ka vīri nododas flirtam.” Džērids neatbalstīja šādi iedibināto kārtību, tomēr noklusēšanas likumu ievēroja. Visi septiņu paaudžu Džēridi Montgomeriji Kingsliji spēja saskatīt Keileba rēgu, tāpat arī vairums meitu un daži jaunākie dēli. Džērids uzskatīja, ka patiesībā pats Keilebs izvēlas, kam ļaut sevi ieraudzīt un kam ne, tomēr vectēvs bija atteicies ieviest skaidrību šajā jautājumā.
Ja Džērids sacītu, cik savādi viņam šķiet tas, ka Eliksai Medsenai piemīt spējas saskatīt Kingsliju rēgu, tas nozīmētu nepateikt tikpat kā neko.
Grumbās sarauktu pieri vectēvs Keilebs uzlūkoja Džēridu. – Tev jādodas pie bārddziņa noskūties, un mati arī atauguši pārāk gari.
Džērids pagriezās, lai ielūkotos spogulī, ko Keilebs pats sensenos laikos bija pircis Ķīnā – sava pēdējā postošā ceļojuma laikā. Skats nudien nepriecēja. Kopš krustmātes nāves viņš tikpat kā nebija izkāpis no laivas. Mēnešiem ilgi nebija skuvies un apgriezis matus. Gan bārdā, gan arī matos, kas aizmugurē jau nosedza kaklu, vīdēja sirmas šķipsnas. – Mans ņujorkieša izskats pagalam, vai ne? – viņš domīgi noteica. Ja nākamā gada laikā viņš nevarēs pamest savu mīļo salu, labāk izskatīties tā, lai neviens viņu nepazīst.
– Man vienalga, ko tu domā, – Keilebs izmeta.
Lai uzsmaidītu vectēvam, Džērids atkal pagriezās. – Uzskatu, ka tev pieklātos lepoties ar mani. Atšķirībā no tevis es nemēģinu iemīlināt sevī nevainīgu meiteni. – Tā bija vēl viena frāze, kas garantēti izdzēsa smaidu no vectēva sejas. Zibenīgi sekoja izvirdums. – Es nekad neesmu piespiedis sievieti…
– Zinu jau, zinu, – apliecināja Džērids, kuram kļuva žēl izskatīgā rēga. – Tavi motīvi ir tīri un šķīsti. Tu gaidi, kad atgriezīsies… vai reinkarnēsies… tā sieviete, kuru tu mīli. Tava dārgā Valentīna. Tu vienmēr esi bijis viņai uzticīgs. To visu es esmu dzirdējis jau iepriekš, visu apzinīgo mūžu. Tu pazīsi viņu, tiklīdz ieraudzīsi, un tad jūs abi aizjāsiet tieši saulrietā. Proti, vai nu viņa nomirs, vai arī tu atgriezīsies dzīvē.
Keilebs bija pieradis pie mazdēla izrādītās necieņas, varbūt pat nekaunības. Viņš to nekad nebija teicis, bet šis mazdēls visvairāk līdzinājās Keilebam pašam viņa dzīves laikā. Rēgs turpināja drūmi raukt pieri. – Man jāzina, kas notika ar Valentīnu, – viņš noteica, tomēr nepiebilda to, ko tagad jau zināja, proti, laika atlicis ļoti maz. Nedaudzajās nedēļās līdz divdesmit trešajam jūnijam viņam jāpagūst izdibināt, kas noticis ar sievieti, kuru viņš mīlēja tik ļoti, ka pat nāve nespēja viņus šķirt. Ja tā arī neizdosies restaurēt seno notikumu kopainu, jāšaubās, vai kāds no tolaik tajos iesaistītajiem cilvēkiem gūs pelnīto laimi. Keilebam jādara viss iespējamais, lai stūrgalvīgais mazdēls, kas nemēdz uzklausīt itin nevienu, viņam notic.
Pirmā nodaļa
Eliksas asaru plūdi neapsīka, un Izija cītīgi apgādāja draudzeni ar saldumiem. Līdz šim cietēja bija pieveikusi divus virtuļus, šokolādes tāfelīti ar sešdesmit procentu kakao satura, lielo Toblerone batoniņu un KitKat plāksnīti. Ja tā turpināsies, Eliksa ķersies pie šokolādes cepumiem, un tad Izija nenoturējusies piebiedrosies viņai, pieņemsies svarā par desmit mārciņām un nespēs iespīlēties savā kāzu kleitā. “Vai tiešām draudzības vārdā vajadzēs nest šādu upuri?”
Abas jaunās sievietes atradās uz ātrgaitas prāmja, kas kursēja no Haienisas uz Nantaketu, un sēdēja pie galdiņa līdzās uzkodu bāram. Rokas stiepiena attālumā no visdažādākajiem gardumiem, kas dara resnu.
Pēdējās nedēļās bija krietni strādāts, jo Eliksa un Izija bija godam pabeigušas pēdējo semestri arhitektūras augstskolā un iesniegušas pēdējos projektus; kā jau ierasts, Eliksa no pasniedzējiem saņēma mulsinoši dāsnas uzslavas.
Bet tās pašas dienas vakarā Eliksas puisis pielika punktu viņu attiecībām. Pameta uz līdzenas vietas. Raugi, Erikam dzīvē esot citi plāni.
Pēc šī postošā randevū Eliksa taisnā ceļā devās pie Izijas. Kad viņa pieklauvēja pie durvīm, draudzene un viņas saderinātais Glens, pieglaudušies viens otram, omulīgi zvilnēja uz dīvāna, un rokas stiepiena attālumā atradās prāva bļoda ar popkornu. Iziju notikušais neizbrīnīja. Viņa bija laikus gatavojusies šādam pavērsienam – saldētavā īsto brīdi gaidīja divas kārbas šokolādes un karameļu saldējuma.
Glens noskūpstīja Eliksu uz pieres. – Eriks ir stulbenis, – viņš noteica un nozuda guļamistabā.
Izija bija domājusi, ka draudzene bēdāsies visu nakti, bet pēc stundas Eliksa aizmiga turpat uz dīvāna un no rīta šķita nomierinājusies. – Labāk iešu sakravāt mantas, – viņa pavēstīja. – Tagad man nav nekāda iemesla nebraukt. – Proti, runa bija par divpadsmit mēnešiem, kas pavadāmi Nantaketas salā. Pirms vairākiem gadiem, kad Izija tikko bija iepazinusies ar Glenu un uzreiz zināja, ka precēsies ar šo puisi, meitenes bija noslēgušas vienošanos – pēc augstskolas viņa gadu padzīvos brīvi, bet darbu meklēs pēc tam. Izija vēlējās šajā laikā papilnam izbaudīt sievas lomu un kārtīgi pārdomāt, kādā gultnē ievirzīt savu dzīvi.
Savukārt Eliksa bija izlēmusi, ka izmantos šo gadu, lai sagatavotu savu darbu portfolio, ko iesniegt potenciālajam darba devējam. Vairums studentu tūdaļ pēc augstskolas sāka strādāt un varēja uzrādīt tikai mācību projektus, kam neizdzēšamu zīmogu uzspiedusi pasniedzēju patika vai nepatika. Eliksa vēlējās demonstrēt pati savu oriģinālo veikumu. Uzzinājusi par iespēju pavadīt gadu Nantaketas salā, sākumā viņa izturējās noraidoši. “Kālab doties turp, kur es nevienu nepazīstu? Un Eriks… Vai attiecības izturēs tik ilgu šķiršanos?” Eliksa ņēmās gudrot aizbildinājumus, lai nekur nebrauktu; pirmām kārtām, Izijai taču būšot nepieciešama palīdzība kāzu rīkošanā.
Tomēr draudzene uzstāja, ka tāda izdevība gadoties vienreiz mūžā un Eliksai to vajag izmantot. – Tev tas jādara!
– Nudien nezinu… – Eliksa paraustīja plecus. – Tavas kāzas… Eriks…
Izija nikni uzlūkoja draudzeni. – Eliksa, iztēlojies, ka tava krustmāte, labā feja, ir pavēcinājusi burvju nūjiņu, lai īstajā brīdī pagādātu tieši to, kas tev vajadzīgs. Tev jābrauc!
– Tavuprāt, labajai fejai ir zaļas acis? – Eliksa pavaicāja, un abas meitenes iesmējās. Eliksas māte Viktorija lepojās ar smaragdzaļām acīm. Protams, tieši viņa bija papūlējusies, lai savai mīļajai meitiņai nodrošinātu netraucēta darba un pārdomu gadu.
Pārliecību, ka tas ir Eliksas mātes pirksts, apstiprināja fakts, ka tieši viņa bija pastāstījusi meitai par savādo nosacījumu Edeleidas Kingslijas testamentā. Izija allaž bija izjutusi pret Viktoriju dziļu bijību. Viņas neticami aizraujošās grāmatas bija izpelnījušās vispasaules slavu, un Viktorija patiesi bija apbrīnojama sieviete. Pirmkārt, īsta skaistule – biezi, kastaņbrūni mati, augums kā Dienvidamerikas ziepju operu zvaigznēm. Otrkārt, apveltīta ar personības spēku, kas paņēma savā varā ikvienu. Viktorija nebija nedz skaļa, nedz uzkrītoša, bet allaž izpelnījās ievērību, lai kur parādījās. Cilvēki apklusa un pagriezās uzlūkot viņu, itin kā spētu ne tikai redzēt Viktoriju, bet arī ar muguru sajust viņas klātbūtni.
Iepazīšanās ar Viktoriju lika Izijai prātot, kā gan draudzene jūtas situācijās, kad māte
