style="font-size:15px;"> – Kas tas bija? – Manī joprojām pulsēja adrenalīns. Es ļoti priecājos par Alliju, taču tik strauja notikumu gaita šķita pārāk reibinoša.
– Viņš ir atgriezies, – Bleiks vienkārši paskaidroja.
– Uz visiem laikiem?
– Kamēr vien atkal neiekulsies nepatikšanās.
Paskatījos uz pāri, kas joprojām stāvēja restorāna otrā galā. Allija smējās un slaucīja asaras, kamēr Hīts viņu apbēra ar ašiem skūpstiem. Viņi izskatījās tik neticami laimīgi. Dažu mirkļu laikā šaubu un bēdu mākonis, kas bija karājies virs manas labākās draudzenes galvas, nu bija izklīdis. Manu prieku par viņu pamazām nomāca joprojām nekliedētās raizes par abu attiecībām.
– Kā viņam izdevās tik ātri tikt ārā?
– Es parunāju ar tiesnesi un visu nokārtoju. Viņš iesēdās pirmajā lidmašīnā un atlidoja šurp.
Tad viņi pienāca mums klāt, izstarodami jūtamu enerģiju. Allija bija pilnīgi pārvērtusies. Viņi abi bija pilnīgi pārvērtušies.
– Ērika, kāds prieks tevi atkal redzēt!
Piecēlos un apskāvu Hītu. Arī viņš cieši apskāva mani, tad atkāpās un viegli uzsmaidīja, it kā censtos man kaut ko pateikt bez vārdiem. Varbūt viņš jutās vainīgs, ka dažas pēdējās nedēļas emocionālā ziņā bija burtiski plosījis Alliju. Arī es pasmaidīju. Redzot abu neatvairāmo prieku, pēkšņi vairs nespēju saglabāt atturību.
– Kā tev gāja? – Klusībā sarāvos. Vai tā vispār drīkstēja jautāt kādam, kurš nupat bija iznācis no rehabilitācijas iestādes?
– Kolosāli. Tik labi kā nekad.
Hīta aizrautīgā, pārliecinošā atbilde kliedēja manas raizes, un mēs visi apsēdāmies pie galda. Viņš izskatījās pavisam citāds. Ne jau tikai veselības ziņā vien. Kaut kādā veidā viņš tagad šķita daudz īstāks un neviltotāks.
Pasūtījām dzērienus un maltīti. Hīts izvēlējās ūdeni. Tūlīt sajutos vainīga, jo biju gribējusi vēl vienu martini.
– Uzsauksim tostu, – Hīts, kā jau pieklājas, paziņoja, tiklīdz mums tika atnesti dzērieni.
– Noteikti, – es piekritu.
– Par ko tad mums vajadzētu iedzert? – Allija gribēja zināt.
– Par jaunu dzīvi… – Viņa skatiens pievērsās Allijai.
Viņa raudzījās uz Hītu ar laimē mirdzošām acīm.
– Par jaunu dzīvi, – viņa klusi apstiprināja.
Un tas arī bija viss. Tā bija atbilde uz visiem jautājumiem, kas varēja būt radušies par viņu attiecībām pēc Hīta iznākšanas no rehabilitācijas iestādes.
Man bija zināmi vēl tikai divi tikpat bezcerīgi iemīlējušies cilvēki, un man negribējās pat iedomāties par to, cik satriekta es varētu justies, ja man vajadzētu vairākas nedēļas pavadīt šķirtai no Bleika. Tad es kļūtu par tādu pašu romantisku jūtu peļķīti kā šie abi.
– Ziniet, tas viss ir noticis īstajā laikā, – es ieminējos. – Allijai rīt jābrauc atpakaļ uz Ņujorku. Varbūt jūs varētu to darīt kopā.
Hīts viegli ieklepojās, ar elkoņiem atbalstījās pret galdu, aši uzmeta skatienu Bleikam un tad arī man.
– Patiesībā es kādu laiciņu grasos palikt Bostonā.
Allija no jauna kļuva bāla.
– Ko? Kāpēc?
– Tiesas dēļ. Bleiks panāca, lai mani izlaiž ātrāk, taču man jāpaliek te uz visu to laiku, ko es būtu pavadījis Losandželosas ārstēšanas centrā, un jāpabeidz ārstēties tepat.
– Bet… – Allija aprāvās.
Šoreiz nekādu iebildumu nevarēja būt. Hītam jau tāpat bija paveicies par mata tiesu tikt cauri sveikā.
– Man tas pat prātā nebija ienācis. – Allija atvirzījās no Hīta pirmo reizi, kopš abi bija apsēdušies viens otram blakus, un sāka skatīties taisni uz priekšu.
– Gan mēs kaut ko izdomāsim, labi? – Hīts klusi sacīja, maigi saņemdams viņas roku.
Pēc mirkļa Allija norija siekalas un pamāja.
– Labi.
Viegli pasmaidījusi, viņa atkal atguva možumu.
Vakara atlikusī daļa pagāja mierīgi. Mēs saviesīgi tērzējām, dalījāmies ar jaunumiem un apmainījāmies ar dažādiem stāstiem. Hīts uzdeva man jautājumus par darbu, un kļuva skaidrs, cik daudz Bleiks jau bija viņam pavēstījis. Tas, ka viņš bija runājis par mani ar Hītu, neraugoties ne uz attālumu, ne uz apstākļiem, man kaut ko nozīmēja. Tas, ka viņš bija sarīkojis visu šo atkalapvienošanos, nozīmēja vēl vairāk.
Vēl pirms dažām nedēļām būtu šķitis neiespējami, ka reiz mēs visi četri tā sēdēsim kopā. Bleiks nebija gribējis, lai es biedrojos ar Alliju, kur nu vēl ar Hītu, kurš viņai bija sagādājis tik daudz nepatikšanu. Nu viņš bija paveicis visu iespējamo, lai tikai abi atkal varētu būt kopā. Man tas šķita nesaprotami, tomēr es patiesi priecājos, ka Bleiks to bija izdarījis.
Mājupceļā Allija un Hīts soļoja mums pa priekšu. Allija ķiķinādama spiedās viņam klāt. Gandrīz vai sāka likties, ka abi tūlīt metīsies skriet uz tuvāko guļamistabu. Iepriekšējā reizē, kad paliku kopā ar viņiem, man tas bija šķitis gandrīz neizturami. Nu viss bija citādi. Man vairs nevajadzēja pārdzīvot šķiršanos no Bleika tā, kā tas bija noticis Ņujorkā, un viņu mīlestība kaut kādā veidā bija vēl tikai pastiprinājusi mūsu jūtas. Piespiedos Bleikam, un viņš aplika roku man ap pleciem. Es apliku roku viņam ap vidukli un aizāķēju īkšķi aiz viņa siksnas cilpas. Bija brīnišķīgi sajust, cik ļoti mēs saderam kopā.
– Paldies tev, – es noteicu.
Ne jau viss šobrīd noritēja ideāli, taču Allija bija laimīga, es arī, un par to varēja pateikties Bleikam.
Noslīdēju vannā pavisam zemu. Vēl viens centimetrs, un mans deguns jau atrastos zem ūdens. Novaidējos siltajā ūdenī, ļaudamās atslābinājuma viļņiem. Bleika pirksti lietpratīgi masēja manu kāju pēdas. Īsti nezināju, ko biju paveikusi savā iepriekšējā dzīvē, lai izpelnītos šādu mirkli, kas bija pati pilnība, taču nu es par to sajūsminājos.
Kad biju pamatīgi izmasēta, izslīdēju no viņa tvēriena un nometos uz ceļgaliem, iespiezdama kājas abpus viņa spēcīgajiem augšstilbiem. Ļāvu pirkstiem slīdēt pār viņa stingro zodu, priecādamās par katru Dieva doto vaibstu, kas viņu manās acīs bija padarījis tik neiespējami pievilcīgu.
– Tu esi pārāk labs pret mani.
– Tas
