abas palika divatā, Kima jautāja, vai Džeka ir pārgulējusi ar Rīdu.
– Jā, es gribēju, – Džeka atzinās, – bet viņš neizrādīja interesi.
Tā kā Džeka bija ļoti glīta un vīrieši parasti pievērsa viņai uzmanību, Kima alka uzzināt visus sīkumus par notikušo.
– Tam, ka viņš ir mans brālis, nav nozīmes.
Džeka pastāstīja Kimai vairāk, nekā atklāja Rīda vecākiem, proti, pieminēja vīrieša kailumu, tomēr nepateica, ka Rīds ir gulējis tikai ar Lauru. Viņa negribēja ļaunprātīgi izmantot viņa uzticēšanos.
– Viņš uzskata tevi par pārāk jauniņu, tāpat kā mani, – Kima paskaidroja.
– Domāju, ka tev taisnība, – Džeka piekrita. – Varbūt tā ir labāk. Ja Rīds būtu palicis, es noteikti izdarītu kaut ko apkaunojošu.
– Tu satiki citus manus radiniekus, – Kima turpināja. – Es varu sarunāt tikšanos ar kādu no viņiem. Manuprāt, tev patika Tristans. – Džeka bija neizpratnē, tādēļ Kima paskaidroja: – Tristans ir ārsts. Puisis, ar kuru tu sēdēji uz lieveņa.
– Jā, atceros. Viņš bija jauks, bet es negribu ar viņu tikties, – Džeka attrauca. – Ar vienu atteikumu vasaras laikā man pietiek.
Pēc divām nedēļām Džeka devās mājup pie tēva, brāļa un svaines. Viņa bija uzgleznojusi gandrīz piecdesmit akvareļu. Lielākā daļa bija ciešami, bet četras gleznas šķita izcilas.
Tēvs viņu apskāva un teica, ka Džeka ir izdarījusi visu, ko gribēja.
– Kāpēc tu esi tik nomākta?
– Es neesmu nomākta, – Džeka taisnojās.
– Tu neproti man melot.
– Taisnība. Es neesmu Džojs.
Džo nenovērsa skatienu no meitas.
– Labi. Man iepatikās viens puisis, bet viņš man nepievērsa uzmanību.
– Muļķis, – Džo atbildēja. Viņš runāja nopietni.
Džeka tēvam uzsmaidīja.
– Puiši ir nelieši, – viņa nomurmināja, un tēvs iesmējās.
Pirmā nodaļa
Džeka Leitone pavadīs Edilīnā visu vasaru!
Doktors Tristans Oldridžs pārtrauca telefona sarunu ar māsīcu Kimu. Beidzot notika kaut kas labs. Pēdējo nedēļu laikā Tristans jutās kā nebeidzamā ceļā uz elli.
Viņam niezēja ieģipsētā roka, un viņš pūlējās to pakasīt ar drēbju pakaramo. “Kāda jēga no manas mediķa izglītības, ja pret mokošu niezi man ir tikai tāds līdzeklis?”
Kā parasti, Tristans centās nedomāt par notikumu pirms vairākām nedēļām. Ceļā uz lidostu viņš aptvēra, ka atstājis mājās mobilo telefonu. Un vienīgajam ārstam mazpilsētā jābūt vienmēr sasniedzamam. Viņš devās atpakaļ un mājās pieķēra zagļus – piepeši pakausī saņēma sitienu ar golfa nūju un noripoja no kalna. Tagad viņam bija ieģipsēta roka. Pensionētais tēvs pārņēma praksi un dēlam lika atpūsties. Neko nedarīt. Ļaut rokai sadzīt.
Pēc šī paziņojuma Tristans svārstījās starp iespēju izdarīt pašnāvību un slepkavību. Kā lai neko nedara? Jā, neskaitāmas reizes daudzu gadu garumā viņš saviem pacientiem teica tieši to pašu, ko viņam tagad teica ārsts, – savilka seju nopietnā izteiksmē un rekomendēja atrast nodarbes, ko iespējams veikt ar vienu roku vai kāju. Tagad viņš pats saprata, ka tas ir neiespējami.
– Man ir pacienti. Visi pilsētas iedzīvotāji paļaujas uz mani, – viņš skaidroja ārstam.
– Vai tu esi vienīgais, kurš prot ārstēt šos cilvēkus? – ārsts atbildēja, pacēlis uzaci. Viņš neizprata Tristana stāvokli un neizrādīja līdzjūtību. Tristans apsvēra iespēju ar krēslu uzbraukt ārsta stetoskopam, kamēr tas ielikts viņam ausīs.
Tēvs izturējās vēl sliktāk. Viņš ieradās no Sarasotas, kur dzīvoja kopš aiziešanas pensijā, iegāja Tristana kabinetā – tajā pašā, kas agrāk piederēja viņam, – un uzreiz sāka sūdzēties. Tēvs ieraudzīja Tristana veiktās pārmaiņas un paziņoja, ka viss bija jāatstāj kā iepriekš. Kad Tristans protestēja, tēvs viņam pavēlēja iet mājās un atpūsties.
“Ko lai es tur daru?” Tristans aiziedams prātoja.
Viņš apsvēra iespēju aizbraukt no Edilīnas, bet šī ideja viņam nepatika. Mājās bija vislabāk, turklāt viņam bija jārūpējas par augiem un jāpieņem pacienti, kurus tēvs nepazina.
Tomēr vasara rādījās tumšās krāsās, un Tristans to gaidīja ar bailēm.
Tad piezvanīja Kima un apvaicājās par viņa veselību. Tristans vairījās teikt patiesību, tomēr vairākas reizes nopūtās, un Kima viņu apbalvoja ar līdzjūtību. Pēc tam viņa pavēstīja lieliskos jaunumus – Kimas draudzene Džeka Leitona plāno pavadīt visu vasaru Edilīnā un gleznot. Pirmā lieliskā ziņa kopš brīža, kad Tristans attapās guļam sava īpašuma nomalē ar lauztu roku. Viņš atdzīvojās ikreiz, kad izdzirdēja Džekas vārdu. Abi satikās pirms vairākiem gadiem, kad Džeka ieradās Edilīnā. Tolaik viņa bija pusaudze un Triss bija jauns ārsts, kurš strādāja tēva pakļautībā.
Kimas vecāki sarīkoja viesības un ielūdza daudzus radiniekus, kuri iepazinās ar Džeku. Māja izrādījās pilna ar cilvēkiem, kuri bija pazīstami visu mūžu un informēja cits citu par jaunumiem savā dzīvē. Triss vienīgais pamanīja, ka Džeka aizbēg pa pagalma puses durvīm. Viņš grasījās aiznest meitenei kokteili “Margarita”, bet atcerējās, ka viņai ir tikpat gadu, cik Kimai – deviņpadsmit. Tristans aiznesa Džekai limonādi.
– Vai esi izslāpusi? – viņš jautāja un pasniedza meitenei glāzi.
– Jā, – viņa atbildēja un paņēma dzērienu, bet tikpat kā neskatījās uz Tristanu.
Tristanu izbrīnīja Džekas vienaldzība, jo visu dzīvi viņš bija saņēmis komplimentus par pievilcību. Attiecības ar meitenēm viņam nesagādāja grūtības – meitenes nāca pašas. Tomēr Džeka nenovērsa skatienu no mēness un nelikās ne zinis par viņa skaistumu. Agrāk viņa bija tikai “Kimas draudzene no augstskolas”, bet tovakar Triss viņu aplūkoja rūpīgāk. Augums bija garš un slaids, apveltīts ar izliekumiem pareizajās vietās. Viņai mugurā bija džinsi un krekls, kas neuzkrītoši piegūla perfektajām auguma formām, un Trisam tas patika. Džeka izskatījās izsmalcināta, pat eleganta. Seja bija ļoti glīta, un to ieskāva īsi apgriezti tumši mati. Zaļās acis atgādināja orhideju ziedlapiņas, un Trisam gribējās noskūpstīt viņas uzrauto deguntiņu. Lūpas šķita perfekti veidotas, bet tobrīd bija savilktas neparasti skumjā izteiksmē. Vairāk par visu pasaulē Triss gribēja atbrīvot viņu no skumjām.
– Vai mēs esam pārāk uzmācīgi? – viņš jautāja.
