siltā auguma un sāka glāstīt man muguru.
– Es gribu teikt, ka man viss kārtīgi jāapdomā. Tevis un mūsu abu labad. Vienīgā loģiskā iespēja, kā atvairīt šīs izjūtas, ir dažbrīd izvairīties no tevis. Piemēram, šovakar…
– Viss sākās ar to, ka tika pieminēts Kūpers.
Bleiks aizvēra acis un saviebās, kaut ko pēkšņi atcerējies. Tad atkal atvēra acis un mani maigi noskūpstīja.
– Tu man esi viss, mazā. Es nevēlos atgriezties pagātnē un runāt par visu to draņķību, ko es nespēju ietekmēt.
– Tomēr tu jūties labāk, ja tev ir vara pār mani, – es nočukstēju.
Viņš pamāja.
– Ar to man vēl jātiek galā.
– Bet ja nu es nevēlos, lai tu to dari?
Ceturtā nodaļa
Mana iecienītā bāra apkalpotāja sāka gatavot divas kafijas ar pienu līdzņemšanai. Allija ar pirkstiem bungoja pa leti.
– Kā tev vakar gāja? – es apvaicājos.
– Labi. Iedzēru dažas glāzītes kopā ar veco komandu. Un tev?
– Labi. – Aši palūkojos apkārt, lai nevajadzētu skatīties viņai acīs.
Bleiks bija varonīgi centies izvairīties no sarunas temata, gultā novedot mani līdz neprātam. Lai gan viņš joprojām turpināja klusēt, viņa stratēģija bija iedarbojusies visai atzīstami. Pat neatcerējos, kā biju iemigusi, būdama pārāk nogurusi un iztukšota, lai spētu par kaut ko domāt. Nu vairs īsti nesapratu, kā lai pārkāpj pāri bezdibenim, kas mūs šķir. Bleiks tik daudzējādā ziņā vēl aizvien man bija noslēpums, bet, jo vairāk es par viņu atklāju, jo bezcerīgāk iemīlējos šajā vīrietī. Mums kaut kā vajadzēja izdomāt tam visam risinājumu. Ar šādu turēšanos atstatus no manis nekādi nebija līdzēts.
No jauna pievērsos Allijai. Ierastais enerģijas starojums, kas papildināja viņas dabisko skaistumu, bija pagaisis. Šodien draudzenes acis bija aiztūkušas un nogurušas.
– Vai ar tevi viss kārtībā?
Viņa kļuva nedaudz možāka.
– Jā, viss ir lieliski!
– Vai tu vakar pārnāci vēlu?
– Nē, patiesībā es atgriezos jau agri.
Apjukusi papurināju galvu un gaidīju turpinājumu.
Allija padevusies nedaudz sašļuka, un viņas sejā atkal pavīdēja nogurums.
– Hīts man vakar nepiezvanīja. Esmu noraizējusies.
– Viss noteikti ir kārtībā.
– Kopš viņa aizbraukšanas mēs esam runājušies katru dienu. Es gaidīju viņa zvanu, taču tā arī nesagaidīju.
– Šodien viņš noteikti piezvanīs. Neuztraucies.
Viņa pamāja un pakodīja lūpu.
– Varbūt tu gribi atlikt to mārketinga apspriedi uz vēlāku laiku, lai varētu nedaudz atpūsties? – Uzliku plaukstu viņai uz rokas, vēlēdamās, kaut mana draudzene atkal kļūtu tikpat laimīga un priecīga. Šobrīd es viņu vairs gandrīz nepazinu.
– Nē, būs jau labi. Tev taisnība. Viss noteikti ir kārtībā. – Viņa izmocīja vārgu smaidu.
Simona atnesa mums kafiju, un es samaksāju, pievienodama dāsnu dzeramnaudu. Kad gājām ārā, viņa mums pamāja.
Uzgājām turpat augšā uz biroju. Riza jau bija priekšā. Paskatījos pulkstenī. Viņa bija ieradusies pirms noteiktā laika. Rizas sveicienā bija jūtams tas spars, kura mums abām šobrīd pietrūka. Viņa bija uzvilkusi melni rakstainas, šauras bikses un melnu jaku ar pogām un izskatījās nevainojami profesionāla. Es pati biju izmantojusi izdevību un pievienojusies puišu iedibinātajam, nepārprotami ikdienišķajam ģērbšanās stilam. Man mugurā bija tumši džinsi un Allijas aizdotā blūze ar pusgarām piedurknēm.
– Allij, tā ir Riza Korvi, mūsu jaunā mārketinga daļas vadītāja.
Riza pastiepa roku.
– Allij, ļoti priecājos iepazīties! Cik labi, ka mēs šodien varējām satikties.
– Es arī priecājos.
Iekārtojāmies pie mazā apspriežu galda biroja tālākajā galā un sākām pārrunāt jaunumus. Kad bija pagājusi gandrīz stunda, pa durvīm ienāca Bleiks visā savā burvīgajā sešu pēdu auguma godībā. Mans skatiens pievērsās viņam tik neatraujami, it kā viņa parādīšanās kaut kādā veidā būtu izsūkusi no telpas visu skābekli un nu man būtu vajadzīga viņa atļauja, lai atsāktu elpot. Uz mirkli pārstājusi blenzt, pamanīju, ka arī Allija un Riza nespēj no viņa ne acu novērst.
– Vai es netraucēju? – Uzzibinājis man greizu smaidu, Bleiks sabāza rokas kabatās un nāca mums klāt. Viņam mugurā bija ierastais darba ietērps – zili džinsi un pieguļošs sporta krekls ar Lasvegasā apmeklētās konferences reklāmu. Mums tur bija klājies labi.
Riza gandrīz apgāza krēslu, pielēkdama kājās, lai varētu ar viņu sasveicināties. Viņas acīs dega neslēpta atzinība.
– Jūs noteikti esat Lendona kungs. Mani sauc Riza Korvi.
– Mani var saukt par Bleiku.
– Ja gribi, vari mums pievienoties. Mēs nupat pārskatījām reģistrētos klientus, – es aši iejaucos.
– Protams, bet vispirms man jāparunā ar Sidu.
Pamāju un nolūkojos, kā viņš aiziet, no sirds priecādamās par to, cik fantastiski viņa sēžamvieta izskatījās džinsos un cik cieši tie apkļāva viņa augšstilbus. Saņemies, Ērika. Tu atrodies darbā. Vai tad man vēl nebija gana ar pagājušo nakti? Ārprāts, kas man bija lēcies? Papurināju galvu, lai atjēgtos. Riza ar skatienu urbās turpat, kur pirmīt biju skatījusies arī es. Brīdinoši noklepojos.
Viņa no jauna steigšus pievērsās man.
– Es atvainojos. Viņš ir… kaut kas traks. – To teikusi, viņa nopūtās un sāka pārskatīt savas piezīmes.
Allija izteiksmīgi saviebās. Es tūlīt saspringu, pārslēgdamās nesaprātīgā īpašnieciskas greizsirdības režīmā. Nemierīgi klikšķinādama pildspalvu, aši pārliku prātā dažas Rizai domātas izmeklētas frāzes. Diemžēl neviena no tām nebija pienācīgi piemērota izrunāšanai skaļi. Iekodu mēlē, nevēlēdamās, lai Rizai jau pirmajā darba apspriedē nebūtu jārunā par viņas jukušo priekšnieci, kura pasludinājusi par savu īpašumu uzņēmuma investoru, kurš gluži nejauši bija izrādījies arī viņas puisis.
Lēni ieelpoju, pūlēdamās veltīt visu uzmanību saviem pierakstiem.
