ne. Viss ir labi, paldies.
Krustmāte pauda raizes.
– Bet tu esi tik tieva, Aleksandra, ļoti novājējusi. Vai esi pārliecināta, ka gribi šo… laulību? – Viņa saņēma Aleksandras roku un saspieda savā plaukstā.
– Jā… es tā domāju. – Citas atbildes viņai nebija. Kas mainītos? Tas jau bija izlemts, ka laulības notiks.
Felisitija vērīgi uzlūkoja viņu, neatlaižot ciešo tvērienu. Viņas plānā mute, sakrunkota ap lūpām, bija stingra, bet acis bažīgas.
– Un… nez vai kāds tev ir izstāstījis, ko nozīmē laulība?
Par… mīlestību un bērniem?
Krustmāte Felisitija reiz bija precējusies, bet viņas vīrs krita karā tikai divas nedēļas pēc kāzām un otru reizi viņa vairs neapprecējās.
Aleksandra papurināja galvu.
– Saprotams, ka nav, – Felisitija nopurpināja. – Kurš gan tev to pateiks, nabaga jēriņ? – Viņa uzmanīgi pavilka Aleksandru sev līdzi, un abas apsēdās uz gultas. – Tagad klausies, mīļā. Man nav zināmi tavas sirds dziļākie noslēpumi, bet tu esi piekritusi kļūt par Lorensa sievu, tātad es secinu, ka tu to nedarītu, ja viņu nemīlētu. Tev jāsaprot, ka laulība no sievietēm prasa, lai viņas izpildītu zināmus noteikumus, un, kad vīrietis un sieviete mīl viens otru vairāk par visu, šīs prasības nav slogs. Patiešām, tas ir prieks un liels dzīves piepildījums. – Felisitija aprāvās un īsi nopūtās ar bažīgu un reizē apmulsušu izteiksmi sejā. Aleksandra juta, ka deg vaigi, un nolūkojās uz gultas pārklāju, ar vienu pirkstu velkot apkārt un apkārt auduma rakstam. – Bet, – krustmāte turpināja, – es apzinos, ka tas var būt arī smags pārbaudījums un apgrūtinošs pienākums, ja starp vīru un sievu nav savstarpējas mīlestības. Vai tu saproti, par ko es runāju, Aleksandra?
Viņa pamāja, domājot, ka izprot krustmātes vārdus, tikai neuztver, ko tie nozīmē praktiski.
– Labi, labi. – Krustmātei vaigu galos parādījās sārtums, un viņa izskatījās satraukusies. – Un… tas, kā rada bērnus. Vai par to tu zini, mana mīļā?
Aleksandra atkal pamāja. Ciema sieviete, kas bija nākusi meiteni pieskatīt pēc mātes nāves, par to bija stāstījusi, kad Aleksandrai sākās pirmās mēnešreizes. Dzirdētais izklausījās pretīgāk par jebko, kas varēja ienākt prātā. Aleksandra nosprieda, ka tie ir meli, līdz skolā meitenes sāka par to sačukstēties, un viņa atskārta, ka tā tomēr, kā izrādās, ir vairāk vai mazāk patiesība. Taču, gluži tāpat kā tagad apgalvoja krustmāte, meitenes bija piekritušas – ja vīrs ir vienīgā, īstā mīlestība, tad laulība ir paradīze. Citādi tā pārvēršas par īstu elli. Nākamais secinājums izrietēja no iepriekšējā, tātad nevarēja paredzēt, vai esi apprecējusies ar īsto mīlestību, līdz pat kāzu naktij, kad atklāsies īstenība. Aleksandra mēģināja iztēloties Lorensu darām ar viņu to, bet tas nebija iespējams. Izdevās vienīgi sajust viņa vēsās lūpas pieplokam klāt, pieplokam un pieplokam…
– Aleksandra? Vai viss kārtībā?
– Ak! – Viņa palūkojās augšup krustmātes raižpilnajās acīs.
– Jā, jā.
– Tā, labi, ka aprunājāmies, vai ne? Tagad man sirds ir mierīga. Bet… – Viņa atkal bažīgi aprāvās. – Tu taču mīli Lorensu, vai ne?
Pamazām es tāpat pieradīšu to teikt, Aleksandra domāja. Galu galā pēc nedēļas solīšu viņam mūžīgu mīlestību.
– Jā, krustmāt. Protams.
– Tas ir labi. – Krustmāte paspieda viņai roku un pasmaidīja. – Tad, mīļā, es esmu droša, ka būsi ļoti laimīga. Tagad iesim lejā iedzert tēju.
Misis Ričardsas pašūtā kleita pārspēja visas cerības. Aleksandrai tā atgādināja tērpu no augstāko aprindu žurnāla – ar patīkami kuplu svārku daļu, šaurām, garām piedurknēm un mežģīņu velci. Tādu droši varēja vilkt smalkās kāzās Londonā.
– Jūs būsiet kā eņģelis! – misis Ričardsa iesaucās, susinot acis, un pat krustmāte Felisitija izteica Aleksandrai savu atzinību. Tas, ka viņas kāzu kleita ir tik skaista, bija kā mierinājums.
Tad, kādu rītu, Aleksandra pamodās vecajā guļamistabā, atvēra acis, paskatījās uz kleitu, kas bija piekarināta pie durvīm, un saprata, ka šodien vilks tērpu tam paredzētajam mērķim. Uzģērbusi kleitu, sakārtojusi plīvuru ap seju, viņa palūkojās uz sevi spogulī un ieraudzīja gandrīz spokaini baltu attēlu. Vaibsti bija noslēpti, tikai acis varēja manīt caur tīkliņu, bet viņas sejas izteiksme palika neskaidra.
Pie baznīcas tēvs pagriezās pret Aleksandru, uzsmaidīja viņai un teica: – Tu izskaties jauka, mana mīļā. – Viņš noskūpstīja meitu uz vaiga, saņēma viņas roku, uzlika to sev uz delma un apklāja ar savu plaukstu. Viņas sirdi saviļņoja prieks. – Vai esi gatava?
Aleksandra pamāja. Ērģeles rēcoši atskaņoja Hendeļa melodiju, viņi devās pa baznīcas eju uz priekšu, un viņiem sekoja divi mazi pavadoņi, radinieku bērni, – sīka meitenīte rozā zīda tērpā un zēns skotu svārciņos un žaketītē ar misiņa pogām un gaisīgu mežģīņu kravati. Aleksandra devās pretim Lorensam, viņa māsai Meivai un viņa tēvam, un pašas tēva draugam, cilvēkiem, kuri bija radījuši apstākļus, lai notiktu šīs laulības. Viņi visi bija tērpušies greznās kleitās un vizītsvārkos, uzlikuši cepures un uzāvuši spožas kurpes. Viss nepieciešamais bija paveikts. Atpakaļceļa vairs nebija. Aleksandra stingrāk piekļāvās tēvam, gūstot mierinājumu no nepazīstamās sajūtas, ka tēvs atrodas tik tuvu un viņa stingrā roka ir virs viņas rokas.
Tuvojoties Lorensam, Aleksandra saskatīja sviedru lāses uz viņa deguna un pieres. Viņa seja bija papīra baltumā, krūtis strauji cilājās zem svārkiem. Tā vien likās, ka viņš tūlīt noģībs. Aleksandra arī jutās apmulsusi un apskurbusi, viņa nespēja aizmirst grauzdēto maizīti, kuru krustmāte Felisitija bija likusi apēst, un tagad viņai pakrūtē žņaudza kamols. Viņai ienāca prātā, ka abi ar Lorensu var noģībt, un bija jāapvalda mežonīgā vēlme iesmieties par iztēlē radīto ainu, kā līgava un līgavainis bezsamaņā guļ pie altāra.
Kad abu skatieni satikās, Lorenss mēģināja uzsmaidīt, taču viņa seja pēkšņi kļuva pelēki zaļgana, un viņš salīgojās, pirms atguva savaldību.
– Vai viss kārtībā? – vikārs klusi jautāja, kad ērģeles bija beigušas spēlēt.
Lorenss norīstījās, tverot pēc elpas, un viņa brālis atbildēja:
– Ar viņu viss ir kārtībā. Laimes pārņemts, nekas cits.
Varat sākt.
Aleksandrai pēkšņi ienāca prātā, ka viņi līdz šim bija iesaistījušies spēlē “precēšanās” un apkārtējie pieļāva briesmīgu kļūdu, uztverdami viņus nopietni.
Ko mēs darām, viņa domāja, vai neviens mūs neapturēs?
Taču neviens neko neiebilda,
