noskaidrosim vienu – manu zālienu jūs savedīsiet iepriekšējā kārtībā, vai ne?
– Pavisam noteikti, – Dilaila solīja. – Kaut vai man pašai būtu jāuzliek jauna velēnas kārta.
– Tas nebūs nepieciešams, – Stērlingfortas īpašnieks apgalvoja, vēlreiz viņai uzsmaidot. Dilaila ievēroja, ka viņa acis bija maigi pelēkā krāsā un, kad viņš smaidīja, kreisajā vaigā parādījās bedrīte.
– Vai varam ķerties pie darba, mīļā?
Dilaila pagriezās pret Greju, kas nāca iekšā pa ārdurvīm, nesdams daļu aparatūras.
– Žēlīgā debess, nu kāpēc es nepaņēmu līdzi palīgu! – viņš sūdzējās, smagi elsojot. Viņa skatiens apstājās pie Džona Stērlinga. – Vai beidzot sāksiet kustēties un atnesīsiet reflektorus? Tie ir uz piebraucamā ceļa. Kad atstiepsiet, esmu gatavs uz jebko tējas tases dēļ.
Dilaila atvēra muti, lai paskaidrotu, bet Džons Stērlings apklusināja viņu, uzmetis izteiksmīgu skatienu, un, sazvērnieciski smaidot, skaļi atbildēja:
– Nekādu problēmu. – Un Dilaila noskatījās, kā viņš iziet ārā pēc reflektoriem.
– Nāc, jaunkundzīt, – Grejs aicināja Dilailu, dodamies uz kāpnēm. – Beidzot jāķeras pie darba.
Iespējams, viss ar to arī būtu beidzies. Dilaila sarunu atcerējās ar patīkamu smaidu. Viņu dzīve turpinātos katram pa savu ceļu. Dilaila atgrieztos savā mazītiņajā Londonas dzīvoklī un ciestu sirdssāpes Harija dēļ. Bet, kad viņa kravāja mašīnā Greja aparatūru, lai vestu kolēģi atpakaļ uz pilsētu, Džons Stērlings iznāca no mājas atvadīties. Dilaila un Grejs bija palikuši pēdējie no filmēšanas grupas. Reičela aizbrāzās savā Jaguar, tiklīdz bija beigusies pasākuma aizraujošā daļa, atstājot kārtošanu citiem. Savukārt modeles, saspiedušās savā mašīnā, devās uz kafejnīcu dzert nebeidzamas sojas latte, vienīgo viņu enerģijas avotu. Grimētāji, frizieri, elektriķi un filmēšanas grupas palīgi arī bija aizbraukuši, tāpēc tikai Dilaila un Grejs rūpējās par to, lai nams tiktu atstāts iepriekšējā stāvoklī.
– Vai dodaties prom? – jautāja Džons Stērlings, ejot pie mašīnas.
Dilaila pamāja.
– Jā. Darbs pabeigts. Esam jums ļoti pateicīgi, paldies!
– Nav par ko. Turklāt man paliek jauka dzīvnieku kolekcija. Ceru, ka to tik drīz neaizvedīs prom no šejienes.
– Ak… Jā, man vajadzēja to pieminēt. Firma, kura par to atbild, ieradīsies rīt no rīta visu aizvākt. – Dilaila viņam uzsmaidīja. – Noteikti brīdiniet mani, ja būs kaut kas jāsakārto tā, kā tas bijis pirms mūsu ierašanās. Es par to parūpēšos.
– Paldies, mis Janga! Liels paldies!
Kaut kas Džona Stērlinga skatienā lika Dilailai ciešāk viņam pievērsties, it kā viņi būtu pazīstami tuvāk un ilgāk par šo vienu dienu. Jau kādreiz justa dzirkstelīte.
Tu esi līdzīgs man, Dilaila aptvēra, tad iekšēji pasmējās par šo domu. Kā gan viņa varētu iepatikties tāda nama īpašniekam?
Jau mašīnā, Dilailai vadot to uz automaģistrāli, Grejs paziņoja:
– Oho-ho, tu viņam patīc!
– Nu nē, – Dilaila braši iebilda, bet sajuta patīkama satraukuma pamošanos.
– Jā gan! Turklāt… Vai ievēroji? Viņam nav laulību gredzena.
– Tāda tipa vīrieši bieži nenēsā gredzenus, – Dilaila attrauca, cenšoties koncentrēties uz lauku ceļu līkumiem.
– Tomēr viņš nav precējies. Es to uztvēru. No viņa dveš vientulība, ilgas pēc sievietes sabiedrības.
– Vai vīrietis, kuram pieder Stērlingforta, nebūtu spiests nemitīgi atkauties no sieviešu uzmanības?
– Hmm, nez vai. Mana iekšējā balss nekad nekļūdās. Vai aizmirsi? Pagaidi vien, gan vēl sekos jaunumi. Es runāju nopietni.
Dilaila mainīja sarunas tematu, bet, atgriežoties Londonā, viņai apziņā ik pa brīdim kaut kas atgādināja Džonu Stērlingu un viņa burvīgajā mājā pavadīto dienu. Viņa apskatījās publikāciju kādā senākā žurnāla izdevumā, kurā bija redzams šis nams. Un pēc dažām dienām, atvērusi pasta sūtījumus, viņa ieraudzīja draudzenes ielūgumu pavadīt nedēļas nogali viesnīcā pavisam tuvu Stērlingfortai. Tad viņa, lasot kādu aprakstu, nejauši uzdūrās atsaucei uz Stērlingu ģimeni no Nortmūras, Dorsetā. Dīvaini, Dilaila prātoja. Bet tas neko nenozīmē. Nejauša sakritība, kā šķiet, tomēr…
Nedēļu vēlāk šķiršanās no Harija bija zaudējusi sāpju asumu, it kā vecajā namā pavadītā diena būtu viņu atbrīvojusi. Dilaila vairs īsti pat neatcerējās, kāpēc iepriekš bija tik ļoti pārdzīvojusi. Pasaulē eksistēja citi vīrieši, citas iespējas, dzīve, kas gaidīja viņu nākam pa to ceļu, kuru viņa izvēlēsies.
– Dilaila?
Tā bija viņas palīdze Roksija, kas pabāza galvu pa Dilailas kabineta durvīm.
– Jā? – Viņa pacēla skatienu no ekrāna, kur bija iedziļinājusies jauna, centīga fotogrāfa atsūtītajos attēlos.
– Tev ir apmeklētājs.
Dilaila sarauca pieri virs melno briļļu ietvara.
– Kas? Es nevienu negaidu.
– Viņa vārds esot Džons. Viņš sēž uzgaidāmajā telpā.
– Džons? – Dilaila atkārtoja. Uz mirkli viņa apjuka, tad nodomāja: “Vai tas varētu būt?” Viņa piecēlās, pēkšņi nopriecājusies, ka šodien ģērbusies atbilstoši pasākumam, kuru bija paredzēts apmeklēt pēc darba, tumšzilā zīda Alberta Ferretti kleitā un sudrabotā tvīda žaketē virs tās. Garie gaišie mati, svaigi ieveidoti, krita brīvās cirtās.
Dilaila nolika brilles uz galda.
– Skaidrs, iziešu pie viņa sasveicināties.
Ieraudzījusi Džonu Stērlingu, Dilaila juta sirdi patīkami sažņaudzamies. Viņš sēdēja pie kafijas galdiņa, pārlapojot žurnālu, vienu kāju laiski pārmetis otrai pār celi, ģērbies tumšās biksēs, kreklā un ļoti labi pašūtā žaketē. Pamanījis nākam Dilailu, viņš nekavējoties piecēlās. Smaids Džona sejā atmaidzināja un pārvērta nedaudz stūrainos vaibstus skaistus. Dilaila atkal pamanīja viņa kreisajā vaigā bedrīti, kas radīja pievilcīgi zēnisku iespaidu.
– Sveicināta, – Džons Stērlings sacīja. – Ceru, jums nav iebildumu, ka iegriezos. Esmu Londonā vienā no retajām reizēm, kad braucu uz šejieni, gāju cauri skvēram, un man iešāvās prātā… kāpēc neieiet pajautāt, kad Stērlingforta parādīsies žurnālā?
Dilaila pasmaidīja apmulsusi, bet priecīga. Vai kāds gan tāpat vien ienāktu tik nepārliecinoša
