uz zvanu.
– Daniel, sveiks! – steidzos atsaukties, cerēdama, ka viņš vēl nebija paguvis nolikt klausuli. Nebiju runājusi ar Danielu jau pāris nedēļas kopš tā brīža, kad biju pametusi Keipkodas māju dažu apstākļu dēļ, par kuriem viņš pat nenojauta. Bija gan jāšaubās, vai viņš šajā laikā bija juties tikpat neveikli kā es.
– Ērika, kā tev klājas?
Pasmaidīju, dzirdot Daniela zemo, pārliecināto balsi.
– Labi. Un tev?
– Nu, tu jau zini, esmu aizņemts ar vēlēšanu kampaņu. Gribēju pavaicāt, kas tev iecerēts piektdien. Mūsu firma šogad sponsorē kādu lielu pasākumu, un mums ir dažas liekas biļetes. Tur būs daudz ietekmīgu cilvēku, varbūt pat dažas slavenības. Tā tev varētu būt laba iespēja tikt pie noderīgiem paziņām.
– Izklausās brīnišķīgi. Tas patiešām būs iespējams?
– Pilnīgi noteikti. Es labprāt atkal satiktos ar tevi.
– Paldies, es arī. Gribēju piezvanīt, bet…
Patiesībā es nemaz nezināju, vai Daniels vispār grib ar mani sazināties. Protams, viņš bija mans bioloģiskais tēvs, taču mēs to bijām atklājuši pavisam nesen. Mēs viens otram bijām gandrīz pilnīgi sveši. Par spīti tam, ka biju nejauši saskrējusies ar viņa padēlu un manu dzīvo murgu Marku, mūsu ciemošanās bija patīkama un jēgpilna. Es gribēju, lai starp mums izveidotos attiecības, taču nebija īsti skaidrs, vai kaut kur starp viņa kandidēšanu gubernatora amatam un korporatīvajam mehānismam līdzīgo dzīvi varētu atrasties vieta arī man. Mēs abi bijām vienojušies, ka man nevajadzētu rādīties cilvēkos kā viņa ārlaulības meitai.
– Neuztraucies. Tās biļetes es tev vēlāk atsūtīšu ar kurjeru. Paņem līdzi Lendonu un vēl kādu, kurš varētu pameklēt noderīgus paziņas tavā labā.
– Izklausās brīnišķīgi. Liels paldies!
– Nu, tad es ļoti gaidīšu mūsu tikšanos, Ērika.
Viņa sirsnīgo balsi strauji nocirta sarunas beigas. Dažus mirkļus vēl cieši raudzījos uz telefonu un tad izdzirdēju, ka man aiz muguras nostājas Bleiks.
Viņš apskāva mani un piespiedās klāt.
– Vai kaut kas atgadījies? – viņš klusi pavaicāja, silti noskūpstīdams mani uz kakla.
Aptvēru Bleika rokas, lai viņš paliktu tepat un neiedomātos pēkšņi aiziet. Lai tikai viņš pamēģina tuvākajā laikā mani vēlreiz aizraidīt.
– Ar ko tu grasies nodarboties piektdienas vakarā? – es apvaicājos.
– Ar tevi.
Man sejā iesitās karstums, un es apskāvienā pagriezos pret viņu.
– To var nokārtot, taču Daniels ir mūs uzaicinājis uz kaut kādu viņa firmas rīkotu svinīgu pasākumu. Viņiem ir dažas liekas biļetes.
– Vai tu mani aicini uz satikšanos?
Pasmīnēju un brīdi apsvēru, vai nevajadzētu izteikt kādu piezīmi par iepriekšējā vakara “satikšanos”, kas bija beigusies ar mājās gatavotas maltītes ieturēšanu un ļoti kvēlu, neapmierinātības izraisītu seksu, taču tad pārdomāju un nolēmu klusēt.
– Vai tad tas tevi neinteresē? Es droši vien varētu aši uzaicināt kādu citu, – paķircinājos.
– Tikai pār manu līķi. – Viņš apskāva mani vēl ciešāk, tik burvīgi piespiežot mani sev klāt, ka mēs gandrīz saplūdām kopā.
– Tur ir jāierodas pusceremoniālā vakartērpā. Ceru, ka tu vari atteikties no saviem asprātīgajiem sporta krekliem un glīti uzposties.
– Un kā tev šķiet?
Jau tikai iztēlojoties vien, kā Bleiks varētu izskatīties smokingā, mana sirds iepukstējās straujāk. Bija gandrīz bail iedomāties, kādas sajūtas manī spētu radīt šāda aina.
– Es laikam nespēšu vien sagaidīt, kad tevi ieraudzīšu.
– Man tagad jāiet atpakaļ uz darbu, bet pēc tam mēs varētu aši pavakariņot kopā ar Alliju, jo rīt viņai ir jābrauc prom.
– Tas būtu jauki.
– Es tev piezvanīšu, kad būšu brīvs.
Viņš pakāpās atpakaļ, taču es satvēru viņu aiz krekla apakšmalas, it kā ar šo niecīgo auduma sauju varētu viņu noturēt pie sevis. Negribēju ļaut viņam aiziet. Bijām pavadījuši kvēlu nakti, un man vajadzēja zināt, ka viņš vēl aizvien ir kopā ar mani. Bijām bijuši tik tuvi un emocionāli atkailināti, ka doma par to, ka Bleiks kādreiz no jauna varētu mani atstumt, šķita briesmīgi biedējoša. Es vairs nekad nevēlējos piedzīvot kaut ko tādu.
– Kas ir?
– Es gribu tevi aizkavēt vēl brītiņu ilgāk. Vai tad tas ir slikti?
– Es nemaz negrasos iebilst. – Bleika acis satumsa, un viņš panācās tuvāk. Noglāstījis man rokas, viņš noliecās, lai noskūpstītu mani.
Asi apzinādamās, ka atradāmies tepat visu acu priekšā, es sastingu, sagatavojusies viņa iedvesto sajūtu triecienam. Mēs izmantojām šo nolaupīto mirkli. Viņa lūpas piekļāvās manai mutei, silti, savaldīgi. Manas lūpas pavērās, taču viņš atrāvās.
– Tikai ne atkal, – es nomurmināju.
Redzot manu sejas izteiksmi, viņš pavīpsnāja un ar īkšķi noglāstīja manas apakšlūpas malu.
– Manuprāt, tavs fetišs ir sekss birojā, mīļā, – viņš pačukstēja.
– Tu esi mans fetišs, Bleik. Apkārtnei nav lielas nozīmes.
Viņa klusie, piesmakušie smiekli atbalsojās manā augumā. Pārāk stipri iekodu sev lūpā, un viņa atstāto vieglo tirpumu aizstāja sāpju dūriens.
– Šīs jūtas ir abpusējas, tomēr tās nekādi nespēj atrisināt pašreizējo sarežģīto situāciju. Es gribu uzsēdināt tevi uz rakstāmgalda un paņemt priekšā tā, lai tu sāktu kliegt, bet, kā jau tu reiz tik saprātīgi piezīmēji, dažiem no mums ir arī jāstrādā.
– Apklusti.
Sagrābu dūrē Bleika kreklu un no jauna novilku viņu lejup pie sevis, piespiezdama viņu mani noskūpstīt un apslāpēdama viņa kluso ieņurdēšanos, kas bija sajūtama visā viņa ķermenī. Bleiks spēcīgi saspieda manu dibenu un pierāva mani sev klāt, liekot atcerēties pagājušās nakts notikumus. Viņa augums, viņa tuvums tik ātri pārņēma visas manas maņas. Mani apreibināja pēkšņas iekāres uzplūds, liekot aizmirst visu, izņemot viņa apskāvienu, viņa pieskārienu, viņa mēles glāstus.
Mani pārņēma alkas pēc kaut kā vairāk. Kā vienmēr.
Neskaidri
