vārdā: “Ar cieņu” vai ko nu viņš paraksti raksta.
Mārgarita noelsās. – Jūs to nosūtīsiet Pīrsona kunga vārdā?
– Tieši tā. – Greisa ieskatījās viņai tieši acīs. – Tas būs mūsu noslēpums, labi? Neraizējies. Ja radīsies nepatikšanas, es uzņemšos visu atbildību. Es tevi neiegāzīšu.
– Bet, mis Rezerforda…
– Jā?
Mārgarita košļāja zīmuļa galu. – Būs labāk, ja vēstule nāks no Henrija Pīrsona. Viņš ir tuvāks “Poteram”. Un, ja tas izdosies… nu, es domāju, ka viņš vienkārši nopriecāsies. Obrija kungs drīzāk noskaidros visu līdz galam, vienalga, vai no tā kas sanāks vai ne.
Greisa ielūkojās viņas neizdibināmajā sejā, ko slēpa biezās brilles ar melnajiem rāmjiem. – Tev ir taisnība.
– Greisa, – izskatījās, ka Mārgarita ir aizmirsusi savu vietu, – kāpēc jūs to darāt? Jūs varat zaudēt savu darbu.
Greisa nolēma teikt taisnību. – Tāpēc, ka es esmu cilvēks ar daudziem pienākumiem – pārāk daudziem. Dažreiz tie mani smagi nomāc. Un tieši tad, kad man jāuzmanās, lai rīkotos pareizi, manī ierunājas mazs velniņš un negrib palikt mierā. Laiku pa laikam, visai bieži, tas uzrodas, lai sagādātu nepatikšanas. Un, kad tas notiek, tad es neko nevaru darīt, lai viņu apturētu.
Mārgarita kādu brīdi apdomāja dzirdēto un mēmi pamāja. Tad viņa noteica: – Es esmu izlasījusi “Vīziju” astoņas reizes. Esmu izlasījusi visu, ko Deksters O’Konels jebkad ir sarakstījis. Viņa romānus, viņa īsos stāstus un esejas. Esmu dzirdējusi viņu skaļi lasām savus darbus trīs reizes. Ja jūs aizvedīsiet mani pusdienās pulksten vienos, es jums izstāstīšu visu, ko zinu.
Sestā nodaļa
Reizi pa reizei man gadās sastapt pa kādam vīrietim, kurš ir patiesi izskatīgs līdz tādai pakāpei, ka piesaista skatienu, liek saļimt ceļgaliem un, jā, piepilda muti ar siekalām. Jums, meitenes, kuras pirms dažiem gadiem grauza nagus un līdz vēlai naktij urbās “Vīzijā”, es tagad varu apliecināt, ka grāmatas skandalozi slavenais autors Deksters O’Konels patiešām ir viens tāds amerikāņu vīrieša eksemplārs. Jā, “amerikāņu” te būs pareizais apzīmējums. Kad jūs pēdējoreiz esat pamanījušās kādu no mūsu jaukajiem angļu puišiem ar tik platiem pleciem un krūškurvi? Augums (vai kāds pat mūsdienu apgaismības laikmetā uzdrošinās presē izteikties par vīrieša augumu?), nu, augums pieder pie tiem, kurus nav iespējams neievērot. Jā, tam nāca par labu augstākās kvalitātes pēc pasūtījuma šūts uzvalks (zīda un kokvilnas sajaukums maigā baložpelēkā krāsā, nešaubīgi no Savile Row vai kāda tā Ņujorkas ekvivalenta, lai kā tas sauktos): tāds uzvalks, kas izceltu jebkuru augumu, pat visparastāko, un ar dārgu veiklību apslēptu tā nokarenākās vietas. Taču acīmredzamā slaidā un atlētiskā varenība nebija uzvalka nopelns, to es jums, meitenes, varu apgalvot.
Es teiktu, ka šis konkrētais augums ir galarezultāts visiem tiem sporta veidiem, kurus viņi piekopj Amerikas koledžās (O’Konels ir mācījies Jeilā). Arī īsam, taču fiziski nogurdinošam dienesta laikam medicīniskās palīdzības korpusā kara laikā (jā, viņš bija viens no tiem, kuri ieradās Eiropā visai agri, lai cīnītos līdzās mūsu puišiem) un veselīgai dienvidštatu audzināšanai, pie kuras piederēja mājās gatavots ēdiens ar tādiem nosaukumiem kā “auzu putraimu putra” un “jaunās kukurūzas un pupiņu sautējums”, un “viltotais zaķis” (lai cik negaršīgi tie izklausās, tajos neapšaubāmi kaut kam jābūt).
Nedrīkst nepieminēt arī viņa seju: lūpu vieglo savilkšanos smaidā, romieša cienīgos smalkos vaigu kaulus un degunu, gaišo matu koķeto nepaklausību, zilo acu skaidro un vēso gudrību: tās nevēlas lūkoties jūsējās, ja vien jūs necenšaties visiem spēkiem izvairīties no to vērīgā skatiena. Nelaime tikai tāda, ka man īpaši nepatīk izskatīgi vīrieši. Es viņiem neuzticos ne tik, cik melns aiz naga.
Viņš sēdēja pie vislabākā stūra galdiņa – tā paša, pie kura bija sēdējis tovakar, kad Greisa viņu pirmoreiz ieraudzīja. Viņa to pamanīja dažas sekundes pirms tam, kad vīrie-
tis pacēla galvu un ieraudzīja Greisu. Tās bija tikai nedaudzas sekundes, taču Greisai ar tām pietika, lai saņemtos un savilktu seju pietiekami vēsā izteiksmē. Pietika, lai dotu viņai priekšrocības šajā atklāsmes mirklī – lai brīdī, kad vīrietis paceltu galvu, tas būtu viņš, nevis Greisa, kurš likās iztrūcies, lai arī pavisam mazu drusciņu.
– Mis Griezne! – Viņš piecēlās, satvēra Greisas plaukstu un to noskūpstīja tik galanti, ka Greisai šis žests šķita pārspīlēts, un tad turpināja tur stāvēt, nopētot viņu neslēpti vīrišķīgā manierē, kas radīja Greisā pamatīgu mulsumu. Viņas kleita – vaļīgs šifona tērps ar ziedu rakstu, gandrīz nemanāmi caurspīdīgs, lai uzsvērtu vienkāršo balto zīda kārtu apakšā, – bija pārāk vieglprātīga šim gadījumam. Ja Greisai būtu atlicis laiks aizbraukt uz mājām pārģērbties, viņa būtu uzvilkusi savu melno Chanel kostīmu un aplikusi ap kaklu stikla pērlīšu krelles.
– Labvakar, O’Konela kungs. Jādomā, ka man vajadzētu justies glaimotai par visu šo izlikšanos?
– Gribat teikt, ka tā nav?
Greisa apsēdās, un viņš darīja to pašu.
– Jūs esat iemanījies radīt situāciju, kurā akcents ir likts tikai uz jums un man ir jākļūst sīkai un pakalpīgai. Kāpēc lai tas man glaimotu?
– Nu, tā ir viena iespēja, kā to uzlūkot. Varbūt es vienkārši gribēju jūs vēlreiz satikt. Vai jūs man tagad atklāsiet savu īsto vārdu?
Neatbildot viņa sāka rakņāties somiņā, meklējot savu piezīmju grāmatiņu un pildspalvu, un visbeidzot izvilka tos laukā ar plašu žestu.
– Nu labi. – Viņš nopūtās. – Bet vai šī cīnīšanās jums nešķiet mazliet nogurdinoša?
– Nabaga Deksters. Vai jūs esat briesmīgi noguris? – Viņa atvēra piezīmju grāmatiņu.
Viņš papurināja galvu. – Mis Griezne, tā tas neies krastā.
– Nē?
– Nē. – Viņš pasniedzās pāri galdiņam un izņēma viņai no rokām piezīmju grāmatiņu un pildspalvu.
Viesmīlis Džo, kurš bija pienācis, kamēr viņi sarunājās, stāvēja abiem līdzās.
– Labvakar, O’Konela kungs. Vai drīkstu atļauties jums ieteikt “šatobriānu”? Tas tiek pasniegts ar kartupeļiem un zaļajām pupiņām.
– Izklausās ideāli, – noteica O’Konels. – Un atnesiet mums pudeli sarkanvīna, labi, Džo? Pēc jūsu izvēles, tikai lai tas būtu patiesi labs.
– Atvainojiet, – sacīja Greisa. – Vai man tajā visā nav nekādas teikšanas?
– Nē. Jums jābūt sīkai un pakalpīgai, atceraties?
