style="font-size:15px;"> – Tikai ne to! – Viņš nolika glāzi un atbalstīja elkoņus pret lieveņa zemo ķieģeļu sienu.
– Vai tu esi viens no tiem… – Džeka savicināja roku.
– Kaut kas saistībā ar automašīnām?
– No Freizeru ģimenes? Nē, es esmu Oldridžs.
Džeka pagriezās un aplūkoja Tristanu, savilkusi glīto seju domīgā izteiksmē, tad pasmaidīja. Kad Triss to ieraudzīja, viņa sirds salēcās. Viņa bija patiešām skaista. Mēnessgaisma rotaļājās uz meitenes ādas, kas likās balta kā alabastrs.
– Tu esi ārsts! Tāpat kā Rīds.
Tristana smaids spēja savaldzināt jebkuru sievieti, tomēr Džeku tas atstāja vienaldzīgu. Viņa jautājoši lūkojās Tristanam acīs.
– Jā, es esmu ārsts un strādāju Edilīnā.
Džeka pielieca galvu.
– Tev patīk būt ārstam vai arī tu to dari, jo visi Oldridži ir ārsti?
Atrasties mēnesnīcā kopā ar glītu sievieti, kura uzdod personiskus jautājumus, Tristans nebija pieradis. Sievietes mēdza viņam rādīt aizdomīgas dzimumzīmes vai koķetēt, bet Džeka bija pirmā, kura interesējās par viņa dzīvi.
– Es…
– Ja tu teiksi, ka gribi palīdzēt cilvēkiem, tas neskaitīsies, – Džeka piekodināja.
Tristans gribēja sekot Džekas piemēram un runāt nopietni, tomēr iesmējās. Tieši to viņš grasījās teikt. Kādu mirkli viņš apdomāja uzdoto jautājumu.
– Varētu apgalvot, ka man nebija izvēles. Kopš sevi atceros, es gribēju kādu izārstēt. Bērni nesa man ievainotus dzīvniekus, un es apsaitēju viņu brūces.
– Arī tavs tēvs ir ārsts. Vai viņš tev palīdzēja?
– Nē, – Triss atbildēja un pasmaidīja. – Viņš bija pārāk aizņemts darbā ar cilvēkiem. Tomēr viņš mani saprata. Teica, ka bērnībā darījis to pašu. Man palīdzēja māte. Viņa no bēniņiem izvilka tēva vecās mācību grāmatas, un mēs kopā iemācījāmies izgatavot šinas un sašūt brūces. Mamma droši vien lūdza padomu tēvam, bet bija jauki mācīties kopā ar viņu.
– Man patīk šis stāsts, – Džeka atzina un pievērsa skatienu mauriņam. – Mana māte nomira, kad biju ļoti jauna, un es viņu neatceros. Par mani vienmēr rūpējās tēvs. Viņš ir lielisks cilvēks un ir daudz man iemācījis.
– Izklausās, ka tev pietrūkst tēva, – Triss piebilda klusā balsī. Viņš nespēja pretoties kārdinājumam un piegāja tuvāk. Nekad iepriekš viņš nebija juties tik tuvs sievietei, kura nav viņa radiniece. Viņš gribēja paņemt Džeku aiz rokas un ievest tumsā, apsēsties un runāt visu nakti. – Vai tu… – viņš iesāka, bet apklusa, jo kāds atvēra mājas slīdošās durvis.
– Lūk, kur tu esi! – Kima uzrunāja Džeku. – Visi tevi meklē. – Viņa jautājoši lūkojās pārmaiņus uz Trisu un Džeku un prātoja, kas notiek.
Džeka paspēra soli uz priekšu un atskatījās uz Tristanu.
– Bija jauki ar tevi iepazīties. Ceru, ka neradīsies vajadzība apmeklēt tavu kabinetu, – viņa piebilda un devās līdzi Kimai atpakaļ mājā.
Tā bija pēdējā reize, kad Tristans redzēja Džeku. Viņš gribēja uzaicināt Džeku un Kimu ciemos, bet pacientes kājā iemetās trombs, un viņa bija jātransportē uz Ričmondu. Tristans devās līdzi. Vēlāk izrādījās, ka Džeka jau atgriezusies Ņūdžersijā. Viņš nešaubījās, ka meitenes atmiņās ir palicis tikai kā viens no Kimas radiniekiem.
Tristans sev iegalvoja, ka nav noticis nekas slikts. Džekai bija tikai deviņpadsmit, bet viņam – divdesmit septiņi gadi. Vajadzēja samierināties ar centieniem izvilkt no Kimas informāciju. Tristans ikreiz izlikās vienaldzīgs, tomēr bieži apjautājās par Džeku.
– Kā klājas tavai draudzenei… kā viņu sauca? Pareizi, Džeka! Kā viņai tagad klājas? Vai kādai no jums ir jauns draudziņš? Vai kādai no jums ir nopietnas attiecības?
Visi jautājumi tika uzdoti draudzīgā tonī, un Kima tā arī nesaprata, ko Tristans patiesībā vēlējās uzzināt. Viņa atbildēja, ka Triss ir labs draugs, jo atceras viņas augstskolas gadu istabas biedreni, un vēl labāks, jo uzklausa viņas nerimstošās pļāpas par notiekošo skolā. Kima pastāstīja, kā Džekas tēvs meitu nomoka ar uzmācīgu kontroli, kā viņa glezno un kādi draudziņi uzrodas viņas dzīvē. Lai gan Kima stāstīja arī par Sofiju un savu dzīvi, Tristans ikreiz atsāka sarunu par Džeku.
Kad Džeka ieradās Edilīnā, lai apciemotu Kimu, Triss mēģināja viņu satikt, tomēr ikreiz viņu iztraucēja neatliekama situācija ārsta darbā. Vienā Džekas viesošanās reizē Tristans baudīja atvaļinājumu Francijā. Faktam, ka viņš to darīja kopā ar citu sievieti, nebija nozīmes.
Reiz Triss ieradās Ņujorkā un apmeklēja mākslas galeriju, kur strādāja Džeka, bet tobrīd viņa atradās Ņūdžersijā. Citkārt Tristans piedalījās konferencē Ņujorkā, noīrēja automašīnu un devās uz Leitonu veikalu, tomēr Džekas tur nebija. Viņas tēvam, garam un spēcīgam vīrietim, Triss nezināja, ko teikt. “Vai atzīties, ka es meklēju meiteni, kuru satiku, kad viņai bija tikai deviņpadsmit?” Džo Leitons neizskatījās pēc cilvēka, kurš uz tādu paziņojumu reaģētu ar smaidu. Tristans iegādājās jaunu darbarīku kasti un atgriezās Edilīnā.
Tagad izrādījās, ka Džeka pavadīs Edilīnā visu vasaru. Beidzot Tristanam būs iespēja pavadīt laiku kopā ar viņu. Vecumu atšķirība vairs nebija traucējoša, tāpēc viņi varēs iepazīt viens otru labāk.
– Klau, man ir ideja, – Kima teica telefonsarunā. – Mēs abi varam satikties ar Džeku un Rīdu. Tas būs kā savdabīgs dubultais randiņš.
“Rīds?” Tristans nodomāja. “Kāds viņam sakars ar Džeku?” Viņš nosprieda, ka radiniece plāno noorganizēt Džekai tikšanos ar puisi.
– Džeka ieradīsies Edilīnā? – viņš izmocīja. – Kā tu to panāci?
– Es paskaidroju, ka viņai jāizvēlas – vai nu es Edilīnā, vai tēvs Ņūdžersijā. Viņa nekavējoties piekrita.
Triss nesmējās.
– Kas notiek ar Rīdu? Viņš nav bijis mājās jau divus gadus.
– Ak vai! Es izpļāpāju to, kas bija jānoklusē. Labāk pajautā savam tēvam.
– Kimberlija! – Triss stingri iesaucās ļoti nopietnā balsī. – Kas notiek?
Viņam neizdevās Kimu iebiedēt.
– Vai tad mamma neteica, ka viņi ar tēvu ieplānojuši kruīza braucienu?
– Neatceros. Pēdējo nedēļu laikā ir bijis daudz notikumu. Es nespēju visu iegaumēt.
– Es
