aizgrīļojās no deju grīdas pie sava vislabākā galdiņa (Menijs Hopkinss, īpašnieks, bija pārvietojis vairākus cilvēkus, ieraugot viņus ierodamies abus kopā), no kura labi varēja redzēt orķestri un šīvakara īpašo viešņu, dziedātāju Violetu Lamoru, kura tikko bija pabeigusi sezonu Monmartras teātrī Ņujorkā, O’Konels pasauca viesmīli un pasūtīja šampanieti.
Greisa impulsīvi pagriezās pret viņu un iejautājās: – Vai mēs kaut ko svinam? Vai jūs esat pabeidzis savu jauno romānu?
Viņa seja apmācās.
– Dekster, es jūs intervēju avīzei. Man jums ir jāpajautā par romānu.
– Ak jā, – viņš noteica. – Intervija. Biju pavisam aizmirsis par interviju.
– Tā bija jūsu ideja.
– Nevarētu teikt, ka viena no manām labākajām.
– Dikijs teica, ka varbūt jūs esat pabeidzis romānu.
– Vai tiešām?
Viņi apklusa, kad viesmīlis atnesa šampanieti.
Atskanēja aplausi. Violeta Lamora bija nostājusies pie mikrofona. Viņa bija sīciņa un tieviņa, taču balss, sākot dziedāt, bija apbrīnojami dziļa un skanīga, ar traģisku pieskaņu. O’Konels sēdēja, nolūkodamies uz viņu, un izskatījās aizkustināts.
Malkodama šampanieti, Greisa noskatījās, kā O’Konels vēro dziedātāju. Nu jau viņi bija pavadījuši kopā piecas stundas. Pavisam drīz vakars beigsies un viņa atgriezīsies Hempstedā. Atpakaļ pie ģimenes, pie savas drudžaini garlaicīgās dzīves. Viņai vajadzēs atlicināt laiku starp dažām miegam atvēlētām stundām un dienas darbu “Pīrsona un Pīrsona” aģentūrā, lai uzrakstītu sakarīgu avīzes interviju no visa tā, kas neapšaubāmi kļūs par flirtēšanā un vārdiskās divkaujās pavadītu vakaru. Radās savāda sajūta, ka kādā dziļākā līmenī viņi ir noslēguši vienošanos. Viņi abi zināja, ka dejo vajadzības uzspiestu deju.
Vai arī tā bija tikai viņas iztēle, šī vienošanās abu starpā? Vai tā bija tikai vēlamā pieņemšana par esošo?
– Šie daži pēdējie gadi – jūsu klusēšanas gadi…
– Ak! Atkal atgriežamies pie intervijas. – Viņš pārspīlēti izbolīja acis. – Man vajadzēja vienkārši uzaicināt jūs uz satikšanos kā normālam cilvēkam.
– Jūs slēpāties no pasaules, jo negribat tai piederēt. Jūs jutāties iedzīts slazdā, būdams Dižais rakstnieks. Iedzīts slazdā, būdams Sliktais zēns. Visi zināja, kas jūs esat, un sākumā jums tas patika, taču tad izrādījās, ka jūs to vairs nevēlaties. Jums nācās aizbēgt, lai varētu būt pats. Es nezinu, kur jūs esat bijis visu šo laiku un ko esat darījis, taču lietas būtība bija tieši tāda.
O’Konela seja atmaiga. Greisas plauksta atradās uz galda, un nu viņš pasniedzās un uzlika uz tās savējo, tā ka saskārās tikai viņu pirksti. Tikai pirksti. – Jūs esat tikpat gudra, cik skaista.
Vaids. – Cik nožēlojami ir dzirdēt tādu banalitāti no jums!
– Piedošanu, ka liku jums vilties. – Vīrieša pirksti vēl aizvien skāra viņējos. Tikai paši pirkstu galiņi. Taču ar to pietika. – Es esmu tikai vīrietis.
– Jebkurā gadījumā es neesmu skaista. Esmu pārāk stūraina. Pārāk kaulaina. Es labi ģērbjos. Zinu, kā sevi pasniegt, kur apgriezt matus. Mana gudrība ir daudz lielāka par manu skaistumu. – Greisai pār lūpām izlauzās nopūta. Viņai ļoti gribējās noliekt galvu – uz brīdi atbalstīt to pret vīrieša roku. Sajust, kā viņš noglāsta tai pakausi.
– Jūs apjautājāties par romānu. Nu, tāda nav. Šobrīd no manis nav daudz palicis pāri. Pēc… Nu, pēc dažiem pēdējiem gadiem.
– Tātad tā ir tāda kā rakstnieka aizture?
– Ne gluži. Manā gadījumā tas ir kas cits. Man tagad ir jāiepazīst cita veida dzīve. Pavisam atšķirīga no tās, kuru esmu baudījis agrāk, un tā kļūs par dzinējspēku manam romānam.
Violeta Lamora bija uzsākusi jaunu dziesmu. Tumšu, samtainu dziesmu par nebeidzamu nakti.
– Ko lai es saku intervijā? Par romānu?
– Sakiet, ko vien vēlaties. – Nu viņš cieši satvēra Greisas plaukstu.
– Sakiet to, ko jūsu lasītāji gribēs dzirdēt. Nekad nevar zināt – varbūt ar laiku tā izrādīsies patiesība.
Viņa rokas karstums. Melanholiskā dziesma. Alkohola radītais reibums. Viņa dzidrās acis un kaut kas klātesošs, taču ne gluži redzams aiz šī skatiena.
– Man gribas, kaut šis vakars nebeigtos, – viņa nedomājot noteica. – Es negribu atgriezties mājās.
Viņš pasmaidīja. – Es arī ne.
Ēdot desertu kopā ar Deksteru O’Konelu, es saprotu, ka jūtos visai savādi. Viņš nav tikai romānu rakstnieks vien. Viņš ir radījis īstu fenomenu. Es esmu Briesmone, kas vakariņo ar doktoru Frankenšteinu (lai arī visai labi ģērbusies briesmone ar nevainojamām manierēm). Nepārprotiet mani – arī pirms “Vīzijas” bija brīvas uzvedības sievietes; skaidrs, ka bija. O’Konels nav atbildīgs par to, ka es katru vakaru dodos dejot, tāpat kā tā nav Lūizes Bruksas vai Klāras Bovas, vai Koko Šaneles un “gatavs valkāšanai” revolūcijas vaina (lai gan, meitenes, jūs noteikti piekritīsiet, ka apģērbi mūsu ielās un katalogos mūsdienās ir daudz stilīgāki). Tomēr tas bija O’Konels, kurš izdomāja viņām apzīmējumu savā pirmajā īsajā stāstā. Tas bija O’Konels, kurš izveda šādu sievieti aplūkošanai pie visiem tiem līdz kaklam nopogātajiem tipiem, kuriem patīk nosodīt, bet kuri klusībā jutās aizgrābti. Viņi apbrīnoja dumpiniecisko, divdabīgo Veroniku. Arī Helēnu ar viņas nelaimīgo laulību un velnēna dabu. Un impulsīvo Džordžiju no “Nepaklausīgā dēla”. Vēl jau ir arī viņa īso stāstu varones: meitenes, kuras izspēlēja savus pielūdzējus citu pret citu, kuras apgrieza matus īsus un pārspēja savas sāncenses sievišķajā viltībā, kuras visu nakti dejoja un smēķēja, un dzēra. Šīs meitenes izklaidējās. Tieši pēc tā tik daudzas no mums alkst, vai ne, meitenes? Pirms mēs norimstamies un kļūstam par ģimenes mātēm (proti, tās no mums, kuras var atrast vīru). Dzīve tiek dzīvota ar nelielu paātrinājumu.
Kamēr es urbjos savā Pavlovas kūkā (ja kāda no jums nezina, tad tas ir jauns, dumpīgs deserts, kas atgādina kalnu ar sniegotu virsotni. Nosaukts primabalerīnas vārdā, tas ir gatavots no sakultiem olu baltumiem un liela cukura daudzuma), man sāk ataust apjēga par to, ka bez Dekstera O’Konela varbūt nebūtu arī Dimantes Grieznes. Tā nu gan ir savāda doma. Varbūt tieši šī iemesla dēļ viņš gribēja, lai tieši Mazā Es vadītu šo interviju.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив
