papurināja galvu.
– Es nevēlos apgrūtināt sevi ar visām savām tantēm, tēvočiem, brālēniem un māsīcām. Man pietiktu ar pāris draugiem. Vai neiebilsti?
– Nē, protams, ne, – Dilaila apgalvoja. – Mana ģimene ir diezgan liela, tā ka atliks mums abiem. Lai piedalās tik daudz manu radu, cik tu vēlies, viņi nāks ar prieku.
Par spīti pelēkajām debesīm un brāzmainajam ziemas vējam, diena piepildīja visas viņas cerības: bija gan romantika, gan elegance – pēc ceremonijas pusdienas ļoti dārgā viesnīcā. Tad viņi devās kāzu ceļojumā uz Havaju salām, lai baudītu trīs nedēļu ilgu, burvīgu medusmēnesi. Džons mācīja viņai sērfot, dienas abi pavadīja pludmalē, vakarus greznā kotedžā, kur gāja vannā, ēda vakariņas un gulēja. Dilailai patiešām bija grūti iztēloties, ka viņa varētu būt vēl laimīgāka. Naktī Džons viņai atzinās, cik ļoti viņu mīl un ka nespēj bez viņas iztikt.
– Tu ienesi gaismu manā dzīvē, – viņš čukstēja. – Tā ir patiesība.
– Es arī tevi mīlu, – Dilaila atsaucās, svētlaimes pārpilna par to, ka apprecējusies ar vīrieti, kuru mīl un kuram ir nepieciešama. Džona dzēlīgā asprātība Dilailu valdzināja; pat brīži, kad viņam bija slikts garastāvoklis, Dilailai šķita interesanti un mazliet romantiski. Viņa bija pārliecināta, ka spēj darīt Džonu laimīgu un palīdzēt viņam aizmirst bērnības pārdzīvojumus. Kopā viņi tiks galā ar visu, Dilaila bija par to pārliecināta.
Taču, medusmēnesim tuvojoties beigām, gaisotne mainījās. Džons pārtrauca smaidīt un jokot, klusēšanas periodi ar viņa ieraušanos sevī kļuva garāki. Noskaņojums bija drūms, lai arī kā Dilaila centās ienest attiecībās mieru un labu humoru, viņa nespēja kliedēt spriedzi. Viņi nemēdza strīdēties, vismaz ne nopietni, un Dilaila nojauta, ka briest kaut kas tāds, ko nebija viņas varā apturēt.
Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas Džons šķita tik saspringts, kādu Dilaila viņu nebija redzējusi, un, impulsa vadīta, viņa sarunāja abiem masāžu viesnīcas spa, lai viņu atslābinātu. Kad abi iegāja kotedžā, lai pārģērbtos vakariņām, Dilaila nodomāja, ka vīrs ir nomierinājies, kaut arī viņa pelēko acu skatiens joprojām bija ciets, signalizējot par spriedzi. Dilaila risināja vieglu sarunu, lai novērstu viņa uzmanību, kamēr gatavojas.
– Neticami, ka pirmdien, kā ierasts, atgriezīšos birojā, – viņa mierīgi tērzēja, spoguļa priekšā liekot auskarus. Akvamarīns saderināšanās gredzenā uz iedegušās ādas izskatījās zilāks nekā jebkad, un pēc saulē pavadītajām stundām un jūras ūdens viņas seja mirdzēja. Viņa redzēja Džonu sev aiz muguras, viņš stāvēja, atbalstījies pret sienu, rokas sabāzis dziļi kabatās. Viņš izskatījās saspringts. – Te bija brīnišķīgi. Par mājām vispār nedomāju. Dievs vien zina, cik daudz darba mani gaida. Elektroniskā pastkaste būs pārpildīta.
Džons palūkojās viņas spoguļattēlā, un abu skatieni satikās.
Kāpēc viņš ir tik sasprindzis un nelaimīgs? Masāža acīmredzot nebija palīdzējusi, kā viņa cerēja. Dilailu pārņēma mīlestības un maiguma pilnas emocijas, vēlēšanās apskaut vīru un kliedēt visas sliktās sajūtas.
Beidzot Džons ierunājās.
– Tas taču nav vairs tik svarīgi, vai ne? Tu jau tur ilgi vairs nestrādāsi. Pēc atlūguma iesniegšanas. Cik? Mēnesi?
Dilaila nostiprināja auskaru un sapurināja matus. Biezi un gaiši tie krita pār pleciem. Saule matus bija izbalinājusi par vairākiem toņiem gaišākus, un uz viņas deguna bija parādījušies vasaras raibumi.
– Kā to saprast?
– Tu taču iesi prom no darba, kad aizbrauksim mājās, vai ne? Man bija padomā, ka tev tas jānokārto, pirms mēs dodamies ceļā, bet kāzas aizņēma visu laiku, un es šo tematu neizvērsu.
Dilaila izbiedēta skatījās uz viņu. Viņi bija aptuveni ieminējušies par to, kas notiks pēc atgriešanās, bet viņa pieņēma, ka dzīves ritms, kāds bija iesākts pirms kāzām, vēl turpināsies: darba nedēļa Londonā viņas mazajā dzīvoklī, Stērlingforta nedēļas nogalēs un brīvdienās, un Džons brauktu uz savām mājām, kad būtu nepieciešama viņa klātbūtne. Dilaila jau bija paspējusi pierast, ka viņš dara, ko grib, un, lai viņi varētu būt kopā, atstāja brālēnu par atbildīgo. Kad Džons runāja par to, ka abi dzīvos viņa mājā, Dilaila to iztēlojās kaut kad nenoteiktā nākotnē, kad viņa jutīsies gatava atstāt savu dzīvi Londonā vai arī kad apstākļi diktēs savus noteikumus. Pirms kāzām viņi vienojās, ka Dilaila pārtrauks lietot pretapaugļošanās tabletes, ļaujoties liktenim. Viņai bija trīsdesmit četri gadi, viņa vēlējās kļūt par māti, taču neskaidri noprata, ka tablešu radītais iespaids turpināsies vēl dažus mēnešus, tāpēc negaidīja, ka grūtniecība iestāsies nekavējoties. Viņa pagriezās no spoguļa ar seju pret vīru un lēni teica:
– Vai tu gribi teikt, ka es pārtraukšu strādāt?
Džons sarauca pieri.
– Kā gan tu ik dienu braukāsi no Londonas uz Dorsetu? Tas nav visai praktiski, vai ne? Dieva dēļ, kur tad vēl tu dzīvosi, ja ne kopā ar mani?
– Bet… – Dilaila bezpalīdzīgi lūkojās uz Džonu. Kad viņš tagad tā teica, tas šķita pats par sevi saprotams, viņa tikai nebija skaidri pieņēmusi norādi, ka viņai nekavējoties jāatsakās no karjeras. – Kāpēc tu to neteici iepriekš, bet tikai tagad?
Džons iesmējās, taču viņa balsī nebija prieka.
– Piedod, mīļā, bet man likās, ka tu to saproti. Tev jāpieņem mani kopā ar māju. Es piederu Stērlingfortai. Tā tas gluži vienkārši ir, un cauri. Patīkami, ka veltījām laiku tikai sev, bet es nedrīkstu būt prom no mājām pārāk ilgi. Tas nav iespējams. Stērlingforta ir mana dzīve un mans darbs. Turklāt tur ir mans tēvs, esmu viņam nepieciešams.
– Un kā ar manu darbu? – Dilaila lēni iesāka. – Vai tam nav nozīmes?
– Tavu darbu var paveikt jebkurš, – Džons atbildēja.
– Turpretī manējo… tikai es.
Dilailu aizskāra netiešais apvainojums, bet Džons sabozās, ka viņa pārpratusi teikto, it kā viņš būtu apgalvojis, ka Dilailas darbs ir viegls. Vienkārši apstākļi mainījušies. Viņi sāka ķildoties, tad pacelt balsi, un beigās strīds kļuva nopietns.
– Tātad mans darbs un mana dzīve nav svarīgi? – Dilaila kliedza. Džons viņai pēkšņi likās kā svešinieks, un šī sajūta bija pretīga.
Džona acis aizkaitinājumā iedegās.
– Tu ar mani apprecējies, un tev jāsaprot, tas nozīmē, ka tu kļuvi saistīta arī ar manu māju!
– Mēs nekad par to neesam runājuši!
– Tāpēc ka tas bija skaidrs tāpat bez runāšanas. Tev nāksies atteikties no darba, ja mēs būsim kopā. Turklāt, kad tev būs bērns, tu jebkurā gadījumā pārtrauksi strādāt.
– Ak tā, tu to esi nolēmis, vai tā? – Dilailu
