcerējusies, kā Medelaina bija aprakstījusi sava bijušā vīra jauno sievu, un sieviete tieši tajā brīdī paziņoja:
– Es esmu Bonija, un tas ir mans vīrs Neitens un mana mazā meitiņa Skaja.
– Liels paldies, – Džeina sacīja, pasniedza savu fotokameru Medelainas bijušajam vīram un devās nostāties blakus saviem vecākiem un Zigijam.
– Sakiet: “Siers un cepumi!” – Neitens pielika fotokameru pie acīm.
– Ko? – Zigijs nesaprata.
– Kafija, – Džeinas māte nožāvājās.
Neitens nospieda fotokameras pogu.
– Lūdzu!
