kad viņa iznāca no baznīcas Lorensam blakus vējainās jūnija dienas saulē, viss mainījās. Pusstundas laikā spalgu baznīcas ērģeļu atskaņotu melodiju pavadībā un pēc ārijas, ko griezīgā balsī nodziedāja meitene no ciema, Aleksandra bija pārtapusi par kādu, kuru sauca misis Lorensa Saiksa kundze. Tagad viņa bija sieva, sieviete ar jauniem pienākumiem un uzdevumiem turpmākā nākotnē.
Tajā vakarā viņi iesēdās Lorensa Triumph Herald, Aleksandras ceļasoma bija nolikta bagāžniekā, un viņi devās kāzu ceļojumā uz kūrortu. Pēc tam viņiem bija paredzēts atgriezties nevis Aleksandras mājās, bet laulāto dzīvoklī Londonā. Aleksandras iepriekšējā dzīve bija zudusi uz mūžīgiem laikiem.
Ceturtā nodaļa
Dilailas kopdzīvei ar Džonu gandrīz nebija lemts īstenoties. Žurnāls bija pasūtījis modes skates filmēšanu Stērlingfortā, un to uzdeva vadīt Dilailai, bet viņa nolēma savā vietā turp sūtīt palīdzi.
– Man gluži vienkārši nav noskaņojuma, – iepriekšējā dienā viņa bija teikusi Grejam, sēžot pie rakstāmgalda ar vāju kafijas dzērienu latte vienā rokā, ar otru ritinot datora ekrānā fotogrāfijas, bet pie auss ar plecu piespiedusi telefonu. – Reičela tur darbosies, kā gribēs, neievērojot manus rīkojumus. Lai Millija brauc manā vietā.
– Vai tas ir Harija dēļ? – jautāja Grejs, un viņa balss telefonā skanēja stingri.
Dilaila nopūtās un noklikšķināja kursoru uz nākamo attēlu. Tas parādījās pa visu ekrānu. Eleganta modele bija savaikstījusi seju muļķīgā grimasē, tāpēc nebūt neizskatījās pievilcīga. Dilaila izdzēsa fotogrāfiju.
– Varbūt.
– Mīļā, tev ir jāsaņemas. Jūs abi šķiraties jau trešo reizi. Tu taču esi nobriedusi tam, lai beidzot palaistu Hariju un dzīvotu tālāk bez viņa. Patiesību sakot, man šķiet, ka tev jau sen ir zudušas jūtas pret viņu.
– Iespējams, tev taisnība. – Dilaila zināja, ka tieši tā arī ir. Viņa nedrīkstēja turpināt attiecības tādā stilā, kad tiek vilkta atpakaļ un grūsta prom. Tas emocionāli nomāca, un ilgas pēc Harija pamazām saēda sāpes, kuras viņš lika Dilailai pārciest. Grejs jau diezgan daudz reižu bija viņu atbalstījis, slaucīdams viņai asaras, ieliedams vīnu, analizēdams Hariju un viņa jūtas līdz rītausmai, bet nu jau pat viņš mudināja Dilailu sasparoties.
– Kā gan citādi, saprotams, ka man ir taisnība. Un es nespēju sastrādāties ar Milliju ne uz pusi tik labi kā ar tevi. Tu man būsi tur vajadzīga. Filmēšanas izmaksas šoreiz ir augstas. Tev tur jābūt, bez tevis nekas nesanāks. It īpaši, ja Reičela sāks kaitinoši uzvesties.
Dilaila brīdi padomāja.
– Ak, nu labi, – viņa beidzot piekrita, apzinoties, ka Grejs neatkāpsies. – Tu esi uzvarējis.
– Turklāt tu sēdēsi pie stūres. Atbrauc man pakaļ pulksten septiņos. – Grejs nolika klausuli.
Nākamajā rītā Dilaila apturēja savu Volkswagen Beetle pie Greja dzīvokļa Notinghilā, ielika Greja aparatūru bagāžniekā un devās ceļā pa M3 uz Stērlingfortu. Tur viņi nonāca dienas vidū, abi nokarsuši, izslāpuši, vēloties ātrāk izstaipīt kājas.
– Oho! – Dilaila bija iesaukusies, kad viņi piebrauca pie mājas. Ceļš no vārtiem līdz tai bija neparasts, līkumots, tas stiepās cauri samtaini zaļam parkam, garām ozoliem, gobām un liepām, visiem kokiem jau cienījamā vecumā. Ceļš viņu pieveda pie nama, kas daļēji atgādināja pili no pasaku grāmatas un daļēji diezgan elegantu pavaldonības laika celtni, kas saskanīgi sākās ar senlaicīgu apaļu torni vienā pusē. Tam sekoja Tjūdoru stila priekšpuse ar cietokšņa mūra izrobojumiem un pagarināts spārns ar brīnišķīgu astoņpadsmitajam gadsimtam raksturīgu simetriju. Par spīti vecumu un stilu kolekcijai, māja radīja vienotu, omulīgu iespaidu, kā spilvenu kaudze, kas novietota ieplakā un aizsargāta ar koku falangu no aizmugures.
Dilaila un Grejs izkāpa no mašīnas.
– Tā ir krāšņa, – Grejs atzina, pakāpies atpakaļ, lai aplūkotu celtni pilnībā. – Biju dzirdējis par Stērlingfortu, bet līdz šim nebija gadījies to apmeklēt. Viņi nav sabiedriski… tie Stērlingi. Ballītēs šī ģimene nav sastopama.
– Cik skaisti! – Dilaila pamāja ar roku uz parku. – Visapkārt.
– Tāda ir Dorseta. Ar savām tradīcijām, gadsimtiem ilgi zemkopju lolota, ar brīnišķīgām ainavām. Tagad iesim sameklēt Reičelu, jānoskaidro, vai modeles jau ieradušās.
Nostājušies zem varena dekoratīva lieveņa jumta, viņi parāva milzīgu arkveida parādes durvju rokturi. Durvis atvēra viens no filmēšanas grupas palīgiem.
– Kur ir mājas īpašnieks? – Dilaila jautāja, iegājusi plašā hallē ar marmora grīdu, ko veidoja melnbalti lauciņi. Palīgs paraustīja plecus.
Dilaila nojauta, ka Stērlingfortas īpašnieks, lai kurš tas būtu, droši vien uzskata, ka ērtāk būs nerādīties atbraucējiem acīs. Žurnāli un filmēšanas grupas par telpu izmantošanu modes skatēm un vēsturisku drāmu uzņemšanai maksāja brangu naudu māju saimniekiem, tāpēc viņi labāk turējās malā, ļaujot rīkoties. Galu galā viņiem atlīdzināja par jebko, kas vairs nebija tieši tāds pats kā sākumā, kad grupas ieradās.
Reičelu viņi sastapa lielā, ar tirkīzu un zeltu dekorētā istabā.
– Vai nav vareni? – viņa skaļi sauca, ieraudzījusi nākam Dilailu un Greju.
– Tu taču neesi pārāk aizrāvusies, vai ne, Reičela? – Dilaila piesardzīgi jautāja, apzinoties, ka stiliste laikus jāiegrožo, pirms viņa zaudē jebkādu mēra izjūtu.
– Saprotams, ka ne! – Reičela sašutusi iebilda. – Mums pilnībā jāizmanto šī burvīgā vide un fantastiskie tērpi, kurus man izdevās dabūt. Skatieties! – Viņa piegāja pie drēbju statīva ar maziem modeļu izmēru apģērbiem, krāsu un audumu pārbagātības – slidena zīda, plāna šifona, spīdīgas ādas un gumijas, visu variāciju tvīdiem un adījumiem. – Dior, Chanel, Stella McCartney, Givenchy, McQueen! Viss, ko vien var iedomāties! Skate būs iespaidīga. Un kad vēl parādīšu jums dekorācijas!
Dilaila nopūtās, vēlēdamās, kaut šodien izdotos izvairīties no strīdiem. Ar Reičelu mūžam notika viens un tas pats, kad viņu uzaicināja strādāt, un viņa katrā ziņā piedalījās pašos smalkākajos pasūtījumos. Jo plašāka māja, greznāka filmēšanas vide, prāvāks budžets, jo lielāka iespēja, ka parādīsies Reičela, lai visu sabojātu. Viņu nemanītu ne tuvumā vidēja līmeņa studijas filmēšanā neinteresantā vietā Tūtingā, kur jāreklamē jauna dizainera drēbes. Būdama žurnāla izdevēja māsīca, piedevām snobs, Reičela drīkstēja daudz ko atļauties. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņa varēja sabradāt Dilailas radošās idejas un pilnvaras, to vietā liekot savējās, pat ja Dilaila bija žurnāla mākslinieciskā vadītāja.
Reičela kā allaž bija ģērbusies ekscentriski – karaļa Edvarda laika tērpā ar atbilstoši paceltu svārku daļu mugurpusē un garu, koši rozā balerīnas pačku zem tā. Atlasam
