Stulika kungs, taču tas bija sīksts. Jūsu šefpavāram nevajadzētu sekot bien-cuit angļu tradīcijām un atkal pievērsties cuisine française. Kartupeļi, gluži pretēji, nebija izvārīti līdz galam. Tas ir piedodami attiecībā uz visiem citiem dārzeņiem, tikai ne kartupeļiem!) “Savos romānos mēs ar cilvēkiem darām nejaukas lietas,” O’Konels saka. “Mēs uzmanīgi viņus vērojam un tad iegrozām veidolos, kas atbilst mūsu mērķiem. Beigās viņi atgādina atspulgus atrakciju parka spoguļos. Rakstīšana ir nejauka nodarbošanās.”
Es viņam jautāju, vai tas attiecas arī uz Veroniku no “Vīzijas”, vai O’Konela pirmā un oriģinālā divdesmito gadu meitene ir bijusi briesmīgi sagrozīta versija par kādu viņam pazīstamu būtni.
“Bez šaubām,” viņš saka. “Viņa bija meitene, kurā es biju iemīlējies, – meitene, kura salauza manu sirdi. “Vīzijā” bija daudz vairāk kaislības nekā visā citā, ko esmu uzrakstījis. Tāpēc tas ir mans labākais romāns. Protams, tā bija briesmīga kaislība. Pat naids. Taču tik un tā kaislība.”
Es jautāju, kas notika ar meiteni, kura salauza viņa sirdi.
Viņš parausta plecus. “Tam vairs nav nozīmes.” To sakot, viņa seja izskatās drīzāk neglīta nekā glīta.
– Neticu, ka neviens nav jums to jautājis. – O’Konels uzdūra uz dakšiņas pupiņu pākstis, nepūlēdamies tās iepriekš sagriezt.
– Mani nesatrauc, vai jūs tam ticat vai ne. Tā ir patiesība. – Greisa nomocījās ar savu liellopu gaļas šķēli. Viņas mute bija briesmīgi izkaltusi par spīti izdzertajam vīnam. Viņa tik tikko spēja norīt kumosu un juta, ka nākas gremotun gremot gluži kā govij, ar malku vīna noskalojot katru ar pūlēm pievārēto kumosu. Viņai nepatika justies tik nervozai.
Izskatījās, ka O’Konels ir apņēmies noskaidrot šo jautājumu līdz galam. – Kādam taču ir jābūt. Un jūsu redaktors? Sedžviks, vai ne?
– Mēs esam tikai draugi.
– Vai jums šķiet, ka viņš arī tā domā?
– Es nezinu. Kamēr viņš patur savas jūtas pie sevis, man par to nav jādomā.
Smaids parādījās tikai O’Konela sejas apakšdaļā, atstājot acis neskartas.
– Neaizmirstiet, ka es esmu redzējis jūs kopā. Jums būtu vajadzējis dzirdēt, kā mainījās viņa balss, kad es teicu, ka vēlos, lai mani intervētu jūs.
– Nu, ja jums ir taisnība, tad viņam nav paveicies.
O’Konels uzdūra uz dakšiņas gabaliņu gaļas, taču tad turpināja sēdēt, turēdams dakšiņu rokā, piesaistot tai Greisas uzmanību. Uz mazā pirkstiņa viņam bija vienkāršs sudraba gredzens. Un zeltaini matiņi uz ādas.
– Jūs esat cietsirdīga sieviete, – viņš noteica. – Kas jūs padarījis tik cietsirdīgu?
– Bija kāds, kurš aizgāja bojā. Taču tas nav nekas neparasts, vai ne? Ne šobrīd. Ne šajā valstī. Ikviens ir kādu zaudējis, un tas nav nekāds iemesls kļūt “cietsirdīgam”, kā jūs izsakāties. Varbūt es vienmēr esmu tāda bijusi.
– Vai jūs cenšaties man sagādāt izaicinājumu? – Gaļas kumoss vēl aizvien atradās turpat, uz viņa dakšiņas.
– Ko jūs ar to gribat teikt?
– Jūs gribat, lai es izlauztos cauri jūsu bruņām? Atvērtu jūs kā sardīņu kārbu?
– Vai jūs nevarētu atrast kādu liriskāku salīdzinājumu? Galu galā jūs esat rakstnieks. Ja jūs pūlaties mani apburt, jums vajadzētu būt mazliet poētiskākam.
Viņš vieglītēm paliecās uz priekšu. – Beidziet. Jūs neinteresē visa tā miglas pūšana acīs, vai ne? Jūs no manis gribat ko citu.
– Patiešām? Un ko es no jums varētu gribēt?
– Jūs gribat tikt iepazīta. Patiesi iepazīta.
– Ak tā. Un man likās, ka jūs pateiksiet kaut ko interesantu.
O’Konels viegli iesmējās, tad ielika mutē liellopu gaļas gabalu un sāka to košļāt. Greisa vēroja viņa muti. Domāja par viņa muti. Par to, kā tā varētu garšot.
– Pēc “Vīzijas” publicēšanas viņš kļuva mazliet neprātīgs, – pusdienu laikā Carlton restorānā ēdot piparotu mencu, sacīja Mārgarita. – Visa tā nauda. Jūs jau zināt, kā mēdz notikt. (It kā kāda no viņām to varētu zināt, Greisa domāja, bakstīdama savītušos salātus.)
– Automašīnas. Sievietes. Ballītes. Kautiņi. Viņu allaž izmeta no viesnīcām. Viņam aizliedza rādīties nelielā Pensilvānijas pilsētiņā… man šķiet, tas varēja būt apmēram tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā. Un vienreiz viņš tika apcietināts, Francijā. Kaut kur Rivjērā. Vispirms notika kautiņš ar restorāna īpašnieku. Dūru vicināšana, trauku plēšana. Pēc tam, kad izmeta viņu un viņa draugus laukā, viņš uzrāpās mugurā zirga statujai un sāka kliegt un dziedāt. Atteicās kāpt lejā. Beigās policijai nācās sadabūt saliekamāskāpnes un novilkt viņu lejā. Bez šaubām, viņš atpirkās no visām nepatikšanām.
– Bez šaubām.
– Tad vēl tur bija sieviete, vārdā… man šķiet, viņu sauca Henrieta. Tovasar Francijā viņa bija kopā ar O’Konelu. Viņa bija precējusies – šķiet, ar senatoru, ja es pareizi atceros. Tas bija liels skandāls. Viņa bija prototips Helēnai Dohertijai “Ellē un Helēnā”, viņa trešajā romānā. Vai jūs esat to lasījusi?
– Es esmu lasījusi tikai “Vīziju”, – teica Greisa. – Un kas notika ar Henrietu?
– Viņa atgriezās pie vīra, – sacīja Mārgarita. – Viņš par to krietni dabūja trūkties. Redziet, cilvēki viņu apskauda. Viņa naudas dēļ un arī dzīvesveida dēļ. Visa kā dēļ. Taču tad viņš noklusa.
Viņa bija nolocījusi savu piparoto mencu un tagad uzlūkoja desertu ratiņus. Greisa pasauca viesmīli, taču viņai bija vajadzīgs zināms laiks, lai izšķirtos starp krēma kūciņām, šokolādes torti un ābolu pīrāgu. Beigu beigās uzvarēja torte.
– Tu teici, ka viņš noklusa. Ko tas nozīmē?
– Tieši to arī nozīmē. Cilvēki apgalvoja, ka viņš esot izdedzis. Nu, avīzēs un tamlīdzīgi. “Nepaklausīgais dēls” un “Elle un Helēna” neguva lielus panākumus. To nevarēja ne salīdzināt ar “Vīziju”. Kritiķiem abas grāmatas neko īpaši nepatika, un tās netika pārdotas tik lielās tirāžās. Protams, man tās patika, taču es neesmu cilvēku vairums. Visi vēlējās, lai viņš uzrakstītu otru “Vīziju”. Varbūt beigās tas viņam sāka apnikt. Vai varbūt viņam beidzās nauda, to es nezinu. Taču viņš nozuda. Visi tie stāsti, pleiboju ķēmoša-
nās, tas viss bija pazudis. Neviens īsti nezina, ko viņš ir darījis šo pēdējo gadu laikā. Laiku pa laikam paklīst runas, ka viņš ir uzrakstījis ko jaunu. Visi to gaida. Cilvēki grib, lai viņš realizētu savu potenciālu un nāktu klajā ar kādu izcilu opusu. Mēs visi ceram,
