fotoaparāta.
– Šaušalīgi.
– Pilnībā, – Rīds piebalsoja un uzvilka vecas, novalkātas sporta kurpes un T kreklu, kas nosedza glītos krūšu un vēdera muskuļus.
– Nepieņemami, – Džeka turpināja, bet vairs nerunāja par Rīdu un viņa bijušo draudzeni. Viņa atgūlās, atbalstīdamās uz rokām, un pētīja vīrieti. Šis skats bija labāks par jebkuru redzēto filmu.
Viņš pasniedza Džekai dvieli, notupās viņas priekšā un pajautāja:
– Vai tev nekas nekaiš?
– Viss ir absolūtā kārtībā.
– Vai drīkstu tevi izmeklēt?
Džeka atgūlās.
– Esmu tavā rīcībā, – viņa atbildēja un piebilda:
– Doktor.
Rīds aptaustīja viņas galvu, meklēdams punus.
– Laura var darīt, ko vēlas. Skaties uz manu pirkstu! – Džeka sekoja pirksta kustībām sāņus, bet puisis turpināja: – Ja viņa vēlas būt kopā ar citu vīrieti, viņai ir tiesības to darīt. Vai tev kaut kur sāp?
Viņa atvēra muti, lai jautātu, vai iekāres drudzis ir sāpes, tomēr apvaldījās un teica:
– Es nejūtu neko tādu, ko neesmu jutusi iepriekš.
– Tas ir labi, – Rīds teica. – Izskatās, ka tu esi vesela.
– Paldies, – Džeka nedzīvi atbildēja. – Tātad tu negribēji nomirt?
– Protams, ka ne! Es lecu no tās klints kopš bērnības. Tikai nesaki to mammai, citādi viņa izvirzīs prasību slēgt smaili apmeklētājiem vai uzspridzināt to ar dinamītu. – Viņš apklusa. – Ko tu šeit dari?
– Gleznoju, – Džeka paskaidroja.
Rīds palūkojās apkārt, bet neko neredzēja. Džeka piecēlās, nozuda krūmos un atgriezās ar akvareļiem, kurus izklāja uz akmeņiem.
– Nav slikti, – Rīds paziņoja. – Es neprotu kritizēt mākslu, bet… – Viņš paraustīja plecus.
– Tu zini, kas tev patīk.
– Jā. – Viņš pasmīnēja par banālo frāzi, apsēdās un atspieda muguru pret klinti.
Džeka izlika gleznas saulē, lai tās nožūtu, un apsēdās trīs pēdu attālumā no Rīda.
– Vai tagad tu jūties labāk?
– Jā, – viņš atbildēja. – Pēc šķiršanās es biju šokā. Varbūt man nevajadzētu to teikt tik jaunai meitenei, bet…
– Man ir deviņpadsmit gadu.
– Tātad tu esi pietiekami veca, lai to dzirdētu. Es esmu gulējis tikai ar Lauru.
– Patiešām? – Džeka apstulba.
– Dumji, vai ne?
– Patiesību sakot, tas ir savā ziņā jauki, – viņa atbildēja. – Mūsu sabiedrībā uzticība ir piemirsta vērtība.
– Kima tev noteikti stāstīja, ka es iemīlējos Laurā, kad gāju astotajā klasē. Mēs bijām kopā vidusskolā, augstskolā un visu laiku, kopš mācos medicīnas skolā.
– Izklausās pēc ilgas laulības. Varbūt Laura gribēja būt kopā ar kādu, par kuru nezina pilnīgi visu.
– Tu esi gudra, vai tu to zini? – Rīds paskatījās uz viņu.
Džeka neatbildēja, tikai pasmaidīja vienlaikus pavedinoši un noslēpumaini.
Rīds to neievēroja.
– Laura teica kaut ko līdzīgu. Viņa apgalvoja, ka tas otrs vīrietis nezina, ko viņai patīk ēst un valkāt vai ko viņa grasās teikt.
– Ja Laura ir tik paredzama, iespējams, ka viņa ir garlaicīga. – Džeka nezināja, kā Rīds reaģēs uz tādu apgalvojumu, tomēr juta nepieciešamību atgriezt viņu realitātē.
– Tu esi runājusi ar manu māsu. Viņa apgalvo, ka Laura ir garlaicīga kā apsūbējuma kārtiņa, zem kuras turklāt nav sudraba.
– Izklausās pēc kaut kā tāda, ko Kima varētu teikt. – Džeka vilcinājās. – Ko tu plāno darīt?
– Es iepriecināšu savu ģimeni un pārstāšu skumt.
Pēc tam atgūšu izniekoto laiku.
– Sievietes? – Džeka jautāja un nodomāja: “Sāc ar mani!”
– Protams, es iepazīšos ar vienu vai divām sievietēm un pilnīgi noteikti netērēšu nevienu mirkli grūtsirdībai.
– Tas ir labi, – Džeka piekrita. – Varbūt mēs ar tevi varētu… ē… kaut ko padarīt.
Rīds piecēlās kājās un izstaipījās.
– Piedod, mazā, bet man jāsēžas pie grāmatām. Es atgriezīšos skolā un paskatīšos, kas tur notiek. Vairākas nedēļas esmu izniekojis, darot… – Viņš nepacietīgi pavicināja roku. – Tas ir beidzies.
Džeka piecēlās un pūlējās izdomāt gudru veidu, kā pierunāt puisi palikt, bet nekas nenāca prātā.
– Paldies. – Rīds atkāpās un pagriezās, norādot uz dziļo ūdenskrātuvi. – Ir bīstami lēkt nepazīstamā ūdenstilpē, ja neproti peldēt, bet es novērtēju tavu pašaizliedzību. Patiešām.
Viņš brīdi vilcinājās, pēc tam satvēra Džekas zodu un noskūpstīja viņu uz lūpām. Tas bija domāts kā mīļš un pateicības pilns skūpsts, bet Džekai saļodzījās ceļgali. Viņa bija iemīlējusies Rīdā jau gadu, un skūpsts apvienojumā ar vīrieša kailo augumu kairināja viņas nervus.
Lai pievilktu Rīdu sev klāt, Džeka pacēla rokas, bet viņš pārtrauca skūpstu un atkāpās.
– Oho! Tu esi izaugusi. – Viņš aplūkoja Džeku. – Es iešu projām, iekams neesmu izmantojis savas mazās māšeles draudzeni. Paldies, ka uzklausīji mani. Paldies par visu.
Pēc tam viņš aizskrēja pa taciņu, ko Džeka nebija ievērojusi. Viņa dzirdēja, kā tiek iedarbināts dzinējs un aizbrauc automašīna.
Džeka apsēdās uz akmens, kur bija izklāti viņas akvareļi, un dziļi nopūtās.
– Nolāpīts, nolāpīts! – viņa noņurdēja. Uzpūta vējš, un viņa nodrebēja. Rīda klātbūtnē bija tik silti, ka viņa pat neievēroja slapjo apģērbu. Tagad viņai sala.
Savākusi gleznas, piederumus un Rīda dvieli, Džeka iekāpa Kimas automašīnā. Pēc mirkļa sāka līt. Kad viņa nokļuva
