kas bija vīrietis, kurš mani savulaik izvaroja, mani bija pārņēmusi vēl lielāka apņēmība neļaut šim pārdzīvojumam gūt virsroku pār mani. Es biju stiprāka par viņa nodarītajām sāpēm. Biju aizgājusi jau pārāk tālu, lai apraudātu man laupīto nevainību.
– Es labprāt kādreiz apskatītu tavu jauno biroju, – Liza ieminējās.
– Protams, tiklīdz viss būs iekārtots, tev vajadzētu pie mums iegriezties. Ja jau esam sākušas par to runāt, man patiešām tagad ir jāsteidzas. Rīt tiks atvestas mēbeles, un man visu nakti vajadzēs uzkopt telpu.
– Skaidrs. Bija prieks ar tevi satikties.
– Man tāpat. – Pasmaidīju un aši apskāvu viņu.
Uzsteidzos otrajā stāvā. Nebiju redzējusi šo telpu kopš dienas, kad izlēmu tās noīrēt. Man reiba galva no prieka, iedomājoties, ka es varētu ķerties pie darba un beidzot visu iekārtot, kaut arī tāpēc nāktos krietni nosmērēties.
Pie durvīm apstājos. Tās vairs nepavisam neizskatījās tāpat kā pirms dažām dienām. Koka durvis bija nokrāsotas spoži pelēkas, to stikls bija kļuvis matēts, un pašā stikla vidū bija atstāts caurspīdīgs mūsu uzņēmuma logotips. Pagriezu atslēgu mirdzošajā, hromētajā slēdzenē un atvēru durvis.
Biroja telpas grīdas bija atjaunotas, nospodrinātas un nolakotas. Ap logiem un gar griestiem stiepās grezna, balta, dekoratīva apmale. Jauns griestu ventilators un gaismas paneļi bija padarījuši telpu ļoti mūsdienīgu.
Paķēru telefonu un piezvanīju Fionai.
– Sveika, Ērika.
– Vai tu negribi man kaut ko pastāstīt?
– Ko tad? Ak tā.
– Biju domājusi, ka tas vairs neatkārtosies. – Centos runāt savaldīgi, bet kad gan viņa reiz grasījās aptvert, ka Bleikam nedrīkst ļaut jaukties manās darīšanās?
– Ērika, viņš ir mans lielais brālis. Ko tad man vajadzēja darīt? Viņš vēlējās tev kaut kā palīdzēt. Tu taču zini, kāds viņš ir.
Jā, es zināju, kāds viņš bija un cik neiespējami bija viņam iebilst, it īpaši tad, ja viņš bija kaut ko ieņēmis galvā. Apstaigāju telpu, atzinīgi nopētīdama visas jaunās pārvērtības. Kaut ko labāku būtu grūti iztēloties. Nu atlika vienīgi izdomāt, kur izvietot mēbeles. Visu pārējo bija paveicis Bleiks. Sasodīts.
– Jā, izskatās pārsteidzoši. Ideāli.
– Zinu. Kamēr vēl nebiju atdevusi tev atslēgas, es tur drusku iemetu acis. Viņš ir lieliski pastrādājis. Tieši tā, kā biju iztēlojusies. – Varēja skaidri manīt, ka Fionas piesardzība, gaidot manu reakciju, bija pagaisusi, un nu viņa neslēpa sajūsmu.
Nopūtos un ar kāju paklaudzināju pa grīdu. Velns parāvis, es taču arī biju sajūsmināta.
– Labi, bet es tik un tā vēl dusmojos uz tevi, – pagalam nepārliecinoši paziņoju.
– Es tev kādreiz uzsaukšu kādu dzērienu, un tu par to vairs nedomāsi.
– Lai par kaut ko vairs nedomātu, man parasti ar vienu glāzi nepietiek.
Fiona iesmējās.
– Es negrasos to apstrīdēt. Labi, tagad priecājies par savu biroju. Apsveicu.
– Paldies, pagaidām paliec sveika.
Nometu zemē smago somu. Tā bija pilna ar tīrīšanas līdzekļiem, kas nu vairs nebija vajadzīgi. Apsēdos pašā telpas vidū, sakrustoju kājas un sāku vērīgi lūkoties apkārt. Katrs visniecīgākais solis, ko dažu pēdējo nedēļu laikā bijām spēruši biznesa attīstības virzienā, bija šķitis tik sarežģīts, un Bleiks ikreiz bija padarījis visu daudz aizraujošāku.
Tieši šajā brīdī durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Bleika plecīgais stāvs. Viņam rokās bija šampanieša pudele, sega un brūns papīra maiss. Viņa lūpas bija savilktas zinīgā smaidā.
– Kā tad klājas manai mīļākajai priekšniecei?
– Nevaru sūdzēties, – strupi atteicu, paskatīdamās augšup uz viņa iespaidīgo stāvu, kas bija izslējies pār mani.
Atlocījis segu, viņš apsēdās un papliķēja pa vietu sev līdzās, aicinādams mani pievienoties.
– Ko tas nozīmē?
– Biju iedomājies, ka mēs varētu sarīkot biroja pikniku, lai nosvinētu tavu ievākšanos jaunā telpā.
Bleiks pasmīnēja, atkorķēja šampanieša pudeli un ielēja putojošo dzērienu divās glāzēs, ko bija izvilcis no maisiņa.
Mēs saskatījāmies. Viņš centās izprast manu noskaņojumu.
– Tu dusmojies?
– Varbūt, – es sameloju. Par laimi, Bleiks bija paveicis tik kolosālu darbu, ka biju jau piedevusi gan viņam pašam, gan viņa līdzzinātājai.
Kā gaidīdams manu reakciju, viņš mazliet iepleta acis. Lūkojoties tajās, es nedaudz aizmirsos. Skaistās, brūnās varavīksnenes un biezās, garās skropstas izcēlās viņa sejā un satraucoši regulāri lika man palikt bez elpas. Viņa zoda asās līnijas. Viegli iedegusī āda un pilnīgās, burvīgās lūpas, kas lika atcerēties visu to briesmīgo un brīnišķīgo, ko tās spēja man likt izjust. Es varēju pētīt viņu stundām ilgi un ne mirkli nepagurt no viņa izraisītajām sajūtām. Biju apmāta un apsēsta. Vēl nekad neviens cits nebija licis man sajusties tik iekārotai vai aizgrābtai. Bleiks bija satriecoši kolosāls, viņš iemiesoja sevī visu, ko vien varēja vēlēties, un es mīlēju viņu visu.
Nopūtos, cerēdama, ka neizskatījos tik bezcerīgi iemīlējusies, kā jutos.
– Esmu samierinājusies ar tavu neprātīgo uzvedību. – Pareizi vien ir. – Bleika bažas bija redzami mazinājušās, un viņš uzzibināja man smaidu. Dedzīgi vēlēdamās atrasties viņam tuvāk, paklausīju pirmītējam uzaicinājumam un apsēdos viņam blakus uz segas. Paņēmusi viņa pasniegto šampanieša glāzi, iedzēru nelielu malciņu.
– Tev patīk?
– Ļoti.
Lai gan sākumā biroja telpas atrašanās vieta Bleikā bija modinājusi bažas, šķita, ka viņš galu galā tomēr saskatījis te kaut ko labu.
– Es cerēju, ka tā būs.
– Kāpēc tu pārdomāji?
Viņš sarauca pieri.
– Par ko tu runā?
– Kad mēs pirmo reizi apskatījām šo vietu, tu pat necenties slēpt, ka tev te ļoti nepatīk.
– Pats par sevi saprotams, es gribēju, lai tu atrastos man tuvāk. Bet tu tā vēlējies. Ja jau tu esi samierinājusies ar manu neprātīgo uzvedību, kā tu to nosauci,
