ir nosprieduši, ka viņš ir izrakstījies, iztukšots un nošļucis un šobrīd balsta savas vārgās rokas pret bāru kādā lētā franču viesnīcā, atcerēdamies savu zaudēto spožumu. Citi bija viņu ieslodzījuši jumtistabiņā, kur viņš sacer izcilu daiļdarbu klostera noslēgtībā, varbūt pat sizdams galvu pret galdu brīžos, kad nenāk iedvesma, šī neaptveramā burvju enerģija, kas agrāk padarījusi viņam rakstīšanu tikpat vieglu kā smiešanās.
Un te nu viņš ir. Ēd ceptu liellopu gaļu kopā ar jūsu pazemīgo kalponi. Viņš izstaro apmierinātību un bezrūpību. Viņa rokas netrīc. Viņš nepavisam neatgādina cilvēku, kurš ir “atgriezies no bezdibeņa malas”. Bet vai viņš iečukstēskaut vārdu manā gaidpilnajā ausī par to, ko visu šo laiku darījis? Kā tad, gaidi ar maisu!
“Jā, es rakstu romānu,” viņš negribīgi nosaka pēc tam, kad esmu laidusi darbā krietnu valdzinājuma devu, lai viņu pierunātu un apburtu (un varat man ticēt, ka es protu būt apburoša). “Nē, tas nav pabeigts. Taču es to pabeigšu – iespējams, pēc dažiem mēnešiem. Esmu te ieradies, lai strādātu pie nodaļas, kuras darbība norisinās Londonā. Iespējams, to varētu nosaukt par “Vīzijas” turpinājumu, lai gan vārds “turpinājums” nav īsti precīzs. Šie tēli no manis neatkāpās. Stenlijs tika pie dažiem sirmiem matiem reizē ar mani.” (Tikai neģībstiet, meitenes! Es nepamanīju nevienu sirmu matu viņam uz galvas un esmu pārliecināta, ka to izteikti zeltainais tonis nav radies no krāsu pudelītes. Uzskatīsim šo atsauci uz novecošanu par tēlainu izteicienu.) “Un Veronika ir tikusi pie zināma slīpējuma un pozas, kas raksturīga mazliet vecākām, bet vēl aizvien skaistām sievietēm. Viņas viltīgās palaidnības ir kļuvušas daudz izsvērtākas. Jautājums ir par to, vai zem šī asā spožuma un gudrības ir palicis arī kas maigs. Tas mani aizrāva Veronikas tēlā.”
Viņš apgalvo, ka šis laiks viņam bijis vajadzīgs, lai sagatavotos pastāstīt vēl kaut ko par Stenliju un Veroniku. Šim stāstam vajadzējis nobriest viņa galvā, kamēr viņa paša dzīvesstāsts turpinājās. Tie abi brieduši kopā ar viņu, taču nācies pagaidīt, līdz viņš iegūst jaunu perspektīvu uz to abu un savas personiskās pieredzes rēķina. Tagad, pēc visa šī laika, pēc sliktā puiša uzvedības un klusēšanas viņš beidzot ir gatavs sniegt mums grāmatu, kuru esam gaidījuši tik ilgu laiku.
Laba sarkanvīna pudele paveica savu parasto darbu, un Greisa juta, ka sāk atslābināties. Kad viņi bija tikuši līdz armanjakam, viņa jutās pavisam nepiespiesta un krietni pļāpīga. Viņa tam stāstīja, ka vīrieši romānos ir daudz pievilcīgāki par vīriešiem uz lielā ekrāna.
– Redziet, viņus ierobežo realitāte. – Viņa norādīja visapkārt, novēcinādama savu cigarešu iemuti. – Lasot grāmatu, galveno varoni iespējams iztēloties pēc savas patikas. Viņu var izveidot atbilstoši savai personiskajai gaumei. Kinokamera cenšas pārveidot aktieri par varoni, taču tās iespējas ir ierobežotas. Es varu pagatavot pīrāgu no miltiem, olām, cukura un sviesta, taču nespēšu pagatavot ideālu franču radziņu, lai kā es censtos.
– Un jums garšo radziņi, kā tas ir labi zināms regulāriem jūsu slejas lasītājiem. – Kuš, kuš! – Vēl viens plašs žests ar cigaretes iemuti. – Es vēl neesmu beigusi. Pēc gada vai diviem visi aktieri runās. Tad pat viņu balsis neliks darboties iztēlei. Tas padarīs viņus vēl parastākus.
– Vai jūs domājat, ka tās iedzīvosies? Skaņu filmas?
– Nu bet protams! – Greisa atbildēja. – Pieminiet manus vārdus. Un paskatieties uz karjerām, kuras izgāzīsies ar skaļu blīkšķi. Skaņu filmas prasīs pavisam citu tēlošanas manieri. Nākotnes lielās zvaigznes būs mūsu labākie angļu teātra aktieri, gan jūs redzēsiet.
– Jūs esat visu izdomājusi, vai ne? – O’Konels iesprauda mutē resnu cigāru.
– Man nav bail to izteikt skaļi. Tā es tiku audzināta. Mamma un tētis allaž mūs mudināja apšaubīt pieņēmumus un spriest pēc mūsu pašu ieskatiem.
– Mūs?
– Mani un manu māsu.
– Ak jā, visa tā rutīna. Dimante un Safīra…
Taču Greisa jau bija pārmetusies uz citu tēmu. – Varbūt tāpēc es neesmu precējusies. Man patīk argumentēt. Es nepieļaušu, lai kāds vīrietis mani pabīda malā vai pasaka man priekšā, ko domāt. Šķiet, ka tas mani padara neērtu.
– Nu, nezinu, kā būtu ar jūsu pabīdīšanu malā. Varbūt mēs tagad varētu iet prom no šejienes un mazliet jūs izdancināt kādā modernākā iestādījumā? Vai tas labpatiktu jūsu individuālistiskajai un absolūti atklātajai dabai?
– Jā gan! – Un, pirms Greisa paguva sevi savaldīt, aizrautība iemirdzējās viņai sejā gluži kā bērnam.
– Viņam ir ļoti patīkama balss. – Mārgarita bija notraipījusi deguna galu ar tortes krēmu. Greisa mēģināja viņai uz to norādīt, taču viņa, aizrāvusies tikai ar savu stāstu, likās neko neievērojam. – Muzikāla, ja jūs saprotat, ko es ar to gribu teikt. Ne vienmēr rakstnieki ir labi lasītāji. Abas šīs īpašības ne vienmēr sakrīt. Taču O’Konels… viņam piemīt īpašs tembrs. Viņu nav grūti iztēloties uz skatuves. Viņš gluži acīmredzami ir kaut kas. Ja viņš nebūtu rakstnieks, tad būtu slavens ar ko citu.
– Es labāk palūgšu rēķinu. – Greisa ieskatījās pulkstenī. – Mums ir jāiet atpakaļ.
– Es jūs tik ļoti apskaužu! – Mārgaritas acis aiz brillēm izskatījās milzīgas. – Bieži esmu iztēlojusies, ka kādreiz sastopos ar viņu. Nejauši saskrienos, vai zināt. Un viņš tad paskatītos uz mani un teiktu…
– Tieši tas notika ar mani. – Greisa pasmaidīja. – Es ar viņu saskrējos.
Taču Mārgarita neklausījās. – Jādomā, ka nekad vairs es nepiekļūšu viņam tik tuvu kā tagad. Es runāju par šīm pusdienām ar jums. Lasot jūsu interviju, es pazīšu savus jautājumus, to, ko esmu jums pastāstījusi. Tas būs gluži vai tāpat, it kā es pati būtu ar viņu sarunājusies, tikai ar jūsu starpniecību. Ir kā jūs būtu kāds medijs starp mūsu gariem.
– Nomierinies. – Greisa atkal ieskatījās pulkstenī.
– Piedošanu, Greisa! – Atkal atgriezās pirmītējā familiaritāte. – Viņa grāmatas man nozīmē ārkārtīgi daudz, tur tā lieta.
– Nu labi. – Bija atnests rēķins, un Greisa sāka rakņāties somiņā.
– Kad tas iznāks? Tas raksts? Būs patīkami redzēt jūsu vārdu avīzē. “Intervēja Greisa Rezerforda”. Iztēlojieties, ko visi teiks darbā!
– Ak! – Greisa pacēla galvu. – Šajā sakarībā man ir kas sakāms. Tas ir visai liels noslēpums.
– Tiešām? Pasakiet! Jūs varat man uzticēties.
– Nu, redzi, es rakstu sleju avīzei Picadilly Herald ar citu vārdu…
Mārgaritas deguns vēl aizvien bija noziests ar krēmu. Varbūt tas tā arī tur palika visu dienu.
Viņa čarlstons bija iespaidīgs – taču, no otras puses, vai tas varēja būt citāds? O’Konels, divdesmito
