tu esi Džeka. Mēs esam tikušies. Lūdzu, sauc mani par Trisu. Kima jau vairākas nedēļas mums stāstīja par tavu ierašanos. Mēs… – Viņš apklusa. Elpa joprojām šķita smaga.
– Viss, – Džeka apņēmīgi ierunājās un piecēlās kājās. – Tu esi ievainots, un es pasaukšu palīgus. Kima teica, ka pilsētā ir ieradies tavs tēvs.
Tristans pastiepa roku, sataustīja un satvēra Džekas plaukstu.
– Lūdzu, nesauc nevienu, jo sevišķi manu tēvu! Viņš uztrauksies, piespiedīs mani lietot pretsāpju zāles un atpūsties. Ja es vēl vairāk atpūtīšos, tad sajukšu prātā.
Tāds arguments Džekai bija labi saprotams.
– Tu laikam devies mājās. Vai es noliku guļamkrēslu tev ceļā?
– Jā, bet tas nekas. – Tristans joprojām turēja viņas roku.
– Vai gribi, lai pavadu tevi līdz mājām? Es varu ieiet mājā un sameklēt kabatas lukturi.
– Es to nekad nelietoju.
– Pat šādā tumsā?
Džeka saprata, ka jāizņem plauksta no Tristana tvēriena, tomēr viņa to nedarīja. Satikšanās ar svešinieku dziļā tumsā bija jutekliska. Viņa zemā balss bija pavedinošāka par mēnesnīcu.
– Divu gadu vecumā es nomaldījos mežā un biju sajūsmā, kad atradu šo māju, jo vienmēr esmu mīlējis Līvijas kundzi. Tomēr mani vecāki bija šausmās un domāja, ka esmu iekritis ezerā. Uzmeklējuši mani, viņi darīja visu iespējamo, lai es nekad vairs nenāktu uz šejieni, taču es viņus ikreiz piemuļķoju. Tētis beidzot padevās un izzāģēja ceļu šurp.
– Tātad tu ej pa šo ceļu kopš divu gadu vecuma?
– Jā. – Tristans satvēra Džekas plaukstu abās rokās.
– Tev ir mākslinieces rokas.
Šis vīrietis izturējās pārāk familiāri. Džeka atbrīvojās no viņa tvēriena.
– Es pasaukšu Vingeitas kundzi vai kādu citu.
– Nē, – viņš teica. – Es gribu šeit palikt un sēdēt nekustīgi tik ilgi, kamēr man pārstās sāpēt sāns. Es apsolu tev nepieskarties, ja tu paliksi un parunāsi ar mani.
Džeka nodomāja, ka nedrīkst piekrist, tomēr nespēja turēties pretī. Īsā snauda bija padarījusi viņu mundru, un pēdējais, ko tobrīd gribējās, bija iet gulēt svešā namā. Džeka uztraucās, ka nemaz nevarēs atrast savu dzīvokli.
– Es atnesīšu krēslu, – viņa teica, – ja atradīšu.
– Es varu tev sniegt norādījumus. Tas man noderēs kā treniņš darbam ar akliem pacientiem.
– Labi. Es esmu pa kreisi no guļamkrēsla.
– Nāc uz šejieni, līdz varēsi aizsniegt manu roku.
– Izskatās, ka tev patīk turēt manu roku.
– Man patīk pieskarties jebkurām glītu meiteņu auguma daļām.
– Tādā gadījumā tev nav paveicies. Es esmu kļuvusi atbaidoša. – Viņa taustījās pa guļamkrēsla atzveltni un pieskārās vīrieša pirkstu galiem.
– Uzgriez man muguru un ej desmit soļus taisni.
– Cik gari soļi man jāsper?
– Parasti soļi. Nesper platus, pirāta cienīgus soļus, citādi ietrieksies koka solā.
Džeka devās uz priekšu, bet neko nejuta un neredzēja. Viņa pieliecās un taustījās apkārt ar rokām.
– Krēsla nav.
– Tas labi. Tagad ej trīs soļus pa labi un lēni četrus soļus uz priekšu.
Paklausījusi Džeka pastiepa roku un sataustīja krēslu.
– Ļoti labi! – viņa iesaucās.
– Lūdzu, atnes krēslu un apsēdies man blakus.
Lai to paveiktu, Džekai vajadzēja dažas minūtes. Viņa uzgrūdās lielā guļamkrēsla malai. Tristans ievaidējās, viņa atvainojās, beidzot nolika krēslu blakus un apsēdās.
Viņi brīdi klusēja.
– Man ir jautājums, – Tristans iesāka.
– Kāds?
– Vai tu esi tā, kurai mugurā sarkans bikini? Vai es tevi nejaucu ar to otru?
Džeka iesmējās. Viņa saprata, par ko ir runa. Augstskolas pirmajā kursā Kima, Sofija un Džeka devās uz pludmali un cita citu fotografēja. Smiltīs atradās liels akmens, un vienā fotogrāfijā Džeka pret to atspiedās, bet Sofija nogūlās augšpusē, tērpusies zilā peldkostīmā.
– Diemžēl es esmu tā kalsnā meitene. Sofija ir meitene ar apaļumiem.
– Tas labi, – Tristans atbildēja, un Džeka juta, ka viņš smaida. – Manuprāt, arī tavam ķermenim netrūkst vajadzīgo apaļumu.
– Kas tu esi par ārstu? Vai tu tā runā ar saviem pacientiem?
– Protams, ka nē. Darbā es izturos pavisam profesionāli un pat netuvojos savām pacientēm ārpus tā.
– Es priecājos to dzirdēt.
– Tātad, Džeka… pastāsti man visu par sevi!
– Man nav nekā daudz, ko stāstīt. Es uzaugu Ņūdžersijas pavalstī. Kad man bija četri gadi, nomira māte, tāpēc mani uzaudzināja tēvs. Mans vecākais brālis labprāt apgalvo, ka palīdzēja viņam, tomēr tā nebija. Kima teica, ka tev ir māsa.
– Edisone. Edija. Viņa ir precējusies, viņas vīrs nupat atgriezās no Irākas, un viņi mani aplaimoja ar māsasmeitu, kurai ir astoņi gadi.
– Aplaimoja? Vai tu viņu adoptēji?
– Nē, mēs viens otram gluži vienkārši patīkam.
Džeka pūlējās Tristanu ieraudzīt, tomēr tas neizdevās. Viņa nespēja atcerēties, ko Kima stāstījusi par šo brālēnu – galu galā tādu radinieku bija tik daudz! Viens bija jurists, cits rakstīja romānus, vēl kāds bija veiksmīgs sportists, netrūka pat šerifa. Radinieku saraksts šķita nebeidzami garš. Un arī iepriekšējo tikšanos ar Tristanu Džeka neatcerējās.
– Labi, – Triss turpināja, – mēs viens otram atstāstījām priecīgus notikumus. Kas tavā dzīvē ir slikts?
– Diemžēl es tevi nepazīstu pietiekami labi, lai par to runātu, – Džeka paskaidroja.
– Kāda jēga sēdēt tumsā diviem svešiniekiem, kuri nekad vairs netiksies, ja apspriedīsim
