katru grāmatās izlasīto vārdu. Krustmāte Aleksandrai teica, ka viņa pārāk izrādot savas jūtas, ka viņa nespēj valdīt emocijas. Aleksandra nojauta, ka dzīvot būtu daudz vieglāk, ja viņa iemācītos neko nejust.
Tēva sajūsma par izdevīgo partiju auga augumā. Tas izpaudās tādā veidā, ka mājā ieradās šuvēja – misis Ričardsa –, lai pielaikotu Aleksandrai kleitas, svārkus un mēteļus, kurus tēvs viņai bija pasūtījis. Tēvs nokārtoja, ka viņa var saņemt nelielu kabatas naudu pasta krājkasē, “lai tev ir par ko mazliet izklaidēties ar lūpukrāsām un tā tālāk”, tāpat viņš arī sāka brokastīs runāt ar meitu, turēdams rokā avīzi un izsacīdams piezīmes par notikumiem pasaulē. Acīmredzot viņš cerēja, ka Aleksandra tos spēs uztvert. Viņa juta, ka ļāvusi tēva iesāktajam aiziet par tālu, lai to tagad atsauktu, un tuvojās nenovēršamais.
Tas ir uz labu, Aleksandra sev drosmīgi iestāstīja. Viņš grib man to labāko. Turklāt man īstenībā nav nekā cita, ko darīt, kā rūpēties par māju. Vai tad es mūžīgi sēdēšu aukstā brokastu istabā rītu pēc rīta, lejot kafiju tēva krūzē?
Iespējams, ka laulība, lai arī ko tā nozīmēja, bija labāks liktenis par šo.
Kad kādu pēcpusdienu negaidīti ieradās Lorenss, Aleksandra saprata, ka tas brīdis ir klāt. Pakrūtē iekņudējās kaut kas, kam vajadzētu būt priecīgam satraukumam, viņa sprieda, kad tika paaicināta lejā uz viesistabu, kur gaidīja drebošs Lorenss ar bālu seju, taču bramanība acīs pauda, ka viņš apņēmies sevi pierādīt.
Atskanēja vārdi, krietni nodeldēti, kaut arī Aleksandra tādus līdz šim nebija dzirdējusi. Viņa tur stāvēja rūtainos vilnas svārkos un vecā, zaļā džemperī, juzdamās noplukusi un skolnieciska. Vārdi iekrita viņas apziņā un izkrita no tās kā radio, kad to noregulē, lai skan skaļi, tad klusi un vēlreiz skaļi.
– Cieņa un apbrīna, kāda man radusies pret tevi… pēdējo mēnešu laikā… nobriedusi par kaut ko dziļāku… Ja tu parādītu man godu… kļūt par manu sievu… laimīgākais cilvēks pasaulē…
Tā viņa tur stāvēja, skatoties uz Lorensu, klausoties viņa vārdos un brīnoties, kas viņš tāds ir. Viņa nevarēja nejust līdzjūtību pret Lorensu, tik bālu, ar trīcošiem pirkstu galiem. Vai bailes viņa acīs nozīmēja uztraukumu, ka Aleksandra noraidīs bildinājumu vai to pieņems? Kāpēc viņš jautāja, vai drīkst savienot savu dzīvi ar viņas? Vai Lorenss viņu mīlēja? Aleksandra šaubījās, vai viņš to ir pateicis vai ne.
Pagāja it kā vesela mūžība, viņai joprojām tur stāvot un nespējot bilst ne vārda. Viņa atradās krustcelēs, kur gaidīja divi ceļi – abi apslēpti skatienam, bet vienlīdz svarīgi. Tajā dienā, kad Aleksandrai pateica par mātes nāvi, viņa vienīgo reizi bija jutusies tāpat; it kā pēc gadiem ilgas vienmuļas ikdienas dzīve pēkšņi būtu izdarījusi izšķirošu pagriezienu, un vienā mirklī viss mainījās.
– Tavs tēvs, – Lorenss beidzot atļāvās pārtraukt ieilgušo klusumu, – jau devis savu piekrišanu.
Aleksandra atcerējās savu pienākumu. Turklāt bildinājumu viņa uztvēra nedaudz kā uzaicinājumu uz deju. “Nekad neatsaki,” tas viņai bija stingri iemācīts. Noraidīt citu cilvēku bija nepieklājīgi, un tas aizskāra citu jūtas. Nebija svarīgi, ko gribēja pats uzaicinātais, bet bija jādara tas, ko viņai lūdza.
Viens no ceļa pagriezieniem izbalēja un izgaisa. Aleksandru gaidīja tikai viens ceļš. Viņa dziļi ievilka elpu.
– Paldies. Jā, protams.
– Tu… vai tu nāksi pie manis par sievu?
– Jā, – viņa atturīgi atsaucās un piebilda: – Lūdzu. – Un tad klusā balstiņā nedroši atkārtoja: – Paldies.
– Nē. Man jāpateicas tev! – Lorensa sejai pārslīdēja izteikts apmierinājums, un Aleksandra negaidot sajuta saikni ar viņu. Viņi abi bija priecīgi, ka tas ir nokārtots. – Tu mani padarīji ļoti laimīgu.
Lorenss stīvi tuvojās, un uz mirkli šķita, ka viņš apskaus Aleksandru, bet viņš pacēla Aleksandras roku un piespieda pie lūpām.
Tēvs bija sajūsmināts, kad Aleksandra un Lorenss kopā aizgāja viņam pastāstīt par bildinājumu, un smaids, kuru viņš veltīja meitai, un skūpsts uz vaiga pildīja Aleksandru ar laimi, tik siltu kā krūze karsta piena aukstā dienā. Viņš pat īsi apskāva meitu, un viņa pieglaudās tēvam klāt, emociju pārņemta, vēloties, lai īpašais mirklis nebeidzas.
– Labi padarīts, Saiks, – tēvs paslavēja Lorensu, pirms aizveda Aleksandras līgavaini uz savu kabinetu iedzert sarkanvīnu.
Aleksandra, klusa un patiesi laimīga, apsēdās viesistabā uz dīvāna, cenšoties iegaumēt katru tēva apskāviena izraisīto emociju.
Pāris nākamās dienas apmierinātības un cerību pilnā gaisotnē bija laimīgākās, kādas viņa spēja atcerēties. Visi ļoti jūsmoja par jaunumu – Aleksandras saderināšanos –, un viņa izdarīja secinājumus, ka rīkojusies pareizi, un priecājās citiem līdzi, ka varējusi izdarīt viņiem visiem pa prātam. Taču jūtas un emocijas, kuras viņi piedēvēja Aleksandrai un Lorensam, tik maz saskanēja ar realitāti, ka viņa nespēja atvairīt nelāgas nojausmas.
– Jūs noteikti ilgojaties palikt divatā! – dūdoja dāmas. – Ak, jaunības mīlestība, cik tas ir brīnišķīgi, cik romantiski! Pirmā mīlestība… kas var būt vēl aizraujošāks!
Aleksandra zagšus meta skatienus uz līgavaini, pūloties nojaust, vai viņā izpaužas minētie pārdzīvojumi, bet neredzēja nekādus to apliecinājumus. Lorenss necentās palikt ar viņu divatā. Notika gandrīz pretējais, un viņš nekādā ziņā neradīja iespaidu, ka uztvertu līgavu romantiski. Nebija nekā tāda, kas saistītos ar mīlestību. Ne skūpstu, ne apskāvienu. Aleksandra prātoja, ka tie, iespējams, sekos pēc ceremonijas.
Tēvs uzrakstīja vēstuli māsai Felisitijai, kura ieradās ar trim ceļasomām, lai pārņemtu organizēšanu un gādātu par atbilstošu pasākuma norisi. Tieši viņa bija tā, kura sarīkoja saderināšanās svinības.
Tā nu Aleksandra tagad tur stāvēja ledus zilā šifona tērpā, saņemot jaukas piezīmes un apsveikumus, bet tik un tā jutās nereāli. Viņa spieda roku Lorensa vecākiem, kas viņai uzsmaidīja, sacīdami, ka gaida viņu kā meitu ienākam ģimenē. Viņa iepazinās ar līgavaiņa jaunāko māsu Meivu un vecāko brāli Robertu, kura smaids viņai nepatika, tāpat kā viņa gaišzilās acis, ļoti līdzīgas Lorensa acīm. Drīz viņai bija paredzēta tuvāka iepazīšanās ar šiem cilvēkiem.
Cik dīvaini, Aleksandra domāja. Tas notiks ar mani. Tā būs mana dzīve.
Taču viņa nespēja atvairīt sajūtu, ka tas viss ir saistīts ar citu cilvēku. Tāda sajūta viņu nepameta arī tad, kad tika atnestas kāzu dāvanas, neskaitāmas kastes ar stikla traukiem, vāzēm, porcelāna priekšmetiem, šķirstiņiem, greznumu lādītēm, lampām un neglītām gleznām. Šīm mantām bija paredzēta vieta viņas jaunajā dzīvē laulāto dzīvoklī Londonā, kur atradās Karaliskās kavalērijas sardzes bāze. Turklāt Aleksandra nespēja iztēloties, ka beidzot, pēc tēva atzinības iegūšanas, uz mūžīgiem laikiem jādodas prom no viņa, tāpēc centās par to vispār nedomāt.
Kad
