tā domāju. Mēs gan neesam viens otram neko solījuši, bet…
Allija atgūlās un sāka raudzīties kokos virs mūsu galvām.
– Kas noticis?
– Es tikai… man viņa pietrūkst. Tas arī ir viss.
Uz brīdi apklusu, nevēlēdamās uzstāt. Allijai bija grūti pārdzīvot abu šķiršanos, tomēr es vēl aizvien nebiju pārliecināta, ka Hīts viņai nāk par labu. Par spīti tam, ka viņš bija Bleika jaunākais brālis.
– Dažreiz var manīt vienīgi to, kā visi mūs nosoda.
Viegli sarāvos, klusībā izmisīgi vēlēdamās, kaut viņa nebūtu ne nolasījusi manu sejas izteiksmi, ne nopratusi, par ko domāju.
– Apmēram tā: velns parāvis, kāpēc es izšķiežu savu laiku, ielaižoties ar tādu kā viņš? Mani draugi, pat tu, visi domā, ka ar Hītu ir vienas vienīgas nepatikšanas, un es atzīstu, ka viņam ir problēmas. Bet es nevaru tik viegli padoties. Viņš ir pelnījis vēl vienu iespēju. – Allija aši noslaucīja asaru, pirms tā bija paguvusi noritēt pār vaigu.
Apgūlos draudzenei blakus uz segas un nogaidīju, kamēr viņa atkal savaldīsies. Atklājums par Hīta problēmām ar narkotikām bija nācis kā trieciens, tomēr tas, ka viņi bija bezcerīgi iemīlējušies, bija skaidrs kā diena. Vēl nekad nebiju redzējusi Alliju tik svētlaimīgu, un par to varēja pateikties tikai Hītam. Atlika vienīgi cerēt, ka arī Allija viņam nozīmēja pietiekami daudz, lai viņš aizmirstu par savu nelāgo aizraušanos, kas varēja izbojāt abu kopīgo laimi.
– Allij, tu man esi ļoti svarīga, un es gribu, lai tu būtu laimīga. Ja tev šķiet, ka es runāju nosodoši, tas ir tāpēc, ka esmu noraizējusies par tavu labklājību. Es nešaubos par to, vai Hīts ir vērtīgs kā cilvēks. Tici man, es lieliski zinu, ka neviens cilvēks nav ideāls un nevienas attiecības nav nevainojamas. Viņam ir problēmas, tomēr esmu pārliecināta, ka tāpēc jau nav jāatsakās no visām cerībām.
Allija pagrieza galvu un viegli uzsmaidīja man.
– Paldies.
– Ja viņš spēs saņemties, jums vēl aizvien viss var izdoties. Tev tikai jābūt gudrai. Tas ir viss, ko vēlos.
Viņa iesmējās.
– Es jau cenšos. Laikam jau mīlas lietās neesmu īpaši attapīga.
– Varbūt šāds atelpas brīdis nāks jums par labu. Pats par sevi saprotams, viņam jātiek galā ar dažām savām problēmām, taču jums abiem tagad ir laiks rūpīgi pārdomāt savas attiecības, jo nu jūs vairs neesat ar tām tik ļoti aizrāvušies.
– Tev taisnība. Zini, jo ilgāk mēs esam šķirti, jo prātīgāk es sāku domāt. – Allija dziļi ievilka elpu. – Labi, pietiks runāt par mani un manām problēmām. Kā tad ir ar tevi un Bleiku? Vai tu vēl aizvien esi kā traka pēc viņa?
– Tu taču to zini.
– Labā vai sliktā nozīmē?
– Gan vienā, gan otrā, bet mēs pamazām sākam tikt par to skaidrībā.
Viņa pasmaidīja.
– Manuprāt, Bleiks tevī ir sastapis cienīgu pretinieku, Ērika.
– Ak tā?
– Jā. Varu saderēt, ka tu viņam neļauj kāpt sev uz galvas. Programmnodrošinājuma miljardiera kungs droši vien nemaz nesaprot, ko iesākt tagad, kad tu viņam esi ierādījusi īsto vietu.
Šie vārdi lika man iesmieties. Iespējams, Allijai taisnība. Bija grūti iztēloties, ka pret Bleiku kāds varētu izturēties tik izaicinoši, kā to darīju es. Tomēr man tas bija pašsaglabāšanās, nevis izklaides jautājums. Lai nu kā, šāda stīvēšanās mūs abus padarīja vai trakus. Lielākoties labā nozīmē.
– Bleiks ne mirkli neļauj man atslābināties, un arī viņš par mani varētu sacīt to pašu. Varu droši teikt, ka mums nav neviena garlaicīga brīža.
Klusībā pasmaidīju. Iedomājoties par viņu, man viegli salēcās sirds. Bleiks bija izaicinājumu pilns. Nekad nevarēja zināt, ko no viņa sagaidīt, taču tā bija tikai viena daļa no mūsu attiecībām, un man ar to nebija gana. Jūtu uzplūdi, mēģinājums vienoties – un vajadzības gadījumā arī salda padošanās.
– Pietiks. Skatoties uz tavu seju, man kļūst nelabi.
Iesmējos.
– Piedod.
– Nevajag atvainoties. Es gluži vienkārši jūtos sarūgtināta un vientuļa. Lai nu kā, tikai nepadodies. Es zinu, ka tu turēsies kā mūris, bet tie Lendonu vīrieši spēj būt sasodīti pārliecinoši.
Uz mirkli Allija kļuva nopietna, taču tad viņas lūpas izliecās smaidā, un mēs abas izplūdām smieklos.
Ienākot birojā, es vēl aizvien dažbrīd jutos pārsteigta. Šī telpa ar neuzkrītošo apgaismojumu un spīdīgajiem datoriem izskatījās lieliski. Sids sēdēja blakus diviem mūsu komandas jaunākajiem biedriem. Atspiedos pret rakstāmgaldu, pie kura viņi bija sapulcējušies. Uz mirkli pārstājuši darboties, visi uzlūkoja mani.
– Kas jauns, puiši?
Kriss bija aptuveni desmit gadus vecāks par mums. Viņš bija strādājis arī citos jaunajos uzņēmumos, un tāpēc viņam bija zināma pieredze, kuras pietrūka lielākajai daļai no mums, pārējiem. Viņš bija plecīgs, ar koši rudiem matiem – tie bija izauguši pārāk gari un cirtojās ap pleciem. Spriežot pēc pagājušās nedēļas, viņam, šķiet, patika raibi havajiešu krekli.
Kā pretstatu Krisam bijām pieņēmuši darbā Džeimsu, kuram vajadzēja kļūt par mūsu apņēmības pilno projektētāju un galveno produktu izstrādātāju. Viņš bija pavisam citāds. Šis puisis ar gandrīz melniem, viļņainiem matiem, iedegušu ādu un koši zilām acīm un labi veidotu augumu visādā ziņā bija visdraudzīgākais mūsu komandas biedrs. Pateicoties dažiem tetovējumiem, ko varēja saskatīt spraucamies ārā no viņa pogājamajiem krekliem, viņam piemita kaut kas no sliktā zēna, un viņš bija gluži izskatīgs.
– Labrīt, Ērika! – Viņš man negaidot uzsmaidīja.
Arī es pasmaidīju, pārsteigta par tik aizrautīgu sveicienu tik agrā rīta stundā. Labs darbinieks, es nodomāju. Sids skaļi izelpoja. Varēja manīt, ka viņš šādā agrumā vis nejutās tik možs kā Džeimss.
– Mēs cenšamies izdomāt, kā ieviest tos uzlabojumus, par kuriem esam jau runājuši, taču tas nebūt nav viegli, jo tā nejēgu banda augām dienām un naktīm cenšas nograut mūsu vietni.
– Ak vai. – Viegli sarāvos. Man nebija ne jausmas, kā tehniski atrisināt šo problēmu. Es spēju vienīgi nedot mieru Bleikam, lai viņš liek lietā savas maģiskās spējas. Par savu saistību ar hakeru grupu M89 viņš bija izteicies kaitinoši izvairīgi, tomēr bija skaidrs: lai ko Bleiks arī būtu izdarījis, viņus tik pamatīgi satracinot, šie hakeri negrasījās tik viegli padoties.
– Lai
