Džeka vakarā nevarēja tikties ar Tristanu. Viņš skaidri norādīja, ka meklē sievu, tāpēc tikšanās bija neiespējama. Džeka bija nupat ieradusies pilsētā, tāpēc Tristans izmēģināja veiksmi ar viņu. Diemžēl abpusējam flirtam bija lemts beigties ar sirdssāpēm. “Kad es došos atpakaļ uz Ņujorku, Tristans būs satriekts. Nē, es nedrīkstu ar viņu satikties.”
Viņa izkāpa no gultas, saģērbās un gatavojās doties lejā. Kimai bija jāierodas pēc stundas. Atvērusi dzīvokļa durvis, viņa tūdaļ sajuta bekona un kaut kādu konditorejas izstrādājumu smaržu. “Vai tie ir banānu kēksiņi?”
Džeka mazliet uztraucās par tikšanos ar Vingeitas kundzi un prātoja, vai izvairīgā Lūsija metīsies bēgt, līdzko viņu ieraudzīs. Tomēr virtuvē skanēja smiekli.
Lielajā telpā bija divas sievietes. Abas bija uzposušās un diezgan izskatīgas. Augumā īsākā stāvēja pie plīts, savukārt garākā tobrīd klāja galdu. Džeka uzreiz saprata, kas viņas ir. Garākajai sievietei piemita eleganta stāja, un kļuva skaidrs, kāpēc viņu uzrunā par Vingeitas kundzi. Džekai to neviens nebija teicis, tomēr viņa uzreiz zināja, ka tikai Tristans un viņa māsa sauc šo sievieti par Līvijas kundzi. Īsākā sieviete – Lūsija – draudzīgi smaidīja. Džeka iedomājās, ka viņas tēvam patiktu šo glīto sieviešu sabiedrība.
– Sveika! – ierunājās garākā sieviete. – Nāc, brokastosim kopā! Es esmu Olīvija Vingeita, un šī ir Lūsija Kūpere.
– Labrīt, – Džeka atbildēja un skatījās uz Lūsiju, kura stāvēja pie plīts ar pannu rokās. Viņa neizskatījās pēc cilvēka, kurš slēpjas no apkārtējās pasaules.
– Mums ir bekons, olu kultenis un banānu kēksi, – Lūsija ierunājās. Balss bija patīkama un radīja iespaidu, ka viņa mīl dzīvi. – Ko tu vēlies? Varbūt no visa pa druskai?
– Visu, – Džeka atbildēja. – Es vakar nepaēdu vakariņas.
– Tu pārradies vēlu, – Vingeitas kundze ierunājās, un abas sievietes palūkojās uz Džeku, it kā gaidītu paskaidrojumu.
“Mazpilsēta,” Džeka nodomāja. “Daudzdzīvokļu namā Ņujorkā neviens neievēroja, cikos es pārnāku mājās.”
– Es aizmigu guļamkrēslā, – viņa paskaidroja.
– Jā, es redzēju, ka mēbeles ir pārvietotas, – Lūsija teica un izņēma kēksus no krāsns.
Džeka klusībā pārmeta sev, ka nav nolikusi mēbeles atpakaļ vietā. Tomēr bija pārāk tumšs.
– Tas nekas, – Vingeitas kundze viņu mierināja. – Tristans šorīt visu sakārtoja. Viņš joprojām mēdz klaiņot apkārt tumsā. Labi, ka viņš vakar pār tevi nepaklupa.
Izvairīdamās no Vingeitas kundzes skatiena, Džeka apsēdās pie galda. Uz tā bija bļoda ar kazenēm, un viņa apēda vienu ogu.
– Es esmu daudz dzirdējusi par Tristanu. Vai viņš te bieži ciemojas?
– Viņš atnesa ogas un nupat aizgāja, – Vingeitas kundze atbildēja. – Tās aug pie viņa mājas.
– Protams, viņš arī apsmidzināja un apkopa savus augus, – teica Lūsija.
– Kima Tristanu bieži piemin. Kāds viņš ir? – Džeka jautāja, cenzdamās runāt pēc iespējas ikdienišķākā tonī.
– Kluss un strādīgs puisis, – Vingeitas kundze atbildēja.
– Brīnišķīgs un izpalīdzīgs vīrietis. Viņš man ir daudz palīdzējis, – Lūsija teica.
– Kā ārsts?
– Nē! Kad saņēmu trīs simti astoņdesmito, Tristans palīdzēja saprast, kā jālieto pusautomātiskā adata.
– Vai tu runā par šujmašīnu? – Džeka jautāja.
– Jā, protams, – Lūsija apstiprināja.
– Tev jāredz Lūsijas darbistaba un visas viņas šujmašīnas! – Vingeitas kundze piekodināja.
– Es nupat iegādājos sašiko, – Lūsija lepni paziņoja, bet nepaskaidroja, par ko ir runa. – Patiesību sakot, tagad es pati protu ievērt diegu savās šujmašīnās, bet mums ar Tristanu ir tik jaukas sarunas, ka es labprātāk izliekos, ka neko nesaprotu.
– Tristana sabiedrība vienmēr sagādā prieku, – Vingeitas kundze piebalsoja un nolika uz galda grozu ar karstiem kēksiem. – Vai jūs neesat tikušies? – viņa uzrunāja Džeku.
– Nē, es neesmu viņu satikusi. – Džeka palūkojās uz Vingeitas kundzi. – Kima teica, ka tu pazīsti Tristanu kopš viņa bērnības.
– Jā. – Sieviete pasmaidīja. – Viņš sāka nākt ciemos, kad vēl valkāja autiņbiksītes. Es viņu pabaroju, aizvedu mājās un katru reizi piekodināju, lai viņš vairs nenāk ciemos bez mātes atļaujas. Man patika Tristana sabiedrība, tomēr es domāju, ka māte uztrauksies, ja nevarēs viņu atrast. – Vingeitas kundze nopūtās. – Tristans nepaklausīja. Es allaž piezvanīju viņa mātei, līdzko ieraudzīju viņu savā dārzā.
Lūsija pasniedza Džekai šķīvi ar bekonu un olu kulteni.
– Tristans dara tikai to, ko pats grib.
– Tā gan, – Vingeitas kundze piekrita, un viņas balsī skanēja apbrīna.
– Vai Tristans ir precējies? – Džeka jautāja. Viņa jau zināja atbildi, bet gribēja, lai sievietes turpina runāt.
– Nē, – Lūsija atbildēja. – Viņš ir pavisam brīvs. Viņam šobrīd nav pat draudzenes.
– Ja Tristans ir tik izcils, kāpēc neviena nav viņu nogrābusi? – Džeka painteresējās. Tā kā sievietes neatbildēja, viņa turpināja: – Vai es pateicu kaut ko sliktu?
– Nē, – Lūsija attrauca. – Lielākā daļa Edilīnas sieviešu ir mēģinājušas iekarot doktora Trisa sirdi, bet nevienai tas nav izdevies.
– Viņš ir vienlaikus neprecēts un precēts, ja saproti, ko ar to gribu teikt, – piebilda Vingeitas kundze.
– Tātad viņš pamet sievietes? – Džeka jautāja. – Viņš ļauj sevī iemīlēties un tad pārtrauc attiecības?
– Nē! – abas sievietes iesaucās.
– Drīzāk jau sievietes viņu vajā, – Vingeitas kundze paskaidroja. – Viņš sievietēm patika jau bērnībā.
– Tristans ir ļoti glīts, – Lūsija piebilda.
– Ak tā? – Džeka atbildēja un iekodās kēksiņā. – Cik glīts? – Vingeitas kundze un Lūsija sastinga un paskatījās uz Džeku, tādēļ viņa piemetināja: – Tik glīts?
– Jā, – Vingeitas kundze un Lūsija apstiprināja.
Kādu brīdi visas trīs sievietes klusēja.
