style="font-size:15px;"> Viņš noglāsta manus matus. Nav iespējams justies vēl laimīgākai kā šobrīd.
– Tātad esam vienojušies par vietu. Vēl jānosaka laiks.
– Par to droši vien jājautā tavai mātei.
– Hmm. – Kristjena smaids uz brīdi apdziest. – Varu viņai piešķirt mēnesi, bet ne vairāk. Es tevi pārāk kvēli gribu, lai gaidītu ilgāk.
– Kristjen, es jau piederu tev. Turklāt sen. Bet labi, lai būtu mēnesis. – Es uzspiežu maigu, šķīstu skūpstu viņa krūtīm un pasmaidu.
– Tu apdegsi, – Kristjens iečukst man ausī, iztrūcinādams mani no snaudas.
– Es degu tikai ilgās pēc tevis. – Manās lūpās atplaukst visjaukākais smaids. Saule ir noslīdējusi zemāk un apspīd mani no visa spēka. Kristjens pavīpsnā un ar vienu strauju kustību ievelk manu pludmales krēslu saulessarga paēnā.
– Prom no Vidusjūras saules, Greja kundze.
– Pateicos par šādu pašaizliedzību, Greja kungs.
– Nav par ko, Greja kundze, un es nepavisam nerīkojos pašaizliedzīgi. Ja apdegsi, es nevarēšu tev pieskarties. – Viņš sarauc uzaci, viņa acis uzjautrinājumā mirdz, un es jūtu sirdi laimē sažņaudzamies. – Bet domāju, ka tu to zini un smejies par mani.
– Vai es tā rīkotos? – es tēloti nevainīgi jautāju.
– Jā, un tu to dari. Bieži. Tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc tevi mīlu. – Viņš pieliecas un noskūpsta mani, rotaļīgi iekozdamies apakšlūpā.
– Es cerēju, ka tu mani ieziedīsi ar sauļošanās krēmu. – Neatraudamās no viņa mutes, es uzmetu lūpu.
– Tas ir smags darbs, sieva… bet no šāda piedāvājuma atteikties nevaru. Piecelies sēdus, – viņš aizsmakušā balsī pavēl. Es paklausu un jūtu, kā viņš ar spēcīgiem, stingriem pirkstiem iemasē man ādā sauļošanās krēmu.
– Tu patiesi esi ļoti skaista. Man ir paveicies, – viņš nomurmina, skarot manas krūtis un pārklājot tās ar losjonu.
– Tieši tā, Grej. – Es koķeti uzlūkoju viņu, nolaidusi skropstas.
– Pieticība tev piestāv, sieva. Pagriezies. Es apstrādāšu tavu muguru.
Es smaidīdama noguļos uz vēdera, un viņš atsprādzē mana šausminoši dārgā bikini peldkostīma augšdaļu.
– Kā tu justos, ja es sauļotos kailām krūtīm, tāpat kā pārējās sievietes pludmalē? – es painteresējos.
– Neapmierināts, – viņš nevilcinādamies atbild. – Arī šobrīd es neesmu priecīgs, ka tev mugurā ir tik maz drēbju. – Viņš pieliecas un iečukst man ausī: – Nesper soli par tālu.
– Vai tas ir izaicinājums, Grej?
– Nē. Tikai fakta konstatēšana, sieva.
Es nopūšos un papurinu galvu. Kristjen, Kristjen… mans privātīpašnieciskais, greizsirdīgais, valdonīgais Kristjens.
Pabeidzis darbu, viņš uzšauj man pa pēcpusi.
– Būs labi, skuķi.
Novibrē viņa mūžam klātesošais, mūžam aktīvais BlackBerry plaukstdators. Es saraucu pieri, un Kristjens pasmīn.
– Tikai manām acīm, Greja. – Viņš paceļ uzaci, rotaļīgi brīdinādams mani, vēlreiz uzsit pa dibenu un apsēžas uz sava krēsla, lai atbildētu uz zvanu.
Mana iekšējā dieviete apmierināta murrā. Varbūt šonakt mēs sarīkosim kādu izrādi tikai Kristjena acīm. Viņa viszinīgi vīpsnā, saraukusi uzaci. Es pasmaidu, par to domādama, un atkal iegrimstu savā pēcpusdienas snaudā.
– Mam’selle? Un Perrier pour moi, un Coca-Cola light pour ma femme, s’il vous plait. Et quelque chose a manger… laissez-moi voir la carte.
Hmm… mani pamodina Kristjena tekošā franču valoda. Es paveru acis, skropstām notrīsot spožajā saules gaismā, un ieraugu, ka Kristjens mani vēro. Tikmēr no mums attālinās jauna, viesnīcas formastērpā ģērbusies sieviete, rokā turēdama paplāti, un viņas augstā, blondā zirgaste izaicinoši šūpojas.
– Vai esi izslāpusi? – Kristjens jautā. – Jā, – es samiegojusies nomurminu.
– Es labprāt tevi vērotu kaut visu dienu. Vai jūties nogurusi?
Manos vaigos parādās sārtums. – Naktī es maz gulēju.
– Es arī. – Kristjens pasmaida, noliek telefonu un pieceļas kājās. Viņa šorti nedaudz noslīd lejup, līdz ir redzama peldbikšu augšējā maliņa. Novilcis šortus, viņš izkāpj no sandalēm. Man pazūd domu pavediens.
– Nāc peldēties kopā ar mani. – Viņš pastiepj roku, bet es tikai apjukusi lūkojos uz viņu. – Peldēties? – viņš atkārto, uzjautrināti pieliekdams galvu uz sāniem. Es neatbildu, un viņš lēni pašūpo galvu.
– Manuprāt, tevi vajadzētu pamodināt. – Viņš piepeši metas man klāt un paceļ mani uz rokām, bet es spalgi kliedzu – vairāk gan pārsteiguma nekā baiļu dēļ.
– Kristjen! Laid mani zemē! – es pavēlu.
Viņš iesmejas. – Tikai jūrā, meitenīt.
Vairāki cilvēki, kas sauļojas pludmalē, mūs vēro, bet viņu skatienos jaušama frančiem raksturīgā mulsā vienaldzība, ko tagad pazīstu arī es. Kristjens smiedams nes mani uz jūras pusi un iebrien ūdenī.
Es apviju rokas viņam ap kaklu. – Tu neuzdrošināsies, – es aizelsusies saku, mēģinādama apslāpēt spurdzienu.
Kristjens atplaukst smaidā. – Ana, Ana, vai tiešām neko neesi sapratusi šajā neilgajā laikā, kopš esam pazīstami? – Viņš mani noskūpsta, un es izmantoju izdevību; laižot pirkstus caur Kristjena matiem, es satveru tos abās rokās un atbildu uz skūpstu, ielauzdamās viņa mutē ar mēli. Viņš spēji ievelk elpu un atliecas atpakaļ. Viņa acis ir satumsušas, bet tajās jaušama piesardzība.
– Es zinu, kāda spēle tev padomā, – viņš nočukst un nesteidzīgi ieslīgst vēsajā, skaidrajā ūdenī, vilkdams mani sev līdzi, un mūsu lūpas atkal satiekas. Piemirsusi Vidusjūras dzestrumu, es apvijos vīram apkārt.
– Man šķita, ka tu vēlies peldēt, – es nomurminu, neatraudamās no viņa lūpām.
– Tu proti novērst uzmanību. – Kristjens ar zobiem viegli skrāpē manu apakšlūpu. – Bet nezinu, vai gribu, lai Montekarlo krietnie ļaudis redz manu sievu kaisles varā.
Es maigi skrubinu viņa žokli, juzdama pie mēles viņa bārdas rugājus, un mani nepavisam neinteresē
