vīrieši. – Viņi ir ņēmuši un aizgājuši, – Greisa noteica. – Tipiski! Vīrieši nespēj novērtēt neko labu, kad viņi to ierauga, vai ne? Vai iedzersim vēl pa glāzei?
Piektā nodaļa
– Greisij, vai tu esi lasījusi “Vīziju”?
Dikijs bija izvēlējies zvanīšanai nepiemērotu laiku. Pirmdienas “Pīrsona un Pīrsona” reklāmas aģentūrā allaž bija saspringtas, un šis pirmdienas rīts izrādījās vēl drudžaināks nekā parasti. Greisa nupat bija atgriezusies no ilgākas sapulces, kurā piedalījās visa reklāmas tekstu nodaļa un abi misteri Pīrsoni, – tā bija “ideju spodrināšanas” sapulce, kādas notika katru reizi, kad kāda cita aģentūra sāka viņus pārspēt. Šajā gadījumā konkurents bija atņēmis viņiem pastāvīgu klientu – “Potera” gaļas pastas ražotājus. Viņi bija sēdējuši valdes apspriežu zālē gluži kā nogrēkojušies skolasbērni, kas gaida, kad viņiem kārtīgi sados pa krāgu. Visi, izņemot Greisu, kura bija vienīgā sieviete no reklāmas tekstu rakstītājiem, kas bija ieradusi šādās sapulcēs būt neparasti moža, veltīdama savus platākos smaidus mazliet senilajam Henrijam Pīrsonam un apgalvodama Obrijam Pīrsonam, ka “Potera” gadījumā problēma slēpjas nevis viņu reklāmas kampaņās, bet gan paša produkta nosaukumā.
– Kas gan cilvēkam nāk prātā, dzirdot vārdu salikumu “gaļas pasta”? – viņa bija jautājusi, vēršoties pie visiem.
– Brūna masa burkā, lūk, kas. Daudz gaļīga tukšuma. Mums vajadzēja izdomāt produktam jaunu nosaukumu – ko tādu, kas liktu tam izklausīties aizraujoši un piešķirtu tam savu identitāti. Kaut ko tādu kā… “Brīnumpusdienas”.
– Tas viss ir ļoti labi, mis Rezerforda, – sacīja misters Obrijs, – taču mums neviens neliek izdomāt jaunus nosaukumus mūsu reklamētajiem produktiem. Un kāda jēga izdomāt jaunu nosaukumu, ja mēs esam zaudējuši šo klientu?
– Jēga ir tajā, ka mēs zināsim, kā rīkoties labāk nākamajā reizē. Kā varam izvairīties no citu klientu zaudēšanas. Taču, protams, viņi nelikās ieinteresēti. Viņi nekad tādi nelikās.
Pēc sapulces Greisa iesauca savā kabinetā Mārgaritu, savu iecienītāko mašīnrakstītāju, un aizvēra durvis.
– Uzdrukā to, labi? “Dārgais Frenk! Esam ļoti vīlušies, zaudējot jūs kā klientus, arī tāpēc, ka gatavojāmies nākt klajā ar ideju par jūsu produkta atsvaidzināšanu. Esam pārliecināti, ka spēsim to izdarīt labāk par “Bensona aģentūru”, un iesakām jums pārdomāt, kamēr vēl nav par vēlu. – Viņa apklusa, lai apdomātos. – “Mūsu pārliecība ir tik liela, ka es atklāšu mūsu ideju…” Hmm – vai “atklāšu” būs pareizais vārds, kā tu domā?
– Tikai ne pēc divas reizes pieminētās “pārliecības”. – Mārgarita notrauca iedomātu pūciņu no savas nevainojami baltās piedurknes. – Kā būtu ar “uzticēšu”?
– Uzticēšu… Jā, kāpēc ne? Pie kā es paliku? – “Mūsu pārliecība ir tik liela, ka es uzticēšu jums mūsu ideju. Jūsu produktam ir vajadzīgs jauns nosaukums: “Brīnumpusdienas”. Jūs noteikti piekritīsiet, ka šis nosaukums piešķir jaunu identitāti, godīgi sakot, jau daudz ekspluatētam zīmolamun atklāj pilnīgi jaunas reklāmas iespējas. Ļoti lūdzu jūs vēlreiz apdomāties un atgriezties pie “Pīrsona”…
– Nē, mis Rezerforda. – Mārgarita noglauda savus biezi ieeļļotos melnos matus, no kuriem nebija izspraukusies neviena pati šķipsniņa. – Atvainojiet, taču jūs negribēsiet rakstīt “ļoti lūdzu”. Tas izklausās pēc ubagošanas.
Greisa pasmaidīja. Tāpēc jau viņai tik ļoti patika Mārgarita. – Protams, tev taisnība. “Iesaku jums vēlreiz apdomāties un atgriezties pie “Pīrsona”. Mūsu durvis allaž būs jums atvērtas.” – Viņa apklusa. – Man patīk šī doma par durvīm, – viņa piebilda.
Šajā brīdī iezvanījās telefons. Greisa pamāja, lai Mārgarita atbild.
– Greisas Rezerfordas birojs. – Viņa aizklāja klausuli ar roku. – Jums zvana Ričards Sedžviks.
– Greisij, vai tu esi lasījusi “Vīziju”? – Vai gan visi nav lasījuši “Vīziju”?
– Es gribētu, lai tu intervētu avīzei Deksteru O’Konelu.
Greisa izslējās taisni. – Patiešām?
– Tai jābūt sarunai starp O’Konelu un Dimanti Griezni. Ar visiem parastajiem asumiem. Gribu, lai tu viņu netaupītu. Saproti?
– Jā. Protams! – Greisa smaidīja pa visu seju. – Cik burvīgi! Es intervēšu Deksteru O’Konelu!
– Viņš ir Londonā. Klīst baumas, ka viņš nupat esot pabeidzis jaunu grāmatu – šedevru, kurš briedis jau gadiem ilgi.
– Tu gribi, lai es viņam to pajautātu?
– Tikai neko nesabojā. Viņš tikpat kā nesniedz intervijas. Šī būs ekskluzīva. Cik labi tu atceries “Vīziju”?
Greisa pakasīja galvu. – Nu, protams, es to pārlasīšu. Ir pagājuši vairāki gadi. Es vēl mācījos skolā…
– Tam vairs neatliks laika. Tu satiksies ar viņu šovakar. – Šovakar! Es taču nevaru… man ir plāni, un… – Taču Greisa jau mainīja vakara plānus, koriģēdama prioritātes. – Labi. Lai būtu šovakar. Man tikai žēl, ka neatceros to grāmatu labāk.
Mārgarita kaut ko nočukstēja. Greisa aizgriezās, juzdamās mazliet aizkaitināta.
– “Eifeļa tornī” pulksten astoņos, – sacīja Dikijs. – Galdiņš ir rezervēts uz viņa vārda.
– Atkal “Eifeļa tornis”… Tu esi apsēsts ar to vietu, Sedžvik.
– Tā bija viņa izvēle. Man vajadzēs rakstu rīt līdz dienas beigām. Ar diviem tūkstošiem vārdu pietiks.
– Vienreizēji! Tu taču nemaz neprasi daudz, ko?
Mārgarita atkal centās kaut ko pateikt, piebungodama Greisai pie pleca, lai pievērstu uzmanību. Greisa sarauca pieri un atgaiņājās.
– Apbur viņu. – Dikijs izklausījās savādi kautrīgs. – Liec darbā visus savus sievišķos ieročus. Gribu, lai raksts būtu personisks. Intīms.
– Augstais dievs, Dikij, par ko tu mani uzskati?
– Es zinu, kas tu esi, Greisa. – Nu jau viņa balss bija atmaigusi. – Un es zinu, kā tu vari izdabūt no viņa laukā vislabāko. Palūgšu, lai izsūtāmais zēns aiznes “Vīzijas” eksemplāru tev uz darbu gadījumam, ja tev atradīsies nedaudz laika palasīt šajā pēcpusdienā. To un visu citu, kas mums ir zināms par O’Konelu.
– Ļoti labi. – Greisa mēģināja runāt aprautā, lietišķā tonī. – Ak jā, paldies, Dikij, ka devi man iespēju.
– Tas neesmu es, kuram tev jāpateicas. – Viņa balsī jautās zināms aizvainojums.
– Ar tevi gribēja runāt pats
