gadījumā mēs par viņu zinātu visu, – Kima paskaidroja.
– Par viņu un par viņas priekštečiem. – Džeka aplūkoja istabu. Tāpat kā apakšstāva dzīvojamā istabā, arī te mēbeles, dīvāns un krēsli pārstāvēja dažādus stilus un laika posmus. – Vai Vingeitas kundze iebilstu, ja es visas mēbeles pavirzītu malā un iekārtotu darba vietu pie gaismas avota?
– Domāju, ka viņa neiebilstu. Viņa apbrīno māksliniekus un dievina Lūsijas darinātos apģērbus.
– Ja Lūsija nekad neiziet no mājas, kur viņa dabū nepieciešamos materiālus?
Kima paraustīja plecus.
– Nav ne jausmas. Kad uzzināsi, pastāstīsi arī man! – Ar lielāko prieku, – Džeka atbildēja un aizgāja aplūkot lielo vannas istabu. Tajā bija ar raujamo ķēdi aprīkots tualetes pods un liela vanna ar kājiņām. Sienas bija klātas ar spoži baltām flīzēm.
– Vingeitas kundze teica, ka šī agrāk bijusi mājas īpašnieka vanna, – Kima paskaidroja. – Acīmredzot vecais Vingeita kungs šeit skuvās.
– Izlietne ir pietiekami liela, lai tajā skalotu otas, – teica Džeka. – Pārējam nav nozīmes. Kur dzīvo pati Vingeitas kundze?
– Pa visu trešo stāvu. Es tur nekad neesmu bijusi.
Pēc pusstundas Džekas darba piederumi bija uznesti dzīvoklī. Abas sievietes izkrāva no somām lielāko daļu priekšmetu un runāja. Katrs apģērba gabals tika novērtēts un tikai pēc tam pakārts lielajā guļamistabas drēbju skapī. Viņas apsprieda drēbju izcelsmi un Džekas veiktos uzlabojumus. Viņai patika iegādāties un pārveidot senus apģērbus – noņemt volānus, papildināt piedurknes. Viņa gribēja tādas drēbes, kādu nebija citām.
Pēdējā tika atvērta mākslas piederumu kaste. Kima nojauta, ka tajā būs Džekas nesenākie mākslas darbi, un viņai izrādījās taisnība.
– Ņujorkā man trūkst laika gleznošanai, – Džeka atzina un citu pēc citas pasniedza draudzenei savas gleznas.
Kima tās apbrīnoja ar mākslinieka aci un atzinīgi izteicās par krāsu lietojumu, gaismas rotaļām un detalizēto lapas dzīslojumu.
– Gleznas ir patiešām izsmalcinātas, – Kima teica. – Manuprāt, tavu darbu kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies. Tas nenozīmē, ka tie bija jāuzlabo. Vienkārši…
– Es zinu, – Džeka attrauca, un viņu pārņēma skumjas. Tāpat kā Kima un Sofija, arī Džeka cerēja, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas gleznošana kļūs par ienesīgu nodarbi.
Kima atgriezās Edilīnā un vairākus gadus tirgoja rotaslietas tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet viņas karjerā notika pagrieziens – veikals Viljamsburgā piekrita izstādīt vairākus viņas darbus. Pircējiem tie patika, un Kima saņēma citus piedāvājumus. Pirms diviem gadiem viņa atvēra veikaliņu Edilīnā un vēlāk sāka tirgot darbus internetā. Tagad viņas ienesīgajā veikalā strādāja četri cilvēki.
Džekas pieredze bija citāda. Trīs gadus pēc bakalaura grāda iegūšanas viņa vakaros strādāja par viesmīli un dienā piedāvāja savus darbus Ņujorkas galerijām.
Neviens tos nevēlējās.
– Pārāk vispārīgi, – apgalvoja galeriju kuratori. Kāds sevišķi nejauks vīrietis teica: – Džordžijas O’Kīfas un Geinsboro apvienojums!
Tie bija grūtākie gadi Džekas dzīvē, bet Kima viņu nemitīgi atbalstīja. Tikai mākslinieks spēja saprast viņas ciešanas. Gleznās Džeka ielika sevi pašu. Ikreiz, kad kurators noniecināja gleznu, tika noniecināta pati Džeka, viņas sirds un dvēsele.
Tolaik Kima divreiz ieradās Ņujorkā, apmetās Džekas dzīvoklītī un uzklausīja viņas bēdas.
Vienvakar Džekai bija norunāta tikšanās ar galerijas īpašnieku, un Kima aizvietoja draudzeni viesmīles darbā. Džekai neizdevās pārdot gleznas, bet Kima vakara gaitā pārdeva trīs kaklarotas. Pēc divām stundām un diviem “Margaritas” kokteiļiem Džeka beidzot atguvās un spēja pasmieties par šo notikumu. Ar laiku tas kļuva par vienu no viņas iecienītākajiem stāstiem.
Kad Džeka apmeklēja Andreas Melkolmas galeriju, tā bija darbojusies tikai sešus mēnešus. Iedomīgais galerijas vadītājs lika Džekai gaidīt pusotru stundu un tikai pēc tam piekrita aplūkot viņas akvareļus.
Gaidot Džeka klusi sēdēja un vēroja. Galerijā ienāca divi jauni mākslinieki, nesdami savus darbus, un abi pasniedza simtdolāru banknoti augstprātīgajam galerijas vadītājam. Kādam māksliniekam, kurš ieradās, lai saņemtu honorāru, vadītājs ieturēja komisijas maksu četrdesmit piecu procentu apmērā.
Džeka skatījās un klusēja. Viņa bija gatava maksāt jebkādu naudu, lai izstādītu savus darbus publiskā vietā.
Bet galerijas vadītājs par gleznām izteica visindīgāko kritiku, kādu viņa jebkad bija dzirdējusi.
– Tehnika ir ciešama, – viņš sacīja, – tomēr tev vispār nav talanta.
Vadītājs nometa pēdējo akvareli uz galda tik nekaunīgi, ka ielocīja vienu stūri. Džeka saprata, ka darbu nāksies pārstrādāt.
Viņa bija izsalkusi un nogurusi no piecdesmit kvartālu apstaigāšanas vienas dienas laikā un noniecinošas attieksmes. Džeka pavēra muti, lai pateiktu nepatīkamajam vīrelim, ko par viņu domā, bet pirms tam pacēla skatienu. Aiz vīreļa muguras bija šaurs logs, aiz kura vīdēja kabinets. Pie galda sēdēja jauna sieviete, kuras apģērbs izskatījās dārgāks par daudzdzīvokļu namu, kurā Džeka dzīvoja. Piepeši viņa saprata, kas notiek, – garlaikota bagāta sieviete atver galeriju, lai izliktos, ka nodarbojas ar uzņēmējdarbību, un atstātu iespaidu uz draugiem, taču viņai nav ne jausmas, kā to vadīt, un tāpēc viņa to uztic kādam cilvēkam no malas.
Džeka vairs neteica vīrelim ne vārda, paķēra savas gleznas, atvēra kabineta durvis un iegāja iekšā. Galerijas vadītājs steidzās viņai pakaļ, tomēr Džeka atspiedās pret durvīm un turēja tās aizvērtas.
– Tas nekrietnelis jūs apzog!
Uz sievieti neatstāja iespaidu ne Džekas apgalvojums, ne galerijas vadītāja klauvējieni pie durvīm.
– Zinu, – viņa atbildēja. – Es viņu atlaidīšu, līdzko atradīšu citu darbinieku, bet man nav laika. – Viņa piecēlās kājās un paņēma vairākus tūkstošus dolāru vērtu rokassomiņu.
Džeka nokaunējās par to, ka bāž degunu svešās darīšanās.
– Jebkurš ir labāks par viņu, – Džeka nomurmināja.
Sieviete paskatījās uz viņu.
– Vai tu varētu vadīt galeriju?
Džeka neuztvēra piedāvājumu nopietni.
– Bez problēmām, – viņa atbildēja.
– Tādā gadījumā tu esi pieņemta darbā. – Sieviete norādīja uz durvīm, un Džeka pakāpās
