saldējuma kioska. Abas likās gluži apjukušas, un acīs jautās sapņains skatiens.
– Džērids Montgomerijs vienlaikus ir Džērids Kingslijs, – Eliksa visbeidzot ieminējās.
– Un tu dzīvosi Kingsliju namā. – Izija tūdaļ apjauta, kas draudzenei prātā.
– Veselu gadu.
– Vai tu domā, ka viņš ir tas pats misters Kingslijs, kas dzīvo tur? – Izijas acis iepletās gluži apaļas. – Ka viņš palīdzēs, ja radīsies kaut kādas problēmas ar māju?
– Nē. Tas ir, nedomāju vis. Es nespēju kaut ko tamlīdzīgu pat iztēloties.
– Tomēr tu ceri, ka tā būs! – Izija piespieda pirkstus deniņiem. – Nojaušu, ka problēmas ar santehniku atgadīsies cita pēc citas. Tu aizmirsīsi par tām, atgriezīsi krānu un apšļāksi viņu. Viņam nāksies novilkt slapjās drēbes, arī tu būsi samirkusi, jūs abi uzlūkosiet viens otru, norausiet drānas un…
Eliksa smējās. – Tik nekautrīgi es nerīkošos, tomēr var gadīties, ka… ka no rokām nejauši izšļūk žūksnītis manu pēdējā laika darbu un nokrīt tieši viņam pie kājām.
– Tas būtu labi, – Izija atzina. – Lielisko seksu var atlikt uz vēlāku laiku. Vispirms nodemonstrē, uz ko esi spējīga arhitektūrā, tad atslābinies, ļauj viņam pārņemt iniciatīvu un uzvesties kā īstam vīrietim. Sakarīgs plāns, ne?
– Viņš atzīs, ka savu mūžu nav redzējis tik pārdomātus un inovatīvus projektus. – Eliksas skatienā vīdēja sapņainība. – Apgalvos, ka man piemīt neparasts talants un viņš vēlas, lai es ik brīdi atrastos līdzās un viņš var iemācīt man itin visu, ko zina pats. Vesels gads kopā ar personisko privātskolotāju! Gads studijām un…
– Tagad man viss skaidrs! – Izija iesaucās.
– Kas?
– Tā testamenta lieta. Tava mamma stāstīja, ka vecā kundze, kuru tu nekad neesi pat sastapusi…
– Mamma teic, ka mēs abas esot pavadījušas viņas namā vasaru, kad man bija četri gadi. Domāju, ka viņas sazinājušās arī pēc tam.
– Labi, tātad sieviete, kuru tu esi sastapusi, bet neatceries, uz veselu gadu nodod tavā rīcībā savu namu. Spriežot pēc Viktorijas sacītā, tas darīts tikai tāpēc, ka tu esot vēlējusies atelpu, pirms sāksi meklēt darbu. Man šis stāsts likās baltiem diegiem šūts, jo vecā kundze…
– Mis Kingslija.
– Pareizi, mis Kingslija taču nezināja, kad nomirs. Viņa varbūt nodzīvotu līdz simtam, bet tu tikmēr jau būtu izveidojusi savu firmu.
– Varbūt, – Eliksa pieļāva. – Bet tikai tādā gadījumā, ja nolikšu eksāmenus. – Arhitektūras studenti mēdza jokot, ka skolas solus viņi trin ilgāk nekā dakteri, pēc tam liek mokoši grūtus eksāmenus, bet pēc augstskolas darba viņiem nav. – Es nesaprotu, kurp tu mērķē.
– Manuprāt, mis Kingslija un varbūt arī tava māte ir vēlējušās, lai tu iepazīsties ar viņas neprecēto brāļadēlu, arhitektu Džēridu Montgomeriju. Vai, šajā gadījumā, Džēridu Kingsliju.
– Ja viņa nodzīvotu līdz simtam, ap to laiku brāļadēlam varbūt jau būtu pusducis bērneļu.
– Kālab gan šādi izbojāt aizraujošu stāstu?
– Tev taisnība, – Eliksa atzina. – Mis Kingslija vēlējās, lai es iepazīstos ar viņas brāļadēlu, tālab nodrošinājās ar manas mātes atbalstu un izkārtoja tā, ka es dzīvošu viņam kaimiņos. Protams, Montgomerijs uzturas un strādā Ņujorkā, bet šeit parādās varbūt uz nedēļu vai divām gadā, bet tas taču nekaitē sasodīti aizraujošam stāstam, pareizi?
– Vai tu gribi teikt, ka tavai mātei nebija slēptu nolūku, iestumjot tevi uz gadu tajā vecajā namā?
Eliksa savu māti pazina pārāk labi, lai atbildētu noliedzoši. Patiesībā bija gluži vienalga, kāpēc vai kādā ceļā tas nokārtots. “Nozīme ir tikai faktam, ka man pavērusies šī neticamā izdevība. Vai tiešām Džērids Montgomerijs dzīvos man kaimiņos, proti, viesu mājā Kingsliju nama teritorijā?” – Es izpurināšu viņa smadzenes, – Eliksa sajūsminājās. – Iemācīšos visu, ko zina viņš, sākot no dizaina un beidzot ar kanalizācijas sistēmām. Atgādini, lai nosūtu savai mammai rozes. Labi, dosimies uz to māju!
– Saldējumu vairs nevajadzēs? – Izija apvaicājās.
– Tu joko, vai? Iesim tik strauji, lai nosvīstu. Kāpēc tu ļāvi man saēsties tādu lērumu šokolādes?
– Nepateicība ir… – Izijas tirādi pārtrauca Eliksas smiekli. – Protams, tev ir jautri. Piedod, ka nesmejos. Mūsu rīcībā līdz Montgomerija pārbraukšanai ir trīs dienas, un jāizdara ļoti daudz.
– Esmu dzirdējusi, ka Nantaketā esot lieliski iepirkties, – Eliksa piebilda.
– Nemaz neceri! Iepirkšos es, – Izija pavēstīja. – Tev jāstrādā. Gaidāma tavas dzīves nozīmīgākā prezentācija.
– Man prātā iešāvās vairākas idejas, – Eliksa teica, bet Izija iesmējās, jo draudzenei allaž idejas bira kā no pārpilnības raga.
Viņas sāka soļot uz priekšu, un tagad, kad Erika nodarījuma tumšā ēna bija izgaisusi, abas tūdaļ ievēroja teju neticami pievilcīgo Nantaketas centra ainavu. Ielu bruģējums gan apgrūtināja iešanu un braukšanu, toties izskatījās ļoti skaisti. Ietves bija platas, izliktas ķieģeļiem. Gadsimtu gaitā koku sakņu un augsnes nosēšanās dēļ ķieģeļu klājums likās gleznaini viļņots un nelīdzens.
Tomēr uz Eliksu vislielāko iespaidu atstāja ēkas – izsmalcinātas, perfektas gan projektā, gan īstenojumā.
– Laikam es tūdaļ paģībšu. – Eliksa sastinga uz vietas, un skatiens bija kā piekalts pilsētiņas ielai, kas pavērās acu priekšā.
– Piekrītu, te izskatās vēl skaistāk nekā bildēs.
– Tas ir… Nezinu, bet, manuprāt, te izskatās kā paradīzē. Un…
Izija ziņkārīgi uzlūkoja draudzeni. Abas bija iepazinušās arhitektūras augstskolas pirmajā kursā, abas glītas un labi koptas jaunas sievietes, bet ar to līdzība beidzās. Izijas profesionālā godkāre aprobežojās ar dzīvi nelielā pilsētiņā, biroju un ēku pārbūves projektiem. Viņas galvenais mērķis dzīvē bija vīrs un bērni.
Turpretī Eliksa no sava tēva bija mantojusi dziļu mīlestību uz visu, kas saistās ar būvniecību. Viņas tēvatēvs bija strādājis par būvdarbu vadītāju, arī viņa dēls ik vasaru pelnījās celtniecībā, savukārt ziemās darbnīcā gatavoja skapīšus. Arhitekta diplomu tēvs bija ieguvis vēl pirms Eliksas piedzimšanas, bet vēlāk gluži dabiski pievērsies pasniedzēja darbam universitātē.
Vecāki izšķīrās, kad Eliksa vēl bija maza, tālab viņa uzauga divās pasaulēs. Tēva pasaule ietvēra
