viņa plaukstu. Tagad tā šķita diezgan tuva un pazīstama.
Viņš piecēlās un nostājās cieši blakus.
– Paldies, – viņš ierunājās klusā balsī. – Es nevienam iepriekš nestāstīju par… notikušo.
Acīmredzot viņš runāja par sievieti, kurā gandrīz iemīlējās. Atzīšanās bija tikai dažus teikumus gara. Džeka par līdzīgu situāciju stāstītu Kimai stundām ilgi. Iespējams, ka Tristanam vajadzēja tikai paust savas pārdomas skaļi un sajust atvieglojumu.
Viņš joprojām turēja Džekas roku un glāstīja viņas plaukstu ar pirkstiem.
– Lūdzu, nestāsti nevienam. Es negribu, lai pilsētnieki to zina, jo tas var sagādāt mana drauga sievai nepatīkamus brīžus.
Džekai negribējās kaut ko slēpt no Kimas, tomēr šo tikšanos tumsā šā vai tā būtu grūti izskaidrot.
– Es apsolu, ka nevienam nestāstīšu, – viņa atbildēja. – Vai mēs tiksimies vēlreiz? – Tristans ierunājās, cieši satvēris viņas plaukstu.
– Kā romānā “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”? – Džeka nespēja apvaldīt smieklus.
– Tad tu būtu lēdija un es savukārt vienkāršs mežsargs. Vai to tu vēlies?
Tristans runāja tik pazemīgi, it kā Džeka piederētu pie augstāka sabiedrības slāņa, un viņa turpināja smieties.
– Man patīk šī ideja.
– Es gan mūs iztēlojos kā Erotu un Psīhi, kuri…
Džeka labi zināja šo mītu, un viņai tas patika.
– Erots bija mīlestības dievietes dēls, bet Psīhe bija…
– Ļoti skaista jauna sieviete. Erots iemīlējās viņā no pirmā acu skatiena, – Tristans teica.
– Manuprāt, viņš trāpīja sev ar paša bultu. Erots bija arī diezgan glīts.
– Taisnība. Viņš droši vien līdzinājās mātei. – Tristans pievilka Džeku tuvāk un satvēra viņas roku abās plaukstās. – Pārāk daudzas sievietes valdzināja Erota izskats, bet viņš gribēja izjust patiesu mīlestību. Tāpēc viņš…
– Viņš apprecēja Psīhi, bet neļāva sevi apskatīt.
– Un kādu nakti… – Tristans turpināja.
– Viņš apgūlās Psīhes gultā un debešķīgi mīlējās ar viņu, – Džeka teica.
Triss pienāca tuvāk un čukstēja:
– Kā tas bija? Kaislīgi un spēcīgi, ar šampanieti un rozēm, vai maigi?
– Jā, – Džeka atbildēja. Tagad Tristana seja bija tikai dažu collu attālumā, un Džeka juta vīrieša elpu uz sava vaiga. Viņš pagriezās, un viņa lūpas nokļuva ļoti tuvu Džekas mutei. – Man patīk viss uzskaitītais, – viņa piebilda.
Tristans turēja sievietes plaukstu ar apsaitēto roku un pacēla otru roku pie viņas matiem.
– Mani aklie pacienti apgalvo, ka ar tausti spēj uzzināt visu. Vai drīkstu? – Viņa pirkstu gali pieskārās Džekas kaklam.
Viņa palocīja galvu un priecājās par tumsu, jo Tristans neredzēja, kā viņa aizver acis. Pēdējā laikā viņa bija tik pārņemta ar darbu, ka vairākus mēnešus nebija tikusies un gulējusi ar vīriešiem.
Džeka ļāva pieskarties savam kaklam, ausij un vaigam.
– Tomēr Psīhei, kā jau mirstīgai būtnei, piemita ziņkārība, – Tristans turpināja, – un viņa gribēja ieraudzīt savu vīru. Viņa gribēja noskaidrot, vai viņš ir neglīts. – Vīrietis ar plaukstu paberzēja Džekas vaigu, pirksti iegrima viņas matos, īkšķis pieskārās zodam.
– Psīhe paņēma eļļas lampu, – Džeka klusi ierunājās, – un piegāja pie vīra gultas. Kad viņa Erotu ieraudzīja…
– …viņa skaistums tā apmulsināja Psīhi, ka no lampas nopilēja eļļa un apdedzināja Erotam plecu.
Džeka saprata, ka jāapstājas, citādi pēc mirkļa viņa ļaus sevi izģērbt. Viņa atkāpās.
– Tās bija sešas eļļas piles, un tāpēc gan ziema, gan vasara ilgst sešus mēnešus.
Tristans iesmējās. Viņa smiekli bija patīkami.
– Manuprāt, tas ir saistīts ar granātābola sēklām, un tas ir cits stāsts. Psīhes vārdu aizņēmās citi ziņkārīgi cilvēki. Psihiatri.
– Tu pats esi ziņkārīgs, – Džeka norādīja.
– Es nesen saņēmu mācību par ziņkārību, ko atzīstu par ļoti noderīgu. Vai tiksimies šeit rīt pulksten deviņos? Parunāsim vēl.
Džeka sajuta patīkamas trīsas. Viņai patika jutekliskā tikšanās un sarunas ar nepazīstamu vīrieti, kuru viņa neredzēja, toties juta viņa elpu uz sejas, dzirdēja balsi un baudīja pieskārienus. Tas viss aizkustināja viņas mākslinieces dvēseli.
Viņa spēji pagāja uz priekšu un pacēla plaukstas, lai pieskartos vīrieša kaklam. Viņš bija garāks, nekā sākotnēji šķita.
– Psīhe noteikti mēģināja sajust sava mīļākā sejas apveidus. Viņa…
– Vīra apveidus, – Triss iebilda, kamēr Džekas plaukstas glāstīja viņa galvu. – Viņi bija precējušies.
– Tev taisnība. – Džeka pieskārās vīrieša galvai. Viņam bija biezi un viļņaini mati. – Tumši vai gaiši? – viņa jautāja.
– Kā vien vēlies.
Ja Džeka tos zīmētu, tie būtu tumšā krāsā.
– Tumsā tie šķiet melni, – viņa sacīja. Tristans neatbildēja, bet viņa juta smaidu.
Vīrieša ausis nebija ne par lielu, ne par mazu un likās piekļautas galvai.
– Ļoti labi, – Džeka murmināja kā zinātniece, kura nonākusi pie kāda atklājuma. – Ausis nav atļukušas.
Viņa juta, ka Tristans plati pasmaida, tomēr viņš nerunāja. Viņa aptaustīja pieri.
– Mati neatkāpjas, tātad tu esi jaunāks, nekā es domāju.
– Iespējams, ka tā ir iedzimta īpatnība. Manam tēvam…
– Kuš! Tevi izmeklēju es. Tu vairs neesi ārsts.
– Tādā gadījumā es varu ieklepoties.
Sākumā Džeka nesaprata, ko tas nozīmē, un visbeidzot bija spiesta apvaldīt smieklus.
– Man vajadzētu medmāsas palīdzību,
