gadsimtu garumā. Kad romāns bija pabeigts, pienāca kārta kokteiļu viesībām, ekstravagantām vakariņām un brīvdienām. Eliksas dzīve kopā ar māti bija klusa, pacietīga darba un reibinošas pacilātības mikslis.
Eliksa mīlēja kā vienu, tā otru pasauli. Viņai patika sēdēt pikapa aizmugurē un kopā ar tēva komandu notiesāt sviestmaizes, bet patika arī uzposties dizaineru darinātos tērpos un izklaidēties pasaules populārāko literātu sabiedrībā. – Nav nekādas atšķirības – visi ir strādnieki, visi pelna sev maizi, vai nu darbojas ar āmuru vai sešzilbju vārdiem, – Eliksa mēdza sacīt.
Ievērojamus panākumus guvušo vecāku meita izauga talantīga un godkārīga. Viņai piemita gan no tēva mantotā mīlestība uz arhitektūru, gan arī mātes pārliecība, ka virsotne ir vienīgā vieta, kur vērts atrasties.
Vērojot draudzeni, kura sajūsmā aizmiglotu skatienu pētīja apkārtni, Izijai teju vai sametās žēl Džērida Montgomerija. Ja Eliksa vēlējās kaut ko uzzināt, viņa kļuva nepiesātināma.
– Es esmu to visu jau redzējusi, – Eliksa ierunājās.
– Varbūt tev saglabājušās neskaidras atmiņas no tās reizes, kad tu šeit uzturējies četru gadu vecumā?
– Diezin vai, bet… – Eliksa pārlaida skatienu apkārtnei. Otrpus ielai atradās skaista, balti krāsota koka māja ar tumšzaļiem logu rāmjiem. Vienā malā uz sienas bija uzkrāsota karte, kas vēstīja par attālumiem, kas šķir Nantaketu no citām vietām pasaulē. Honkonga atradās desmit tūkstoš četrsimt piecdesmit trīs jūdžu attālumā.
– “Mēs esam centrs it visam”, – Eliksa citēja. – Kad raugos uz šo karti, prātā nāk šis teiciens. “Nantaketa ir zemeslodes epicentrs.” Droši vien es to dzirdēju, kad man bija četri gadi. Pirms tam šādu vārdu nezināju, tomēr savādā kārtā sapratu tā nozīmi. Vai tas izklausās ticami?
– Visnotaļ, – Izija smaidīdama apliecināja. Kā šķita, drīz vien viņa drīkstēs doties prom. Eliksas balss tonis liecināja, ka draudzene par Nantaketu atceras vairāk, nekā pati apzinās, turklāt viņa sāka izjust šo vietu kā mājas. Ja Viktorija un mūžībā aizgājusī mis Kingslija bija to visu plānojušas tādēļ, lai Eliksa iepazītos ar slaveno Džēridu Montgomeriju, tad viņu iecere šķita izdevusies.
– Ieiesim šeit, – Izija uzaicināja. – Mums tas jānosvin. – Viņa runāja par Marija dzērienu veikalu, kur rindojās vīnu, alus un liķieru plaukti. Nospriedusi, ka vislabāk noderēs kaut kas auksts un putojošs, Izija aizsoļoja pie ledusskapja telpas dziļumā, savukārt Eliksa tuvojās vecmodīgajai koka letei, lai uzmestu skatienu plauktiem aiz tās.
– Es vēlos rumu, – viņa vērsās pie pārdevējas.
– Rumu? – Izija nobrīnījās. – Es nezināju, ka tev garšo rums.
– Es arī nezināju. Manuprāt, tikai reizi dzīvē esmu nobaudījusi glāzi ruma ar kokakolu. Tomēr šeit, Nantaketā, man kārojas pēc ruma.
– Ruma dzeršana pieskaitāma vietējām tradīcijām, – paskaidroja sieviete aiz letes. – Kuru jūs vēlētos?
– Šo. – Eliksa norādīja uz septiņus gadus izturēta Flor de Caña ruma pudeli.
– Lēts dzeramais tev neder. – Izija nolika uz letes šampanieša pudeli.
Eliksa izvilka no somas mobilo tālruni, lai uzmeklētu agrāk saņemtu elektroniskā pasta ziņu. Māte bija atsūtījusi norādes par Kingsliju nama atrašanās vietu, bet, skumdama Erika dēļ, Eliksa bija aizmirsusi izdrukāt karti. Tiesa, mātes sniegtās ceļa norādes bija visai aptuvenas, un tas nešķita nekas neparasts. Māte domāja un rakstīja kā romāniste, kura augstu vērtē noslēpumainību.
– Nantaketā es grasos apmesties kādā mājā, un mana māte apgalvo, ka no prāmju piestātnes tā esot sasniedzama kājām, – Eliksa teica sievietei aiz letes. – Numurs divdesmit trīs Kingsliju šķērsielā, kas… – Eliksa ielūkojās tālruņa displejā, – …sākas aiz Vestbrikas. Kur mums meklēt Vestbrikas ielu?
Sieviete pasmaidīja, radusi atbildēt uz tūristu jautājumiem.
– Jūs droši vien domājat Edijas māju.
– Jā. Vai jūs viņu pazināt?
– Viņu pazina visi, un mums viņas ļoti pietrūkst. Tātad jūs esat tā, kas gadu dzīvos viņas mājā?
Eliksa jutās mazliet šokēta, ka pārdevēja to zina.
– Tiesa, – viņa vilcinādamās apstiprināja.
– Tīrā veiksme! Tikai nepieļaujiet, lai Džērids kāpj jums uz galvas. Kas par to, ka viņš ir mans brālēns? Es vienalga iesaku jums turēties viņam pretī.
To dzirdot, Eliksa spēja tikai neizpratnē mirkšķināt plakstus. Viņas izpratnē Džērids Montgomerijs jeb Kingslijs bija godājama persona, dievs arhitektūras pasaulē, kurā savu vietu meklēja arī Eliksa. Tomēr šķita, ka Nantaketā neviens neizjūt pret viņu pienācīgo godbijību.
Sarunā iejaucās Izija. – Mēs sastapām vīrieti, kurš sacīja, ka esot viņa… hmm, mistera Kingslija brālēns. Vai jūsu šeit ir vēl daudz?
Sieviete pasmaidīja atkal. – Daudzi salinieki cēlušies no vīriem un sievām, kas pirmie apmetās uz šīs salas, un mūs visus vieno tālāka vai tuvāka radniecība. – Viņa devās pie kases un izsita čekus abu draudzeņu pirkumiem. – Pie bankas jums vajadzēs nogriezties pa kreisi, tā būs Galvenā iela. Gabaliņu tālāk labajā pusē ieraudzīsiet trīs līdzīgas ķieģeļu mājas. Kingsliju šķērsiela sākas pa labi tieši aiz pēdējās no trim mājām.
– Ko dēvē par Vestbriku, – Eliksa secināja.
– Tieši tā.
Draudzenes samaksāja, pateicās un izgāja uz ielas. – Tagad mums atliek sameklēt banku, – Izija teica.
Tomēr Eliksa no jauna bija ieslīgusi teju transam līdzīgajā pilsētas vērošanā. Ielas pretējā pusē slējās nams, kas piespieda Eliksu sajūsmināties un sastingt pussolī. Centrālajā daļā divi stāvi, abās pusēs vienstāva piebūves ar slīpu jumtu, vidū pusmēness formas logs, virs tā – astoņstūru tornītis.
– Man negribētos iztraucēt tavu aizgrābtību, bet tādos tempos mēs pie mērķa nonāksim tikai naktī.
Pagalam negribīgi Eliksa atsāka iešanu, tomēr aplūkoja un apbrīnoja ikvienu nevainojami uzbūvēto ēku, kam pagāja garām. Kad abas nonāca līdz namam, kas atgādināja filmas dekorācijas deviņpadsmitā gadsimta aptiekai, Eliksa nespēja valdīt saviļņojumu. – Es atceros šo vietu! Es to pazīstu. – Viņa atvēra vecmodīgās sieta durvis un devās iekšā, Izija sekoja. Pa kreisi atradās nobružāta lete ar augstiem ķebļiem, aiz tās bija spoguļota siena.
Eliksa nolika nesamo un iekārtojās uz ķebļa. – Es gribētu grilētu siera sviestmaizi un vaniļas frapu, – viņa izlēmīgi vērsās pie jaunas sievietes aiz letes.
Izija apsēdās līdzās.
