vietā, sākot ar ogļu melnajiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, un beidzot ar pavisam svaigo franču manikīru.
Varēja manīt, ka viņa savai ārienei velta lielas pūles. Biju gatava saderēt, ka arī viņas uzacis tika regulāri apstrādātas ar vasku. Diemžēl es no šīs sievietes droši vien varēju šo to mācīties. Uzmanīgi izlasīju viņas lietišķo biogrāfiju. Būdama tikai iesācēja, viņa varēja lepoties ar dažu labu iespaidīgu veikumu, tomēr es vēl aizvien nebiju pārliecināta, cik prātīgi būtu pieņemt darbā draudzenes draudzeni.
– To var redzēt. Pastāsti man par kādu no reklāmas kampaņām, ko esi veidojusi.
Riza izvilka lielu mapi, kurā katrai reklāmas kampaņai bija atvēlēta atsevišķa sadaļa. Visas lapas bija nevainojami sakārtotas, un arī to saturs bija vienlīdz skaidrs un profesionāls. Tur bija daudz tradicionālu fotomodeļu ar mākslotiem, nevainojamiem smaidiem, jo šo sieviešu pensiju fonda saturs ļāva viņām priecāties tieši tik ļoti. Pārmērīgi bieži izmantots paņēmiens, kam nebija nekāda sakara ar mūsu uzņēmuma būtību.
– Tas ir ļoti jauki, Riza, bet, godīgi sakot, tie ir vidusmēra attēli. Mēs vēlamies atbilst vidusmēram, tomēr mūsu zīmolam ir vajadzīgs arī kaut kas īpašs, lai radītu iespaidu, ka esam jauni, ekskluzīvi un moderni.
– Man tas ir pilnīgi skaidrs. Šādus attēlus var izmantot jebkur. Pats par sevi saprotams, mani ierobežoja klienta vēlmes, taču, darbojoties “Knaģī”, es varētu izmēģināt roku daudzos citos virzienos. Mēs varam veidot mūsdienīgu augsto modi, kas vienlaikus būtu arī tīra un eleganta. Vienkārša, tomēr seksīga.
Šī sieviete prata labi runāt, bet vai viņa spēja arī pildīt apsolīto? Pāršķirstījusi mapi, mirkli pavēroju viņu.
– Kāda ir tava attieksme pret sakaru veidošanu un pārdošanas apjomu palielināšanu? Jaunu klientu meklēšana ir tavu pienākumu vissvarīgākā sastāvdaļa. Mode tev var patikt no rīta līdz vakaram, taču tev jāspēj to pārdot.
– Piekrītu, taču ir patiešām grūti pārdot kaut ko tādu, kas tev pašai nepatīk. Es varu pārdot citiem šo pakalpojumu, un, ja man vajadzēs strādāt arī pēc darba laika, lai veidotu nepieciešamos sakarus, man pret to nav nekādu iebildumu.
Atlaidusies krēslā, apsvēru sacīto. Šī sieviete dedzīgi vēlējās darboties, to nevarēja noliegt. Dažu pēdējo nedēļu laikā darba intervijās nebiju sastapusi nevienu, kas spētu izstarot tik daudz aizrautības, kā viņai tas bija izdevies pēdējo piecu minūšu laikā.
Mūsu birojā nepastāvēja nekādi īpaši sadarbības nosacījumi, un tāpēc man nebija ne jausmas, kā viņa spēs sadzīvot ar Sidu un viņa jauno tehnoloģijas speciālistu komandu. Un, daudz svarīgāk, kā viņa spēs sadzīvot ar mani? Mūsu jaunos plānus bija nepieciešams ieviest pēc iespējas ātrāk, un man vajadzēja izlemt. Nekavējoties pieņemt viņu darbā šķita pārsteidzīgi, tomēr būtībā viņa bija tieši tas, kas vajadzīgs.
Riza dziļi ievilka elpu.
– Paklau, es saprotu, ka tu esi izlolojusi šo uzņēmumu, Ērika. Tu izskaties pēc cilvēka, ar kuru varētu būt lieliski sadarboties, un no tevis varētu daudz ko mācīties. Protams, tev jāizlemj pašai, taču es patiešām ļoti priecātos, ja varētu pievienoties jūsu komandai.
Viņa ieurbās manī ar savām tumši zilajām acīm, bez šaubām, gaidīdama nākamo darba intervijas jautājumu, lai varētu uz to steigšus atbildēt.
– Vai atalgojums tevi apmierina?
– Pilnīgi, – viņa apņēmīgi pavicināja roku.
Vilcinādamās paklikšķināju pildspalvu, lai gan biju jau izlēmusi.
– Labi. – Labi?
– Lai iet.
Viņas sejā atplauka plats smaids.
– Tiešām? Ak dievs, tu to nenožēlosi!
Piecēlos, un, kad mēs atsveicinājāmies, Rizas roka manā plaukstā viegli nodrebēja. Oho, vai tiešām viņa bija tik ļoti uztraukusies?
– Vari sākt pirmdien. Kad atnāksi, parakstīsim visus dokumentus.
– Fantastiski, liels paldies!
Varēja skaidri redzēt, ka smaids viņas sejā nemaz negrasījās izgaist.
Allija izstiepās uz segas man līdzās, kamēr es metu drupačas pīlēm dīķī. Publiskais parks atradās tikai dažu kvartālu attālumā no mana dzīvokļa, un šādās skaistās, siltās dienās te bija pilns ar ģimenēm, tūristiem un tādiem ļaudīm kā mēs. Lai sastaptos ar draudzeni, biju agrāk aizgājusi no darba, un mēs bijām nospriedušas, ka, uzsākot nedēļas nogali ilgo viesošanos pie manis, vispirms vajadzētu sākt ar nelielu pagozēšanos saulē.
– Biju jau aizmirsusi, cik ļoti man patīk šejienes vasara. – Allijas acis bija aizmiglojušās un skumjas, gluži kā viņas domas. Tās bija šeit, tomēr kavējās arī kaut kur citur.
– Vai tu jau ilgojies pēc Bostonas?
Allija atbalstījās uz elkoņa.
– Šķiet, ka jā. Ņujorka iesūc cilvēku gluži kā atvarā. Dažreiz man ir ļoti grūti iztēloties dzīvi ārpus lielpilsētas, tomēr jāteic, ka šīs pārmaiņas sagādā prieku. Man bija vajadzīga atelpa.
Dažu pēdējo nedēļu laikā mums abām bija nācies pielāgoties jauniem apstākļiem. Pēc tam, kad trīs gadus bijām nodzīvojušas vienās kopmītnēs divsimt jūdžu attālumā no šejienes, mūsu draudzība bija kļuvusi saspīlēta, tomēr dziļi sevī es zināju, ka attālums nespēs izjaukt mūsu attiecības.
– Es par to nemaz nešaubos. Vai tev ir kādas ziņas no Hīta?
– Viņam klājas labi.
– Biju domājusi, ka varbūt tu brauksi pie viņa, nevis pie manis.
Protams, es priecājos, ka Allija nebija tā izdarījusi. Pēc tam, kad biju viņai pastāstījusi par visu, kas bija noticis starp mani un Bleiku, un arī par Marka uzrašanos kā no zila gaisa, mēs abas vienojāmies, ka mums jāsatiekas aci pret aci.
– Draugiem priekšroka, draņķe tāda! – Viņa pasmaidīja un viegli iebikstīja man.
Atriebos, iemezdama dažas maizes drupačas nevainojami sabužinātajās, mīkstajās, brūnajās cirtās, kas slīga pār viņas muguru.
– Kā tu domā, vai tu brauksi uz Losandželosu viņu apciemot?
– Nē. Viņam tur ir jāpadzīvo vienam, un, godīgi sakot, tas ir vajadzīgs arī man. Beidzot esmu sameklējusi sev dzīvokli un pēc pārcelšanās uz turieni jūtos savādi brīva. Vecajā mājoklī mani nepameta sajūta, ka es katru dienu gaidu Hīta atgriešanos. Tagad beidzot esmu uzsākusi pati savu dzīvi lielpilsētā, un ik mirklis vairs nav saistīts vienīgi ar viņu un mums abiem.
Pamāju, lieliski zinādama, cik svarīga nozīme jaunās attiecībās varēja būt neatkarībai. Man nemitīgi nācās cīnīties ar sevi, lai noturētu
