nenovērsa skatienu no meitenes.
– Vai tā ir skolotāja ar sarkaniem vai tumšiem un gariem matiem?
– Ar tumšiem matiem, – Nella atbildēja un iekodās grauzdiņā.
– Ak tā, – Triss atbildēja un atkal pacēla avīzi. – Uzsmaidi viņai, bet nedod manu telefona numuru. Ja par mani interesējas sarkanmate, iedod viņai manu numuru.
– Nellonija! – Edija iesaucās. – Nedod sava tēvoča telefona numuru nevienam. Tristan, ja tu nepārstāsi ākstīties, tad beigsi dzīvi kā vecpuisis ar kaķu baru. Vai tu negribi savu ģimeni?
Viņš atkal nolaida avīzi, bet šoreiz atbildēja nopietni. – Es esmu atvērts piedāvājumiem. Lūdzu, pastāsti, kā atrast sievieti, kura nav pārņemta tikai ar sapni par ārsta sievas statusu! Tā sieviete, kura tev patika, nevēlējās dzīvot Edilīnā. Viņa ieteica pārcelties uz Ņujorku un nodarboties ar plastisko ķirurģiju, lai kārtīgi nopelnītu.
– Ak tā, – Edija novilka un apsēdās galda galā. – To viņa man neteica.
Tristans dzēra apelsīnu sulu un lika Nellai darīt to pašu.
– Edij, – viņš iesāka, – es ļoti vēlos risināt šo problēmu, tomēr nespēju mainīt sevi. Pretēji tam, ko domā apkārtējie, man patīk gudras sievietes, ar kurām var sarunāties. Tomēr visas sievietes, ar kurām satiekos, man liek pamest šo mazpilsētu un sākt pelnīt daudz naudas.
– To es nezināju, – Edija taisnojās. Viņa pacēla galvu. – Tātad man ir taisnība vēl lielākā mērā nekā domāju. Tev jāatrod sieviete, kura tevī nemeklē risinājumu visām savām problēmām. Atrodi sievieti, kura tevi negrib, un iekaro viņu!
– Kāpēc lai es viņu iekarotu, ja viņa mani negrib? – Tristans bija neizpratnē.
– Paskaties uz mani, – Edija turpināja. – Kad mēs ar Džeiku satikāmies, es viņu nemaz negribēju. Automehāniķis, kurš sapņo par karjeru armijā? Nemūžam!
Bet paskaties uz mums tagad!
Tanī mirklī Tristans aptvēra, ka no visas sirds apskauž māsu. Edija un Džeiks bija laimīgākais pāris, kādu viņš jebkad saticis.
– Esmu ar mieru, – viņš atbildēja, – bet… kā lai atrodu šo sievieti?
– Valkā masku, – Nella ierosināja. Kad abi pieaugušie palūkojās uz meiteni, viņa piebilda: – Valkā ļoti neglītu masku, tēvoci Tristan!
Edija un Tristans skaļi iesmējās, un spriedze noplaka. Pēc vairākām nedēļām Tristans iepazinās ar vēl vienu sievieti, kura viņam patika. Viņš centās, tomēr Edijai bija taisnība – Tristanam nebija jāpūlas, lai iekarotu sievietes sirdi. Viņi izšķīrās pēc tam, kad izrādījās, ka viņa nelieto kontracepcijas tabletes.
Tristans aplūkoja fotogrāfiju. Visu šo notikumu fonā bija domas par Džeku. Iespējams, ka daži kopīgie mirkļi Kimas vecāku mājas verandā Džekai neko nenozīmēja, bet Trisam gan. Uz šo meiteni neatstāja iespaidu ne viņa profesija, ne izskats. Viņa redzēja Tristanam cauri, ielūkojās viņa dvēselē un izturējās pret viņu kā pret cilvēku. Varbūt Džeka izturētos tāpat arī tad, ja viņam piemistu kāda kroplība.
Edija apgalvoja, ka Trisam nav nācies cīnīties par sievieti, bet attiecības ar Džeku prasīja nemitīgu piepūli. Diemžēl Tristans cieta sakāvi. Visi mēģinājumi atkārtoti satikt meiteni izgāzās.
“Kas notiek ar Rīdu Oldridžu? Kāds viņam sakars ar Džeku? Un kāpēc Kima visus šos gadus turēja noslēpumā “kontaktu”, kas “izveidojies” abu attiecībās?” Tristans prātoja un ar riebumu palūkojās uz ieģipsēto roku. “Kā lai iekaro sievieti, ja roka ir ieslodzīta neglītā ģipsī? Rīds apceļo pasauli un aizraujošos veidos glābj cilvēku dzīvības. Kā lai es ar viņu sacenšos? Pieredze liecina, ka ievainoti vīrieši sievietēs izraisa aprūpētājas refleksu. Tomēr es negribu aprūpētāju. Es gribu…”
Viņš gribēja satikt Džeku kā vīrietis, kura ķermenis ir vesels.
Teikdams, ka ir aizmirsis par vecāku plānoto kruīzu, Tristans Kimai meloja. Tēvs par to gaudās pietiekami ilgi. Trisam šī ideja ļoti patika. Ja tēvs aizbrauks, viņš pat ar ieģipsētu roku varēs turpināt darbu savā praksē. Tomēr viņam nebija ziņu, ka māte – tas noteikti bija viņas nopelns – sazinājusies ar Rīdu un saņēmusi viņa piekrišanu atgriezties.
Mobilajā telefonā Triss sameklēja kalendāra ikonu, lai izpētītu datumus. Starp tēva aizbraukšanu un Rīda ierašanos bija maz laika. Tomēr, par spīti ieģipsētajai rokai, Tristans apņēmās satikt Džeku viņas ierašanās dienā.
“Un šoreiz viņa mani neaizmirsīs!”
Otrā nodaļa
Līkumaino ceļu, kas veda uz Edilīnu, ieskāva koki ar nokareniem zariem, tāpēc izskatījās, ka Džeka dodas tumšā, noslēpumainā tunelī. Šķita, ka viņa ieradīsies apburtā pasaules nostūrī, kur nedarbojas pārējās pasaules likumi.
Džeka sev pavēlēja neļauties fantāzijas lidojumam. Viņa bija apmeklējusi mazpilsētu daudzas reizes, un tā vispār nemainījās. Joprojām bija tāda sajūta, it kā viņa ierastos nomaļā un slēptā vietā, kā Brigadūnā. Ja nebūtu pastāvīgu kontaktu ar Kimu, Džeka domātu, ka Edilīna vispār neeksistē. Varbūt viņa to izgudroja vasarā pirms daudziem gadiem, kad aizbēga no tēva veikala un divas brīnišķas nedēļas gleznoja.
Atgriezās atmiņas par to laiku. Viņa tik uzkrītoši uzmācās Kimas vecākajam brālim! Pat tagad Džekai bija kauns to atcerēties. Par laimi, viņš nepadevās tādai uzmācībai. Tolaik Rīda pārdzīvojumi šķita romantiski, bet pēc tam Džeka pati piedzīvoja nopietnu attiecību beigas un saprata, ka notikušais ar Rīdu nebija ne mazākajā mērā aizkustinošs.
Visās pārējās ciemošanās reizēs Džeka ar lidmašīnu nokļuva Ričmondā un viņu ikreiz kāds sagaidīja, turpretī šoreiz viņa uz Edilīnu atbrauca pati un plānoja pavadīt tur visu vasaru. Bet mazpilsēta viņu vienmēr vilināja un fascinēja.
Kad mežs beidzās, Džeka ieraudzīja pilsētas nomali ar glītām mājiņām gar ceļu, un gandrīz katra bija aprīkota ar plašu verandu ceļa pusē. Verandas netika izmantotas nevajadzīgu mantu uzglabāšanai – tajās bija salikti krēsli, un dažos sēdēja cilvēki un vēroja garām braucošās automašīnas. Džeka samazināja ātrumu līdz divdesmit piecām jūdzēm stundā, pacēla roku sveicienam, un kāds vecs vīrs atbildēja ar to pašu. Ja viņa apstātos, vecais vīrs noteikti piedāvātu “piesēst” un iedzert glāzi paštaisītas limonādes.
Viņa turpināja ceļu un nokļuva pilsētas “centrā”. Tā kā Džeka pēdējos pāris gadus bija pavadījusi Ņujorkā, Edilīnas centrālais biznesa rajons šķita smieklīgs. Tajā atradās skvērs, ko ieskāva mīlīgi veikaliņi, un vēl viens skvērs, kura vidū slējās sens ozols.
Džeka apstājās pie vienīgā pilsētas luksofora un vēroja vietējos iedzīvotājus, kuri soļoja pa nevainojami tīrajām ielām. Neviens nesteidzās. Cilvēki smaidīja un māja ar roku, un uzrunāja cits citu vārdā. Visapkārt redzēja bērnu ratiņus, un sievietes apstājās, lai aplūkotu veselīgos
