šajā apkaimē dzīvo nesen?
Rudmate ar kuplajām krūtīm, kura patlaban gatavoja divas kūpošas kafijas ar pienu un crème brûlée garšu, iejaucās manās pārdomās brīdī, kad maniakāli rūpīgi pārskatīju saņemtās elektroniskā pasta vēstules.
– Tā varētu teikt. Esmu noīrējusi komerctelpu augšstāvā.
– Visu cieņu. Esmu te jau vairākus gadus. Atvēru šo kafejnīcu kopā ar vecākiem, taču viņi aizgāja pensijā, un tagad te esmu tikai es kopā ar savu komandu.
– Oho, apsveicu! Nemaz nezināju, ka tu esi īpašniece.
Pētīdama apkārtni un iemēģinādama dažādus ceļus, pa kuriem doties uz darbu, biju šo meiteni redzējusi jau vairākas reizes. Nu labi, būtībā es pārmēru dedzīgi vēlējos ātrāk ievākties savā birojā, un no “Mokas” plūstošās kārdinošās smaržas regulāri ievilināja mani šajā kafejnīcā.
– Lielākā daļa cilvēku to nemaz neapjauš. Kad viņi lūdz pasaukt vadītāju un uzzina, ka tā esmu es, viņiem tas ir liels pārsteigums.
Mēs pasmējāmies, un es sniedzu viņai roku.
– Mani sauc Ērika.
– Simona. Tās kafijas ir uz mana rēķina.
– Kolosāli, paldies!
– Ņem par labu.
Meitene nesteidzīgi atgriezās pie letes. Viņas krāšņais augums spēja izraisīt skaudību pat manī. Simona izturējās pārliecinoši un prata pagatavot sasodīti labu kafiju ar pienu, un tāpēc bija grūti aizmirstama. Apkārtējie kafejnīcas apmeklētāji pavadīja meiteni ar skatieniem, kamēr viņa atkal paslēpās drošībā aiz letes.
Pa durvīm iebrāzās Liza un piesteidzās pie mana galdiņa.
– Oho, tu nu gan esi vareni iedegusi, – es noteicu, apbrīnodama Lizas prasmi ar, šķiet, nelielām pūlēm izskatīties pēc katalogu modeles. Viņas nevainojami apgrieztie, blondie mati nez kā bija sākuši izskatīties vēl gaišāki nekā iepriekšējā reizē, kad bijām satikušās, lai iedzertu kafiju. Mani mati bija saņemti paviršā mezglā, un man mugurā bija krietni nobružāti, pamatīgi saplēsti zili džinsi un batikots krekliņš. Biju sagatavojusies iztīrīt biroju, kamēr mums vēl nebija atvestas mēbeles.
– Paldies! Barselona bija pasakaina. Tev arī kādreiz vajadzētu uz turieni aizbraukt. Mani vecāki noīrēja villu, un es būtībā visu laiku pavadīju pludmalē. Tā bija īsta svētlaime.
– Izklausās kolosāli.
– Un ar ko tad tu esi noņēmusies? – Liza iemalkoja kafiju.
– Es dabūju finansējumu savam uzņēmumam, sameklēju biroja telpu un šobrīd veicu remontu un meklēju darbiniekus.
– Velns parāvis, apsveicu!
– Paldies.
– Kādus darbiniekus tu meklē?
– Mums ir divi jauni programmētāji, taču es pamazām sāku uztraukties par to, kur ņemt mārketinga daļas vadītāju. Līdz šim nav gadījies neviens, par ko es būtu sajūsmā, taču man šāds cilvēks drīz būs vajadzīgs. Man ir tik daudz darba, ka es nevaru uzņemties vēl arī šos pienākumus.
– Ak dievs, es pazīstu kādu, kas būs tev kā radīts. – Sasitusi plaukstas, Liza sāka rakņāties pa somu.
– Jā?
– Mana draudzene Riza. Viņa jau vairākas vasaras ir strādājusi vienā mārketinga kompānijā. Viņa pabeidza augstskolu kopā ar mums un tagad meklē darbu. Riza traki aizraujas ar modi. Tu par viņu būsi sajūsmā. Pacēlu uzacis. Nevarēja sacīt, ka es būtu īpaši jūsmojusi par modi. Protams, es vadīju modes sociālo tīklu, taču tas bija bizness. Jukt prātā modes dēļ – tas bija Allijas uzdevums. Bet, tā kā man bija nepieciešams kāds Allijas aizvietotājs, varbūt ar to meiteni bija vērts parunāt.
– Es mēģinu atrast kādu aizvietotāju savai biznesa partnerei, kura darba dēļ ir pārcēlusies uz Ņujorku, un tāpēc viņai vajadzēs būt ar mieru uzņemties daudz pienākumu par diezgan trūcīgu iesācējas atalgojumu. To gan nevarētu nosaukt par visu cilvēku sapņu darbu.
Liza papurināja galvu. Izskatījās, ka šis paskaidrojums viņu nebija atturējis.
– Patiesībā izklausās ideāli. Tev vajadzētu ar viņu parunāt. Es varbūt īsti nezinu, ko viņa meklē, bet sazināties ar viņu nenāktu par ļaunu. Nekad jau nevar zināt.
Paraustīju plecus.
– Labi, bet es nevaru neko solīt, skaidrs?
– Pilnīgi skaidrs. Viņa ir mana draudzene, taču mēs neesam tik tuvas, un, ja tur nekas neiznāks, viņa neapvainosies.
– Labi, lieliski.
Gaidīdama, kamēr Liza aizsūtīs īsziņu, ļāvu sev domās pakavēties pie visa, ko man vēl vajadzēja paveikt, lai birojs augšstāvā beidzot tiktu atvērts.
– Es patiešām priecājos, ka mēs atkal esam atsākušas draudzēties, Ērika. – Liza mīļi uzsmaidīja, likdama man atkal izrauties no domām.
– Es arī.
– Savas prombūtnes laikā es daudz domāju par to, ko tu man teici. – Viņas seja pārvērtās un atmaiga. – Man vajadzēja ar lielāku izpratni izturēties pret visu to, kas bija noticis. Es nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi, un tāpēc mana reakcija droši vien nebija atbilstoša. Piedod, ka nespēju būt tā, kas varētu tev palīdzēt to visu pārdzīvot, taču tagad, ja vēl nav par vēlu, es vēlos pacensties būt tev labāka draudzene. – Runājot ar mani, viņa pieklusināja balsi, lai gan kafejnīcas apmeklētāji bija iegrimuši paši savās sarunās.
– Protams. Neraizējies par to.
Ar mājienu atvairīju gan Lizas atvainošanos, gan visas emocijas, ko tā draudēja atkal uzburt. Viens no mūsu atsvešināšanās iemesliem jau pašā sākumā bija tas, ka man pastāvīgi nācās atcerēties mūsu kopīgi pārdzīvoto sarežģīto laiku manā mūžā. Es patiešām biju gatava atjaunot mūsu draudzību, tomēr no sirds cerēju, ka tāpēc man nenāksies katrā tikšanās reizē atkal no jauna atgriezties savā pagātnē.
– Tas viss ir jau sen pagājis, Liza. Esmu sākusi jaunu dzīvi un vairs nevēlos kavēties domās par bijušo. Šobrīd man ir miljoniem citu lietu, par ko domāt.
– Skaidrs, – viņa pamāja. – Nesaprotu, kā tev tas izdodas. Es nespēju iztēloties, ka varētu vadīt uzņēmumu. Es pat nezinātu, ar ko lai sāk.
– To patiešām nākas pamazām iemācīties, bet laikam jau to pašu varētu sacīt par jebko citu. Kā tev pašai sokas ar darbu? – Viņa noteikti jau bija sākusi strādāt vienā no pilsētas lielākajām investīciju firmām.
– Patiesībā vareni, lai gan šobrīd man ir briesmīgi jānoņemas ar visādām tabulām. Tomēr es jau esmu daudz
