gan bija tā, ka viņa nebija pastāstījusi mātei par puisi, ar kuru vēlējās apprecēties. Tas ir, tādā gadījumā, ja Eriks viņu bildinātu.
– Es nesaprotu, – Izija atzinās. – Man likās, ka jūs ar mammu stāstāt viena otrai itin visu.
– Nē, es teicu, ka zinu itin visu par viņu, savukārt pati visai rūpīgi izvēlos, ko stāstīt un ko ne, – Eliksa skaidroja.
– Un Eriks ir tavs noslēpums?
– Es daru visu iespējamo, lai turētu māti tālāk no savas personiskās dzīves. Uzzinājusi par Eriku, viņa acumirklī būtu klāt un sāktu nabadziņu pratināt. Droši vien puisis izbailēs aizbēgtu.
Izija aizgriezās, lai draudzene nepamanītu viņas drūmi saraukto pieri, jo viņai Eriks nekad nebija paticis. “Kaut nu Viktorija darītu visu iespējamo, lai meita tiktu vaļā no šīm attiecībām!”
Pabeigusi izstrādāt savus pēdējā studiju gada projektus un izgatavojusi diplomdarba maketu, Eliksa “palīdzēja” Erikam tikt galā ar viņa darbiem. Patiesībā gandrīz visu bija paveikusi viņa.
Pēc šo attiecību kraha un lēmuma doties uz Nantaketu Eliksa bija izturējusies nosvērti un prātīgi. – Man tur būs laiks mācīties. – Lai kļūtu par licencētu arhitekti, vajadzēja nolikt daudzus biedējoši sarežģītus eksāmenus. – Es izturēšu visas pārbaudes, lai vecāki varētu lepoties ar mani, – viņa nosolījās.
Izija nodomāja: “Vai Eliksas vecāki varētu lepoties ar meitu vēl vairāk?” Skaļi viņa tomēr neko neteica. Kad Eliksa visbeidzot pavēstīja, ka dosies uz Nantaketu, viņas nomāktais un fatāli nelaimīgais balss tonis piespieda Iziju izšķirties par līdzbraukšanu un palikšanu salā tik ilgi, kamēr Eliksa atgūstas. Viņa vēlējās atrasties draudzenei līdzās neizbēgamā lūzuma brīdī.
Tas pienāca, tiklīdz viņas uzkāpa uz prāmja. Pirms tam bija tik daudz darāmā, lai sagatavotos ceļojumam, ka Eliksai neatlika laika gremdēties drūmās pārdomās. Viņas māte bija samaksājusi visus izdevumus, pat nosūtījusi bagāžu uz salu, tālab jaunajām sievietēm atlika vien parūpēties par savām nelielajām ceļasomām. Turklāt viņas devās ceļā vairākas dienas pirms ieplānotā datuma, jo Izija bažījās, ka citādi Eliksa izlems vēlreiz sastapties ar Eriku.
Eliksa turējās braši, kamēr prāmis atstāja piestātni, bet neilgi pēc tam viņas vaigi kļuva slapji no asarām. – Es nesaprotu, kur esmu kļūdījusies.
Izija bija gaidījusi šo brīdi, tāpēc viņas somiņā atradās lielais Toblerone šokolādes batoniņš. – Tava kļūda ir tā, ka esi piedzimusi gudrāka un talantīgāka par Eriku. Tu iedves viņam šausmas.
– Nepavisam, – Eliksa iebilda. Izija attina šokolādi, un abas meitenes apsēdās pie galdiņa. Vasaras sezona bija nule sākusies, tāpēc prāmis vēl nelikās pārpildīts. – Es allaž izturējos pret viņu mīļi.
– Kā tad, – Izija apstiprināja. – Jo nevēlējies aizskart pusaugu puišeļa sīko ego.
– Izbeidz. – Eliksa gremoja šokolādi. – Mēs abi esam piedzīvojuši lieliskus brīžus. Viņš…
– Viņš tevi izmantoja! – Izijai bija vajadzējis klusu ciešot vērot, kā Eriks pieglaimojas Eliksai, kura faktiski izdara viņa vietā gandrīz visu. Pārējie kursa puiši bijāja Eliksu, kuras tēvs bija veiksmīgs arhitekts un māte slavena rakstniece, savukārt pašas Eliksas projekti uzvarēja visos konkursos, ieguva visas iespējamās godalgas, un viņas veikumu augstu vērtēja gan pasniedzēji, gan studenti. – Ko citu no viņa varēja gaidīt, ja savā kursā tu vienmēr esi atradusies piecu labāko vidū? Man likās, ka profesors Vīvers teju vai grasījās bučot tev kājas, kad ieraudzīja tavu diplomdarbu.
– Viņam gluži vienkārši patīk projekti, ko iespējams arī uzbūvēt.
– Trāpīts. Pirms tu pieliki savu roku, Erika projektu nespētu realizēt pat tie, kas cēla Sidnejas operas ēku.
Eliksa vārgi pasmaidīja. – Tas drīzāk atgādināja kosmosa kuģi, vai ne?
– Kas jebkurā mirklī gatavs startēt.
Šķita, ka Eliksa mazliet atgūstas, tomēr viņas skatienu atkal apēnoja skumjas. – Bet… vai tu pamanīji viņa pavadoni izlaiduma ballē? Meiteni, kurai varbūt nav vēl ne divdesmit.
– Runāsim skaidru valodu! – Izija neapmulsa. – Tā meiča ir dumja. Patiešām stulba. Tieši tāda, kāda nepieciešama Erika trauslajam ego. Lai viņš spētu celties, citiem jāgrimst.
– Nespēju izlemt, kas īsti tu esi – psihoterapeite vai guru. – Ne viens, ne otrs. Es esmu sieviete un saskatu visu bez izskaistinājumiem. Tu būsi izcila arhitekte, bet īsto mīlestību piedzīvosi vienīgi ar tādu vīrieti, kas darbojas gluži citā jomā. – Piemērs bija acu priekšā, proti, pašas Izijas līgavainis, kas pārdeva automašīnas un nespēja atšķirt Pei no Lekorbizjē vai Montgomerija pēdējā organiskās arhitektūras meistardarba.
– Vai arī ar tādu arhitektu, kas ir tik izcils, ka manas spējas viņu nebiedēs, – Eliksa prātoja.
– Frenks Loids Raits ir miris.
Eliksa blāvi pasmaidīja, tālab Izija uzdrošinājās mainīt sarunas tematu. – Manuprāt, tu pieminēji vīrieti, kas apmeties viesu namā tajā īpašumā, kurā dzīvosi tu?
Nošņaukājusies Eliksa iecirta zobus Izijas pagādātajā šokolādes smalkmaizītē. – Advokāts teica, ka tur dzīvojot mis Kingslijas brāļadēls, arī Kingslijs. Viņš sniegšot nepieciešamo informāciju, kā arī paveikšot visu vajadzīgo, ja māja būs jāremontē.
– Ak tā… – Izija neslēpa vilšanos. – Ja Edeleidai Kingslijai bija pāri deviņdesmit, kad viņa atstāja šo pasauli, viņas brāļadēlam ir vismaz sešdesmit. Varbūt viņš tevi pavizinās ar elektrisko skrejratu.
– Nesmīdini mani.
– Es gribu tevi sasmīdināt. Vai man izdodas?
– Izdodas gan, – Eliksa atzina, tad pavērās uzkodu bāra virzienā. – Vai te dabūjami cepumi ar šokolādes gabaliņiem? Novaidējusies Izija klusībā nolādēja draudzenes bijušo puisi. Dodoties pie letes, viņa nomurmināja: – Ja es pieņemšos svarā, tad piemaisīšu matu želeju Erika līmei, lai visi viņa maketi sabrūk. – Viņa smaidīdama izņēma no groza četrus prāvus cepumus plastikāta iesaiņojumā un samaksāja par pirkumu.
Kad prāmis pietauvojās piestātnē, Eliksa vairs neraudāja, tomēr joprojām izskatījās pēc mocekles, kas dodas uz soda vietu. Izija bija pieēdusies cepumus un karsto šokolādi, jo nedrīkstēja taču pieļaut, ka Eliksa to visu notiesā viena.
Izija vēl ne reizi nebija apmeklējusi Nantaketu un priecājās par iespēju visbeidzot aplūkot salu. Pārmetušas pār plecu prāvās ādas somas (dāvana no Viktorijas), viņas izkāpa uz platās un garās koka piestātnes. Mazos veikaliņos, kas bija ierīkoti kādreizējās zvejnieku būdās, pārdeva kreklus ar gaumīgām Nantaketas logo apdrukām. Izijai gribējās apstāties, lai nopirktu savam līgavainim suvenīru cepurīti un sporta kreklu, bet Eliksa ar izslietu zodu un tālumā
