neganta vārdu apmaiņa, tomēr vīrelis nometa uz galda atslēgas un devās prom. Piepeši Džeka aptvēra, ka ir dabūjusi darbu un turpmāk viņas rīcībā būs vesela galerija. Viņai nebija ne jausmas, kā to vadīt. Par laimi, Džeka tikpat kā uzauga ģimenes veikalā, un pārdošana visur notika vienādi.
Ienāca divi klienti, un Džeka tik labi aprakstīja pie sienas piekārtās gleznas, ka pārdeva divas no tām.
Diemžēl savas gleznas viņai pārdot neizdevās.
– Ļoti jaukas, – teica kāds vīrs.
– Manai vecmāmiņai tās patiktu, – bija labdabīgākais komentārs, kādu Džeka dzirdēja.
Tovakar viņa palika darbā ilgi un cerēja, ka Andrea atgriezīsies un pastāstīs par algu un komisijas maksu, tomēr tas nenotika.
Džeka nobijās, ka notikušais ir joks, tāpēc vakarā turpināja viesmīles darbu un atvēra galeriju nākamajā dienā pulksten desmitos. Trešajā darba dienā Džeka pusaizmigusi gulēja uz galda, kad galerijā ienāca Bosvela kungs, viens no Andreas tēva juristiem. Pēc paša vārdiem, viņam neveiksmīgā kārtā iedalītas rūpes par Andreu.
– Es uzraugu viņas darbības ar tēva naudu, bet nevaru viņu kontrolēt.
Ar Bosvela kungu Džeka sapratās labi. Viņa parādīja trīs dienu laikā paveikto – pārdošanas rādītājus, pārkārtotās mēbeles un gleznas, kā arī uzskicēto vēlamo galerijas izkārtojumu. Bosvela kungs atzina:
– Izskatās, ka Andrea ir neapzināti izdarījusi kaut ko pareizu, proti, pieņēmusi tevi darbā.
Kopā ar Bosvela kungu tika izstrādāts Džekas darba līgums. Tajā bija norādīts viss, sākot no algas apmēra un beidzot ar savu gleznu skaitu, ko viņai atļauts izstādīt galerijā.
Par spīti tam, ka Džeka vadīja labi apmeklētu galeriju un uzturēja kontaktu ar Andreas turīgajiem draugiem, vairāku gadu gaitā viņa pārdeva tikai astoņas savas gleznas. Viņa nevarēja sevi materiāli nodrošināt ar mākslu, un tas bija viņas dzīves vienīgais skumjais aspekts.
Kima ieskatījās Džekai acīs un teica:
– Domāju, ka mums jāķeras pie kokteiļu dzeršanas.
– Lieliska doma, – Džeka atzina, un viņas devās lejup pa kāpnēm.
Trešā nodaļa
Džeka izstiepās guļamkrēslā un pāri dīķītim lūkojās uz rožu dārzu. Tā bija patiešām skaista vieta, un viņa jutās pateicīga Kimai par tās atrašanu. Pagaidām Džeka vēl nebija satikusi abas pārējās sievietes, kuras dzīvoja namā, un mazliet nervozēja, bet citādi viss ritēja nevainojami.
Kima aizgāja pirms stundas, jo viņai bija jāpārbauda veikals un kaut kur jāaizved mazā māsa. Viņa Džekai norādīja, ka ledusskapī ir brīvi pieejams ēdiens, un solīja nākamajā dienā aizvest viņu uz pilsētu.
– Un apskatīsim tavu jauno studiju, – Džeka piebilda. Kima nesen bija nopirkusi māju, un Džeka ilgojās to redzēt.
– Tā ir tikai pārveidota garāža, – Kima taisnojās. – Tā ir tikai… – Džekas skatiens lika viņai apklust. Kimai nebija jānoniecina savi sasniegumi tāpēc vien, ka Džekai dzīvē veicās sliktāk. Kima pasmaidīja. – Es labprāt izrādīšu savu darbistabu un nesenās izmaiņas veikalā. Mani interesē tavas idejas par izkārtojumu vai turpmāko darbu.
– Nedomāju, ka es… – Šoreiz Džeka apklusa pusvārdā. – Skaidrs. Es nevaru pārdot gleznas, tomēr esmu māksliniece.
– Es teiktu, ka tāda ir tava būtība, bet tu par mani smietos.
– Taisnība, – Džeka piekrita. – Brauc, citādi nokavēsi! Kima piecēlās kājās un paņēma divas tukšas kokteiļu glāzes.
– Šajā laikā Vingeitas kundzei jau būtu jāatgriežas no darba. – Viņa palūkojās uz augšstāva logu, kurā spīdēja gaisma. – Ja namā ir tikai Lūsija, tu paliksi viena pati.
– Tas nekas, – Džeka viņu mierināja. – Es gribu tikai sēdēt, skatīties, ieklausīties un ieelpot rožu smaržu. Man jārada divpadsmit gleznas tavu rotaslietu fotogrāfijām. Tā kā pusi gleznu tu izmantosi iedvesmai, man jāizdomā kaut kas sevišķi skaists.
Kima noskūpstīja draudzeni uz vaiga.
– Tiksimies no rīta.
Džeka palocīja galvu un atgūlās guļamkrēslā, kas bija novietots tuvāk dīķim. Dienas laikā tur spīdētu saule, bet jau krēsloja. Kļuva vēss, un Džeka priecājās, ka paņēmusi līdzi adīto jaku.
Viņa nožāvājās. Ilgais brauciens bija nogurdinošs. Tas sākās iepriekšējās dienas vakarā, jo pirms galerijas slēgšanas bija jānokārto neskaitāmas lietas, tostarp arī jānomierina neapmierinātie mākslinieki.
– Bet manus darbus šeit labi pērk, – viņa dzirdēja atkal un atkal. – Kāpēc Andrea savas prombūtnes laikā slēdz galeriju? Viņa taču šeit neko nedara!
Džeka viņiem piekrita, tomēr bija spiesta smaidīt un apgalvot, ka Andrea dara vairāk, nekā šķiet no malas. Kopumā iepriekšējā nedēļa bija drudžaina. Tagad krēsla un dīķa varžu kurkstēšana ieaijāja Džeku miegā. Guļamkrēsls bija ļoti ērts. Viņa atbalstīja galvu pret polsterējumu, aizvēra acis un sāka sapņot par Rīdu helikopterā.
Kad uz Džekas auguma uzvēlās kaut kas smags, viņa spēji pamodās. Sapratusi, ka tas ir cilvēks, Džeka īsi iekliedzās un grūda viņu nost. Nebija ne mēnessgaismas, ne mākslīgā apgaismojuma, un visapkārt valdīja piķa melna tumsa, tāpēc sieviete neredzēja, kas viņai uzkritis.
– Piedod, – šis cilvēks ierunājās, celdamies augšā. – Es negribēju tev uzkrist virsū, bet krēsls ir pārvietots. Acumirklī Džeka secināja, ka tur plaukstas uz vīrieša pleciem. Sejas bija tuvu, jo viņa juta un saoda vīrieša elpu. “Tā ir jauka,” viņa nodomāja, bet tūdaļ atsāka cīniņu, lai dabūtu svešinieku malā.
– Lūdzu, beidz grūstīties, – vīrietis ierunājās, un izklausījās, ka viņam sāp. – Es nevēlos sūdzēties, bet man ir lauzta roka, un apsējs ir ieķēries krēslā. Patlaban es nevaru pakustēties.
Džeka saprata, ka runātājs ir Kimas brālēns Tristans – ārsts, kurš dzīvoja blakus mājā. Viņa nenoņēma plaukstas no vīrieša pleciem, bet pārstāja cīnīties pretī.
Tristana augums daļēji uzgūla Džekai. Viņa juta, ka vīrietis ir slaids, ar plakanu vēderu, un zem plaukstām bija jūtami labi attīstīti muskuļi. Likās ļoti patīkami viņam pieskarties.
– Nu re! – Tristans iesaucās un atbrīvoja Džekas augumu. Viņš mēģināja piecelties, bet paklupa.
Viņa satvēra vīrieša roku, lai palīdzētu noturēt līdzsvaru, un pati izslējās taisni.
– Apsēdies, – Džeka aicināja un nolika pēdas uz zemes, neatlaizdama viņa roku.
Tumsā nekas nebija redzams,
