viņš noskūpstīja mani uz kakla un viegli pakodīja manu miesu. Viņa lūpas aizslīdēja lejup man starp krūtīm. Viņa mēle nesteidzīgi apmeta loku ap abiem krūtsgaliem. Viņš sūca un lēni, samtaini laizīja mana ķermeņa augšdaļu, neatstādams novārtā nevienu sprīdi. Man aizrāvās elpa, jūtot, kā Bleika kairinošā mēle maigi un nesteidzīgi nolaiza mani tīru. Tiklīdz viss bija galā, viņš ieslidināja plaukstu man džinsos un ļāva tai uzgult uz manām nu jau pavisam miklajām biksītēm.
– Tagad es tevi paņemšu, Ērika. Vai tu to gribi?
Jūtot viņa elpas pieskārienu savam miklajam krūtsgalam, man uzmetās zosāda. Pēc visa, ko viņš bija darījis, pār manu ādu viscaur skrēja skudriņas.
Skaļi un apstiprinoši novaidējos. Lai savaldītos, biju ieķērusies segā tik stipri, ka rokas bija kļuvušas gandrīz nejūtīgas. Vairs nespēdama ilgāk nociesties, atlaidu segu, sataustīju viņa matus, satvēru dūrēs zīdainās šķipsnas, kas slīdēja man starp pirkstiem, un cieši piespiedu viņa seju sev pie krūtīm. Viņš man viegli iekoda, un es iesmilkstējos.
Satvēris mani aiz delmiem, Bleiks no jauna pacēla manas rokas man virs galvas.
– Nekusties.
Atkal nočaukstēja maisiņš. Tad viņš sasēja manas plaukstu locītavas ar zīdainu audumu un savilka mezglu ciešāk. Nu vairs nebija nekādu šaubu, ka es nevarēšu to atraisīt.
Pēc tam Bleiks novilka man džinsus, es izdzirdēju, kā uz grīdas nokrīt drēbes, un tad viņš uzgūlās man virsū.
Mēģināju atbrīvot rokas. Veltīgi, jo es pati vairs nespēju atraisīties. Jutu, ka sirds pēkšņi iepukstas straujāk. Pamazām uzradās panika. Bleiks arī agrāk bija tā rīkojies, padarot mani bezpalīdzīgu, neļaujot ne pieskarties viņam, ne arī pakustēties. Toreiz man bija nedaudz vieglāk atbrīvoties, taču tagad tas vairs nebija iespējams. Es viņu neredzēju. Biju bezpalīdzīga un atrados tumsā. Pielavījās saltas bailes, un Bleika vietā uzradās murgs, manas visbaisākās atmiņas.
– Bleik. – Manā saraustītajā balsī bija manāma aizvien pieaugoša neomulība. Vairs nebiju pārliecināta, vai spēšu izturēt. Viņa plauksta uzgūla man uz sirds. Manas krūtis strauji cilājās, es vairs nespēju apvaldīt elpu.
– Klusu, mazā. Es esmu pie tevis, – viņš klusi sacīja. Bleika siltais augums viscaur piekļāvās manam ķermenim, viņa maigais skūpsts bija mīlestības pilns, un tas padzina bailes. Noskūpstījis mani uz vaiga, viņš sāka virzīties lejup, pie mana kakla jutīgās ādas tieši zem auss.
– Vai tu mani jūti? Tas esmu es, mazā. Tas vienmēr būšu es.
To dzirdot, mans augums atslāba. Es atlaidu savilktās dūres un veltīju visu uzmanību viņa pieskārieniem, kas nelīdzinājās nekam citam. Vēl neviens nebija man pieskāries tā, kā to darīja Bleiks, neviens nepārzināja manu ķermeni labāk par viņu.
Panika palēnām atkāpās un pagaisa. Mans augums atkal pamazām no jauna atcerējās Bleika ķermeni, viņa balss lika man atgriezties šajā brīdī, mūsu brīdī.
– Es visu dienu cīnījos ar uzbudinājumu, domājot par tevi šajā mirklī. Vai tu vispār apjēdz, cik neiespējami ir tā strādāt? Domājot par tavu mazo, tvirto augumiņu, kas dreb zem manis, gatavs mani uzņemt?
Sprīdi pa sprīdim es pamazām atdzīvojos un atguvos, ļaudamās viņa rokām un lūpām. Uzstājīgiem pieskārieniem un kvēliem, mikliem skūpstiem. Viņa balsij, kas aprakstīja katru viņa kustību, katru ieceri. Es apļoju gurnus pretī viņa pirkstiem. Tie berzēja mani, slīdēja caur manām miklajām krokām un ienāca manī, solot to, kas vēl bija tikai gaidāms.
Spēju domāt tikai par Bleika tuvumu. Elsoju, izklaidīgi prātodama, cik ilgi vēl spēšu novaldīties. Ak dievs, cik ļoti šim vīrietim patika mani mocīt!
– Vai tev ir labi? – Viņš saudzīgi satvēra manus delmus un maigi noglāstīja to jutīgo ādu. Uz mirkli atvairījusi alkas, apdomāju viņa jautājumu. Panika bija palikusi tālu aiz muguras. Es spēju domāt vienīgi par to saldo, neizbēgamo brīdi, kad viņš ienāks manī.
– Vairāk nekā labi. Tikai neapstājies.
Bleiks pavēra manas kājas, piespiedās manam klēpim un ienāca manī tik lēni, lai es gandrīz zaudētu prātu. Aizturēju elpu, kamēr viņš bija iekļuvis manī līdz galam. Tad Bleiks mani cieši noskūpstīja, un es uztvēru viņa elpu. Viņš kustējās viegli, neļaujot aizmirst, cik ļoti varēja valdīt pār mani visos iespējamajos veidos. Es ievaidējos, un manās dzīslās ieplūda uguns. Tā pamazām sasildīja mani, un es pieķēros viņam, cik cieši vien spēdama. Iespiedu potītes viņa gurnos, dedzīgi mudinādama viņu ienākt dziļāk. Vajadzība sajust viņu kustamies manī bija gandrīz neizturama.
Pabāzis plaukstu man zem krustiem un iepletis pirkstus, lai pasargātu mani no cietās grīdas, Bleiks sāka kustēties straujāk. Es noelsos; mani pārpludināja atvieglojums un ekstāze.
Viņš turpināja kustēties, pamazām ieslīdēdams vienmērīgā ritmā. Skūpstu starplaikos viņš klusi runāja man pie auss:
– Mīlu tevi, mazā. Kad esmu tevī… tā. Kad valdu pār tavu baudu. Man tas ir vajadzīgs.
Viņš čukstus stāstīja par visu, ko vēlējās ar mani darīt, par to, kā jutās, atrazdamies manī, par to, ka gribēja palikt kopā ar mani, lai es nekad neaizmirstu, kurš mani mīl.
– Bleik, ak dievs…
Vairs nebija nekā, tikai viņa balss un viņa loceklis, kas grima manī. Nekā cita, tikai viņa nevaldāmais augums virs manis. Manas lūpas drebēja, spriedze aizvien pieauga.
– Tā. Tagad tu beigsi skaļi un pamatīgi un iepazīstināsi ar mani visus kaimiņus.
Ar vienu plaukstu satvēris mani aiz abām rokām un cieši piespiedis tās pie grīdas man virs galvas, Bleiks ar otru roku sataustīja manus gurnus. Tad, nedaudz pacēlis mani virs grīdas, viņš ienāca manī tik spēcīgi, ka viņa loceklis manī uzgrūdās kādai vietai, un tumsā ap mani uzšķīlās baltas dzirksteles.
Pār manām lūpām izlauzās piesmacis kliedziens – tas bija viņa vārds. Acu priekšā pašķīda krāsas, mans klēpis savilkās ap viņu, un man cauri izšāvās krampjainas trīsas.
– Velns, Ērika… Jā, tieši tā.
Vēl pēdējo reizi saspringu, juzdama, ka tuvojas daži pēdējie grūdieni, kam vajadzēja novest mūs līdz galam. Rupji sagrābis manus gurnus, viņš ar skaļu vaidu vēl pēdējo reizi dziļi ienāca manī. Tad Bleiks sabruka man virsū. Viņa sviedru klātais augums bija drudžaini karsts. Vēlreiz mēģināju atbrīvot rokas, lai varētu viņam pieskarties un mierinoši glāstīt, kamēr viņš pamazām aprims. Bleiks izveicīgi atraisīja audumu, atbrīvodams mani. Kad viņš noņēma man masku, es aizmiedzu acis, lai pasargātu tās no telpā ieplūdušās gaismas.
Bleika seja bija mierīga, bet viņa skatiens – tumšs un nopietns. Viņš bijīgi glāstīja man seju, saudzīgi atbīdīdams no tās mazītiņas matu šķipsnas. Mēs pamazām atkal atguvām elpu.
– Žēl, ka es neredzēju tavas acis. Nākamreiz, mīlējoties ar tevi, es gribu skatīties tajās
