nepatīkami notikumi.
Paklupis aiz ceļā noliktā guļamkrēsla, Tristans neizrādīja sāpes. Ja viņš slēpa sāpes, vai slēpa arī savas patiesās izjūtas no Edilīnas iedzīvotājiem? Džeka pati ikdienā nopūlējās, lai neatklātu sliktos jaunumus tēvam. Reizēm viņa jutās tik nomākta, ka negribēja nevienu redzēt, tomēr tēva klātbūtnē piespieda sevi smaidīt.
– Droši vien ir grūti dzīvot pilsētā, kur ir tik daudz ģimenes locekļu, – Džeka nočukstēja. – Ar ko runāt grūtajos dzīves brīžos?
Tristans ilgi klusēja, un Džeka nodomāja, ka vīrietis neatbildēs. Beidzot viņš ierunājās klusā balsī:
– Pirms vairākiem mēnešiem Edilīnā ieradās jauna sieviete, kura meklēja darbu. Es viņā gandrīz iemīlējos, tomēr viņa nesen apprecējās ar manu labāko draugu.
– Vai tas notika tajā pašā laikā, kad tu salauzi roku? – Jā. Šie notikumi ir saistīti. – Tristans ievilka elpu.
– Viņa ir otrajā grūtniecības trimestrī.
– Tas bija ātri. Iespējams, ka viņi precēsies pienākuma pēc.
– Es vēlos, kaut kā būtu, – Triss atzina, – bet tā nav. Viņa vienmēr uzskatījusi mani tikai par draugu.
– Tas ir sāpīgi, – Džeka piekrita. Viņa jutās tāpat, kad Rīds nepievērsa viņai uzmanību, taču nevarēja to atklāt Kimas brālēnam un Rīda draugam. Tristans pagriezās un palūkojās uz viņu, lai gan Džeka nespēja viņu saskatīt.
– Runājot par sāpēm… kas notika ar Lauru Čonliju? – Džeka jautāja. – Es tā arī nepajautāju Kimai, vai viņa joprojām te dzīvo.
– Jā, viņa apprecējās ar mācītāju, viņiem ir spēcīgi, veselīgi bērni. Mums likās, ka zēnam ir trokšņi sirdī, tomēr viņš ir vesels.
Džeka iesmējās.
– Tu esi īsts ārsts!
– Šobrīd neesmu. Kamēr dzīst nolāpītā roka, es neesmu nekas.
– Tā ir pazīstama izjūta!
– Tiešām? Kāpēc tā ir pazīstama? Kima par tevi daudz runā. Kad viņa mācījās augstskolā, katrā e-pasta vēstulē bija runa par tevi un meiteni zilajā bikini. Kā viņu sauc?
– Sofija. Varu derēt, ka Kima tev sūtīja arī citus fotoattēlus, ne tikai to, kurā mēs esam peldkostīmos.
– Viņa sūtīja simtiem fotogrāfiju, bet kaut kāda iemesla dēļ es atceros tikai šo vienu. Es to pieliku pie savas guļamistabas spoguļa.
– Vai tur ir pieliktas arī citas meiteņu fotogrāfijas?
– Nē, tā ir vienīgā. – Sofija ir skaista. – Es viņu aizlocīju.
– Ko? – Džeka pārvaicāja.
– Es aizlocīju fotogrāfiju tā, lai Sofiju neredzētu. Viņa nav mans sievietes tips.
– Ak tā, – Džeka novilka. – Mans attēls nekad iepriekš nav ticis piesprausts kāda vīrieša guļamistabā. Žēl, ka bijis Kima nenosūtīja tavu fotogrāfiju.
– Pietiek ar vienu skatienu, lai es sabojātu fotokameru.
– Kima stāstīja, ka visi viņas radinieki ir satriecoši skaisti. Zinu, ka Rīds tāds ir. Vismaz pirms septiņiem gadiem bija. Kopš tā laika mēs neesam tikušies.
Tristans pasmaidīja. Izrādījās, ka Kimas priekšstats par Džekas un Rīda satuvināšanos bijis kļūdains.
– Tagad es jūtos greizsirdīgs, – viņš ķircināja. – Tu droši vien zini, ka Rīds drīz ieradīsies Edilīnā.
– Kima par to ieminējās.
– Tātad es jau esmu zaudējis iespēju. – Tristans ievaidējās.
– Tu nu gan koķetē! Izklausās, ka tu runā gandrīz nopietni.
– Ja man padodas koķetērija, tas nav pieredzes nopelns. Daudzi šīs pilsētas iedzīvotāji ir mani radinieki, un es lielāko daļu ārstēju, tāpēc atliek maz kandidātu, ar ko dibināt intīmākas attiecības.
– Es tevi neredzu un neatceros daudz no Kimas stāstītā, tomēr man ir aizdomas, ka tev nav problēmu ar pretējo dzimumu.
– Pirms gada es tev piekristu, bet es zaudēju sievieti, ar kuru viss varēja izdoties.
– Kam ir jāizdodas? – Džeka pavisam klusi jautāja.
Tristans vilcinājās un rūpīgi apdomāja atbildi.
– Es esmu vecmodīgs, gribu sievu un bērnus. Man ir apnicis vakcinēt svešus bērnus. Es gribu vakcinēt savējos.
Džeka iesmējās.
– Arī tā var teikt.
– Tu saproti, ko es ar to domāju.
– Jā, saprotu, – viņa atbildēja un apspieda nopūtu. Bija skaidrs, ka nekādā gadījumā nedrīkst ielaisties ar šo vīrieti. Doma par iestrēgšanu izolētajā Edilīnas mazpilsētā bez iespējas turpināt mākslinieces karjeru bija viņas ļaunākais murgs.
Tomēr Tristanu bija grūti ignorēt. Kima iepriekš norādīja, ka šim viņas radiniekam piemīt “spēcīgs klātbūtnes efekts”; sēžot viņam blakus tumsā, Džeka saprata, ko tas nozīmē. Viņa teju vai sajuta vīrieti un gaisā strāvojošo spriedzi.
Ja Džeka būtu citāda sieviete un atrastos citā vietā, tad ielīstu guļamkrēslā un nogultos viņam blakus. Likās tik uzbudinoši iztēloties izģērbšanos, skūpstus, pat mīlēšanos – seksu ar vīrieti, kuru viņa nav pat redzējusi.
No sapņa Džeka attapās, kad Tristans izstiepa roku un pieskārās viņas ceļgalam. Viņa nespēja pretoties un saņēma vīrieša plaukstu savējā.
– Tristan, – viņa nočukstēja.
– Jā?
– Es tevi nepazīstu un neredzu, kā tu izskaties, tāpēc nevaru tevi vērtēt kā citus cilvēkus. Tomēr izklausās, ka tev ir fiziskas un emocionālas ciešanas.
– Taisnība, – viņš nočukstēja.
Džeka atlaida viņa roku.
– Tomēr es neesmu tev piemērota sieviete. Tu vēlies būt kopā ar tādu, kura ir gatava vīt ģimenes ligzdiņu. Savukārt es joprojām meklēju karjeras iespējas. Pēc trim mēnešiem es došos projām no šejienes uz neatgriešanos. Man ir jāatrod pašai sevi, un tikai tad es varēšu uzņemties atbildību par citu cilvēku… vai diviem, vai trim cilvēkiem.
Viņa gaidīja Tristana atbildi.
– Es esmu brīdināts, – viņš ierunājās, –
