sāpju, dusmu un mīlestības apvienojums, un manam pirmajam orgasmam līgani sekoja arī nākamais. Nespēdama apvaldīt mani pārņēmušo neprātu, es izmisīgi ieķēros viņā un piespiedu seju viņa plecam.
Varēja just, kā no mana pieskāriena stingri savelkas visi Bleika muskuļi. Mani zobi iespiedās viņa ādā, es dziļi iecirtu nagus viņa miesā un pārvilku tos līdz pat elkonim. Mans klēpis cieši savilkās ap viņu. Viņš ieņurdējās un sāka kustēties ātrāk.
– Paskaties uz mani. – Iekāre viņa balsi bija padarījusi saspringtu. – Man tevi jāredz.
Saņēmu visus spēkus, lai paceltu galvu un ieskatītos Bleikam acīs. Šī vīrieša skaistums padarīja mani vāju viņa apskāvienos. Biju kā mīksts vasks viņa rokās.
Tam, ko es viņam liku izjust, nebija nekādas nozīmes.
Galvenais bija tas, ko viņš lika izjust man.
Ne mirkli nenovērsdams skatienu no manis, viņš ar pēdējo grūdienu ietrieca mani durvīs.
Asi ievilku elpu.
– Bleik!
– Sajūti mani. Es gribu, lai tu sajūti mani visu, Ērika, – viņš piesmacis izgrūda.
Šiem vārdiem sekoja aizžņaugts vaids. Iztukšojis sevi manī, viņš izvilināja vēl pēdējo orgasmu, ko mans ķermenis spēja sniegt.
Mirkli palikām stāvam un tad sabrukām uz grīdas. Viņš apvēlās uz muguras, palikdams uz austrumu paklāja. Nesteidzīgi nolaidos viņam pāri, zaudējusi spēkus no tā, kas nupat bija starp mums noticis. Man vēl aizvien vajadzēja viņam pieskarties, lai zinātu, ka joprojām esam saistīti, kopā.
Mēs palikām guļot, nebilstot ne vārda un pat nepakustoties. Tad viņš pabīdīja manus svārkus nedaudz augstāk, viegli pārlaizdams īkšķi pār manu jutīgo miesu, no kuras vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija norāvis manas traucējošās biksītes.
Pametu skatienu lejup, un viņa plaukstas aptvēra manus gurnus.
– Tev te būs zilumi.
No jauna palūkojos uz Bleiku un ieraudzīju, ka viņš ir cieši sakniebis lūpas.
– Kāpēc man būtu par to jāuztraucas?
– Varbūt tomēr vajadzētu.
Ļāvu plaukstai aizslīdēt augšup pār viņa krūtīm.
– Es nezinu, kas notiek tavā prātā, tomēr man gribētos, lai tu runā ar mani. Ja tev patiešām negribas to darīt, es varu ar to samierināties, taču nemēģini mani atstumt. To es neizturēšu.
– Vai to tu sauc par atstumšanu? To, ka es izmantoju tavu ķermeni kā trieci?
Saraucu pieri, izdzirdējusi, kā viņš runā par to, ko nupat bijām piedzīvojuši. Protams, tas bija nedaudz skarbi, un nākamajā dienā man droši vien nāksies izjust zināmas sekas, taču katra reize, ko pavadījām kopā, man kaut ko nozīmēja.
Nostājos uz ceļgaliem, jāteniski uzsēdos Bleikam virsū un ar plaukstām atbalstījos viņam abās pusēs. Mēģināju izprast, par ko viņš domā, taču Bleiks izvairījās no mana caururbjošā skatiena un viegli paberzēja manas augšstilba ieloces sasarkušo miesu.
Novilku blūzi un krūšturi.
– Ko tu dari?
– Cenšos piesaistīt tavu uzmanību.
Viņa acīs pazibēja kvēle.
– Tev tas ir izdevies.
– Man patīk noskatīties, kā tu zaudē savaldīšanos, Bleik. Nepārvērt to par kaut ko neķītru un aplamu.
Viņa loceklis zem mana augšstilba pamazām kļuva ciets.
– Bet ja nu tā ir? Es tev sarūpēju zilumus… tevi briesmīgi pārbiedēju.
– Vai tāpēc tu visu vakaru centies turēties man pretī? – Tas, ko es jūtu… pret tevi, Ērika. Kopā ar visu pārējo, kas šobrīd notiek, dažreiz tas gluži vienkārši ir par traku. Man ir tāda sajūta, ka tas, ko daru, atraus mūs vienu no otra. Es gribēju, lai šovakar viss būtu citādi. Patiešām gribēju. – Viņš uz mirkli aizvēra acis. – Tu esi pelnījusi, lai tevi pielūdz. Mīl.
Saraucu pieri, pūlēdamās saprast, kāpēc mans tik ierasti valdonīgais mīļotais bija sācis pamazām gaist.
– Es patiešām jūtos mīlēta. Man patīk pamosties un atcerēties tavus pieskārienus pat tad, ja man nedaudz sāp. Jāatzīst, ka man tas ir kas jauns.
– Tomēr pirms kāda laika es tevi pārbiedēju. – Bleiks nenovērsdamies raudzījās man acīs, izaicinādams iebilst.
– Dažreiz man patiešām kļūst bail, taču es tev uzticos. – Ieturēju pauzi. – Man patīk tas, ko esam izdarījuši.
– Vai tu apjēdz, ka es pat vēl nemaz neesmu lāgā ķēries pie visa, ko vēlos ar tevi izdarīt?
Man aizrāvās elpa, tomēr es netērēju laiku, lai domās ilgāk pakavētos pie bailēm, kas bija laidušas saknes man pakrūtē.
– Tad sāksim to darīt.
Jau tikai izrunājot šos vārdus, mani pārņēma šaubas. Sirds atkal iepukstējās straujāk. Bleiks jau bija licis man pārkāpt robežas, par kuru esamību es pat nebiju nojautusi. Pagaidām es diezgan labi turējos viņam līdzi, taču tagad, zinot, ka viņa vēlmes ir tik neaptveramas un neaizsniedzamas, es tomēr nespēju atvairīt sajūtu, ka biju uzdrošinājusies par daudz.
– Nē. – Tas izskanēja klusi, tomēr stingri.
– Kāpēc? – Cerēju, ka man bija izdevies apslēpt savas šaubas.
– Tāpēc, ka tas nav pareizi. Man nevajadzētu gribēt… nodarīt tev pāri vai tevi sasiet. Tas ir par traku, un pēc visa, ko tev ir nācies pārdzīvot, es nepavisam nevēlos, lai tev vajadzētu par to domāt. Iepriekšējā reizē es to sapratu. Biju atļāvies par daudz. Tiklīdz biju tevi sasējis, uzreiz to nožēloju.
– Kāpēc tad tu nemitējies?
Bleiks klusēja.
– Runā.
Viņš nopūtās.
– Jo es zināju, ka spēšu tevi nomierināt un iemācīt tev izjust baudu no kaut kā tāda.
– Un tā arī notika.
– Tas vēl neko nenozīmē. Man nevajadzēja tevi tā izaicināt.
– Es gribu, lai mani izaicina, Bleik. Ja tu to vēlies, tad to gribu arī es.
– Nē, tā tas nebūs, Ērika, tu par to vari uzreiz aizmirst. Manis dēļ tu to nedarīsi. Dieva dēļ, tevi taču reiz… izvaroja. Tev it nemaz nav jācieš no manas slimīgās valdonības, kad mēs
