sejā pazibēja atzinība. Viņš bija pārāk izteikts aprēķina cilvēks, kurš labi zināja, cik liela spēj būt mana greizsirdība. Protams, mana reakcija bija pārspīlēta, taču Riza visu saprata pareizi.
Pasmaidījis tikpat zinoši, viņš nesteidzīgi atkāpās, pieklājīgi pamāja Rizai un izgāja.
– Es ļoti atvainojos. Es ne…
Riza bija plati iepletusi acis. Viņas mute bija palikusi vaļā.
Tūlīt pat nožēloju savu rīcību. Galu galā šī taču bija viņas pirmā darba diena.
– Viss kārtībā. Patiesībā es gribēju tev kaut ko pajautāt.
– Protams, ko tieši?
– Mums ir biļetes uz piektdienas vakara pasākumu. Vai tu būtu ar mieru doties turp, lai pārstāvētu mūsu uzņēmumu? Protams, tu varētu paņemt līdzi kādu puisi.
– Labāk ne.
Jautājoši pacēlu uzacis.
– Es gribēju teikt – es labprāt ietu, bet neņemtu nevienu līdzi. Tā ir vieglāk iepazīties ar cilvēkiem.
– Ahā, skaidrs. Ļoti labi. Ja pārdomāsi, tad brīdini mani.
– Lieliski, nespēju vien sagaidīt. – Viņa plati pasmaidīja un uzmeta skatienu pierakstu bloknotam, ko turēja rokās. – Mēs ar Alliju izskatījām lielāko daļu manu jautājumu, taču viņa gribēja, lai es tev pajautāju šo to tādu, par ko viņa īsti nebija pārliecināta. Vai tev ir brītiņš laika?
– Protams. Apsēdies tepat. Es tūlīt atgriezīšos.
Pametusi viņu turpat, uzmeklēju Alliju, kura izskatījās tikpat nemierīga kā šorīt. Sēdēdama pie apspriežu galda, viņa pētīja savu mobilo telefonu.
– Vai esat beigušas?
Allija pamāja.
– Man tā šķiet. Ja neiebilsti, es varbūt labāk iešu atpakaļ uz dzīvokli. Man jāsakravā mantas un jāpaveic vēl dažas darba lietas.
– Vispār jau tev ir atvaļinājums.
– Diemžēl šajā darbā tā nav.
– Labi, tad tiksimies vakarā. Ja esi ar mieru, mēs vēlāk varētu pavakariņot kopā ar Bleiku.
– Izklausās labi. – Viņa piecēlās, aši apskāva mani, atvadīdamās pamāja Sidam un izgāja.
Mēs ar Alliju sēdējām brīvdabas bārā pie kokteiļu galdiņa, malkojām bumbieru martini un gaidījām Bleiku. Laiks bija nevainojami silts. Rietēja saule, pūta viegls, silts vējiņš. Šādu dienu dēļ bija patiešām vērts pārciest garo ziemu. Tagad viss šķita iespējams. Atlika vienīgi vēlēties, kaut arī Allija domātu tāpat. Viņa izskatījās labāk, vairāk atpūtusies, tomēr kaut kas vēl aizvien nebija kārtībā.
– Neticami, ka tev jau jādodas prom. Man ir tāda sajūta, ka tu esi tikai nesen atbraukusi.
Allija bija izvēlējusies strādāt Ņujorkā, kamēr es biju nolēmusi palikt Bostonā. Mēs abas pamazām bijām sākušas iejusties katra savā vietā. Man gribējās pieprasīt, lai viņa atgriežas. Tagad, kad bijām tikuši pie finansējuma, Allija varēja tā darīt. Viņa to zināja tikpat labi kā es, tomēr nolēmu savas domas paturēt pie sevis. Ņemot vērā visu, ar ko viņai šobrīd vajadzēja tikt galā, papildu juceklis vai, vēl ļaunāk, vainas apziņa, visu vēl tikai pasliktinātu.
– Zinu. Es arī vēl nejūtos gatava doties atpakaļ.
– Varbūt es drīz varētu tevi apciemot.
Allija atplauka.
– Tas būtu lieliski! Es tev parādītu savu jauno mājokli.
– Es arī to gribētu. Laikam gan vajadzēs palūkoties, kā mums ies. Kādu brīdi, kamēr visi būs iejutušies un mēs varēsim ķerties pie ikdienas darba… mums droši vien būs krietni daudz darāmā.
– Protams.
– Ko tu domā par Rizu? – Kopš šī rīta mārketinga apspriedes mums nebija gadījies neviens brīvs brīdis, lai apspriestu Allijas aizvietotāju uzņēmumā.
Allija iemalkoja nedaudz dzēriena.
– Viņa ir gudra. Un izskatās tikpat mērķtiecīga kā tu. Manuprāt, viņai veiksies labi.
Dzirdot šādu sausu aprakstu, man radās aizdomas, ka draudzene varētu justies nedaudz greizsirdīga. Biju to jau paredzējusi, taču Allija bija labsirdīga, un galu galā viņa taču bija gatava atbalstīt jebkuru lēmumu, kas nāktu par labu uzņēmumam.
– Man prieks, ka tu tā domā. Riza gan nav nekāda Allija Meloja, tomēr izskatās aizrautības pilna. Cerams, pēc šīs pēcpusdienas ātrā apmācības kursa viņa zibenīgi ķersies pie darba un pacels uzņēmumu jaunā līmenī.
– Jācer, ka tā arī būs. Un kā tev viņa patīk?
Pamanīju viņas smaidu un tūlīt sapratu, uz ko tas mērķēts.
– Es zinu, par ko tu domā, un nē, es negrasos sākt trakot par to, ka viņa kāri blenž uz Bleiku. Ja es tā rīkotos, man visu atlikušo mūžu nāktos pavadīt vienās mokās. Es zvēru: ja varētu dabūt dolāru par katru reizi, kad kāda sieviete sāk uz viņu pārāk cieši skatīties, man nebūtu vajadzīgs investoru finansējums.
– Ak tad visu atlikušo mūžu, ko?
Saraucu pieri.
– Vai nav vienalga? Tas ir tikai tāds izteiciens, Allij. Viņa iesmējās, tad pēkšņi aprāvās, kļuva pavisam bāla un sāka stingi raudzīties man garām.
– Kas noticis?
– Ak dievs, – viņa izdvesa.
Strauji pagriezos savā krēslā un tūlīt ieraudzīju Bleiku, kuram līdzās soļoja… viņa brālis.
Allija izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku, taču Hīts bija kļuvis daudz veselīgāks nekā līdz šim. Viņa vaigi bija sārti, bet mirdzošās acis ne mirkli nenovērsās no Allijas. Varēja just, kā mainās noskaņa. Es nespēju novērsties no viņiem, gluži tāpat kā viņi abi nespēja novērsties viens no otra.
Allijas vaigos atkal iesitās sārtums. Noslīdējusi no bāra krēsla, viņa ar trīcošu roku aizlika matus aiz auss. Tad nedroši paspēra dažus soļus uz viņa pusi, un Hīts ar diviem lieliem lēcieniem piesteidzās viņai klāt, cieši apskāva un pacēla viņu gaisā. Allija iespiedzās, un Hīta sejā atplauka plats smaids.
Viņa cieši apķērās Hītam ap kaklu, piespiedās viņam klāt un vairs neatlaida viņu. Abi palika tā stāvam, šķiet, vairākas minūtes. Kad Allija atkal atrāvās, viņas acīs mirdzēja apvaldītas asaras. Viņa pievilka Hītu sev klāt, lai noskūpstītu, un viņš atsaucās ar tikpat kāru
