tam nebija gatavs neviens no mums abiem, tomēr mums kaut kā bija izdevies panākt vienošanos. Ar viņa paveikto manā birojā bija krietni vien par daudz, tomēr samierināšanās ar manu lēmumu jau bija solis vajadzīgajā virzienā.
Nesteidzīgi malkoju atdzesēto šampanieti. Telpā iestājās klusums.
– Zini, tev jāļauj man mazliet paspuroties.
Bleiks pacēla uzacis.
– Vai tu pati dzirdi, ko saki?
– Jā, dzirdu. Es zinu, ka neko nesasniegšu, ja tu iejauksies vienmēr, kad man gadīsies kāds izaicinājums vai kļūda. Man pašai ir jātiek ar to visu galā, jo citādi es vienkārši peldēšu pa pasaku pasauli, kurā tu atrisināsi visas manas problēmas, un es tā arī nekad neuzzināšu, ko nozīmē vadīt uzņēmumu.
Bleiks skaļi izelpoja.
– Nu labi. Ciktāl es drīkstu iesaistīties?
– Kā būtu, ja tu ļautu man pašai lūgt palīdzību, kad tā būs vajadzīga?
Viņš papurināja galvu.
– Tu to nemūžam nedarīsi.
Izteiksmīgi saviebos, tomēr viņam savā ziņā bija taisnība. Biju velnišķīgi ietiepīga un tikai retu reizi izmantoju citu palīdzību.
– Paklau, – viņš satvēra mani aiz zoda un pavērsa manu seju pret sevi, – es lepojos ar tevi.
– Par ko? Par to, ka dabūju no tevis četrus miljonus dolāru?
Bleiks iesmējās.
– Ja tā visa bija daļa no tava lielā plāna, tad jā, esmu ārkārtīgi lepns, jo kaut ko tādu nemaz nebiju paredzējis.
Negribot pavīpsnāju. Es būtu gatava gandrīz uz jebko, lai tikai man nevajadzētu ņemt no viņa naudu, un viņš to zināja.
– Tomēr, runājot nopietni, tas ir liels solis uz priekšu. Es gribu, lai tu neaizmirsti izbaudīt šo brīdi.
Un tā es arī darīju. Kopā ar Bleiku katrs mirklis šķita jaukāks. Daudz jaukāks. Viņš visu padarīja tik brīnumainu, ka bija grūti saprast, kā gan spēju pārdzīvot savu garlaicīgo eksistenci, ko pati dēvēju par dzīvi, kamēr nebija uzradies viņš un apgriezis visu ar kājām gaisā.
– Pateicoties tev, es to izbaudu. – Paliecos tuvāk un noskūpstīju viņu uz lūpām.
Pieglaudis plaukstu manam vaigam, viņš ar mēli viegli pārvilka pār manām lūpām, mudinot tās pavērties, un ļāva mēlei maigi ieslīdēt man mutē.
– Vai tad tu negrasies apvaicāties, kas ir tajā maisiņā?
Nedaudz atrāvos, aizelsusies un viegli apreibusi no viņa garšas un smaržas. Tā bija tīra, skarba un vīrišķīga, raksturīga vienīgi Bleikam. Viņš aizgriezās un izkravāja brūnā maisiņa saturu. Tur bija zemenes, putukrējums un maza stikla burciņa ar izsmalcinātu šokolādes mērci.
– Kāds pikniks tad tev īsti bija padomā?
Viņš parādīja man stikla burciņu.
– Lejā šī satriecošā šokolādes mērce tiek nedaudz pievienota kafijai ar pienu un dažādiem saldumiem. Cik var noprast, tā nav domāta pārdošanai, bet, kad es viņiem pieklājīgi paskaidroju, ka grasos to nolaizīt no tava kailā auguma, lai iesvētītu jauno biroju, viņi beidzot bija ar mieru man pakalpot.
Ieķiķinājos, mēģinādama iztēloties šādu neticamu Bleika un Simonas sarunu. Atskrūvējis vāciņu, viņš pastiepa burciņu man. Iemērcu pirkstu šokolādē un iebāzu to sev mutē. Šokolāde pārklāja manu mēli. Tā garšoja izvirtīgi un dievišķīgi, un šo sajūtu vēl pastiprināja pārliecība, ka drīz vien Bleiks izpildīs to, ko bija solījis.
– Man šķita, ka tev ir iebildumi pret maigošanos birojā, – es aizrādīju.
– Šis ir tavs birojs. Te ir citi noteikumi.
– Kā redzu, tu jau esi tos izdomājis. – Vēlreiz iemērcu pirkstu šokolādes mērcē, bet, pirms vēl biju paguvusi pacelt to sev pie lūpām, Bleiks aši paņēma to mutē un ar mēli daudznozīmīgi pakairināja pirksta galu.
– Novelc kreklu un atgulies.
Pasmaidīju, nesteidzīgi paslējos uz ceļgaliem un novilku krekliņu.
– Tu nu gan šodien esi valdonīgs.
Viņš izņēma no maisiņa melnu zīda masku un uzlika to man uz acīm.
– Tas nav noskaņojums, mazā. Es tāds esmu, un būtu labi, ja tu to paturētu prātā.
Jutu, ka viņš silti elpo man pie krūtīm. Aizturēju elpu, gaidīdama viņa lūpu pieskārienu, taču pārsteigta manīju, ka viņa roka aizslīd augšup pār manu muguru. Viņa pirksti izveicīgi atāķēja krūšturi, un es izdzirdēju, kā tas nokrīt uz grīdas nedaudz tālāk no mums. Nu manas krūtis bija kailas. Vēsajā telpā man sametās auksti, un es asi sajutu, cik šobrīd esmu viegli ievainojama.
– Apgulies un neliec man to atkārtot vēlreiz.
Pirmīt biju aizturējusi elpu. Nu es atkal izelpoju. Viņa pavēle un balsī dzirdamais vieglais asums pēkšņi padarīja mani vāju. Kaut kur prātā pazibēja doma, ka vajadzētu iebilst pret šādu vienkāršu, uzstājīgu pieprasījumu, taču to pavisam drīz nomāca vēlme ļaut Bleikam valdīt pār manu augumu tik ilgi, cik vien ilgi viņš to uzskatītu par vajadzīgu.
Paklausīgi atgūlos uz muguras, piekļaudama plaukstas rakstainajai segai. Salīdzinot ar kvēli, kas kniesa man zem ādas, tā šķita vēsa. Viņš atpogāja man džinsus un pavilka tos lejup, apstādamies tieši virs kaunuma kaula.
Pavēris lūpas, Bleiks sāka kvēli skūpstīt manu vēderu, un man aizrāvās elpa, alkstot pēc kaut kā vairāk. Izliecos pretī viņa pieskārienam, kad viņš ar īkšķiem glāstoši paberzēja manu gūžas kaulu izciļņus.
– Man tik ļoti patīk šī daļa no tevis, – Bleiks klusi noteica. – Viena no daudzām. Tavs augums… Ērika, tu esi tik nolādēti seksīga.
– Pieskaries man.
– Esmu iecerējis to darīt, tomēr mēs nedrīkstam steigties. Beidz dīdīties.
– Tu mani moki, – es žēli iesmilkstējos.
Viņš klusi iesmējās.
– Ne tuvu.
To teicis, Bleiks atrāvās, un starp mums izveidojās nepatīkams tukšums. Telpa atkal šķita auksta. Kur viņš bija palicis un ko darīja? Notrīcēju, sajutusi, ka man nabā ietek pirmā šķidruma lāse. Viņš ļāva šokolādei tecēt augšup pār manām krūtīm, apkārt abiem krūtsgaliem, kuri piebrieda no šīs sajūtas.
– Vai tev garšo zemenes?
Pasmaidīju par šo mājienu.
– Jā.
