atver viņam mašīnas durvis. – Apsveicu, kungs.
– Pateicos, Teilor, – Kristjens atbild, nosēzdamies man blakus.
Mašīna sakustas, un kāzu viesi apber to ar rīsiem. Kristjens satver manu plaukstu un noskūpsta pirkstu kauliņus.
– Vai pagaidām viss ir labi, sieva?
– Pat lieliski, vīrs. Kurp mēs dodamies?
– Uz lidostu, – viņš vienkārši atbild, savilcis lūpas sfinksas smaidā.
Hmm… kas viņam padomā?
Teilors nebrauc uz izlidošanas terminālu, kā biju gaidījusi; viņš vada mašīnu caur apsargātajiem vārtiem un tieši uz lidlauka. Ko tas nozīmē? Bet jau nākamajā mirklī es pamanu Kristjena lidmašīnu, kam uz sāniem ar lieliem, ziliem burtiem rakstīts Grey Enterprises Holdings, Inc.
– Nevar būt! Vai tu atkal izmanto uzņēmuma īpašumu savtīgos nolūkos?
– Cerams, Anastasija. – Kristjens plati smaida.
Teilors aptur mašīnu pie pakāpieniem, kas ved uz lidmašīnas durvīm, un izlec ārā. Kristjens izkāpj, abi brīdi sarunājas, un Kristjens atver manas durvis, bet neatkāpjas, lai ļautu man izkāpt; viņš ieliecas salonā un paceļ mani uz rokām.
Oho! – Ko tu dari? – es spalgā balsī vaicāju.
– Nesu tevi pār slieksni, – viņš atbild.
Vai tam nevajadzēja notikt mājās?
Kristjens bez manāmas piepūles uznes mani augšā pa kāpnēm, un Teilors mums seko, nesdams manu mazo čemodānu. Viņš noliek to uz lidmašīnas durvju sliekšņa, pirms atgriežas pie mašīnas. Salonā mūs gaida Kristjena pilots Stefans, ģērbies formastērpā.
– Laipni lūdzam, Greja kungs un kundze! – Viņš plati smaida.
Kristjens noliek mani zemē un paspiež Stefanam roku. Viņam blakus stāv tumšmataina sieviete, apmēram trīsdesmit četrus gadus veca, un arī viņai mugurā ir formastērps.
– Apsveicu jūs abus, – Stefans turpina.
– Pateicos, Stefan. Anastasija, jūs abi esat pazīstami. Viņš šodien būs lidojuma kapteinis, un šī ir otrā pilote Beiglija.
Viņa nosarkst, dzirdot savu uzvārdu, un strauji mirkšķina plakstiņus. Es tik tikko apvaldu vēlmi izbolīt acis. Jau kārtējā sieviete zaudējusi galvu mana pārāk glītā vīra dēļ.
– Priecājos ar jums iepazīties! – Beiglija vītero. Es viņai laipni uzsmaidu, Kristjens galu galā pieder man.
– Vai viss sagatavots? – Kristjens viņiem abiem jautā, un es tikmēr aplūkoju salonu. Iekārtojumā galvenie toņi ir gaišs kļavas koks un krēma krāsas āda. Viss izskatās ļoti labi. Salona otrā malā stāv vēl viena jauna sieviete – ļoti skaista brunete.
– Jā, viss ir pabeigts. Laika apstākļi no šejienes līdz Bostonai ir labi.
Bostonai?
– Un brāzmas?
– Tikai pie pašas Bostonas. Virs Šenonas ir fronte, kas varētu mūs nedaudz pašūpot.
Šenona? Īrijā?
– Skaidrs. Nu, es ceru to visu nogulēt, – Kristjens lietišķi paziņo.
Nogulēt?
– Mēs ķersimies pie darba, kungs, – Stefans sola. – Nodosim jūs prasmīgās stjuartes Natālijas rokās. – Kristjens palūkojas uz jauno sievieti un sarauc pieri, bet jau nākamajā mirklī uzsmaida Stefanam.
– Lieliski, – viņš nosaka un, satvēris mani aiz rokas, pieiet pie grezna ādas sēdekļa. Tādu kopā ir divpadsmit.
– Apsēdies, – viņš pavēl, novilkdams žaketi un atpogādams smalko sudrabkrāsas brokāta vesti. Mēs iekārtojamies divos krēslos, kas novietoti viens otram pretī, un starp mums ir spoži nopulēts galds.
– Laipni lūdzu lidmašīnā, kungs un kundze. Apsveicu! – Natālija sniedz mums divas glāzes ar sārtu šampanieti.
– Pateicos, – Kristjens nosaka. Meitene mums pieklājīgi uzsmaida un dodas prom.
– Par laimīgu laulības dzīvi, Anastasija! – Kristjens paceļ glāzi, un mēs saskandinām. Šampanietis garšo brīnišķīgi.
– Vai tas ir Bolinger? – es jautāju.
– Jā, tas pats.
– Pirmajā reizē es to dzēru no tējas tases. – Es atplaukstu smaidā.
– To dienu es lieliski atceros. Tavs izlaidums.
– Kurp mēs lidojam? – Es vairs nespēju apvaldīt ziņkāri.
– Uz Šenonu, – Kristjens atbild. Viņa acis sajūsmā mirdz, un viņš līdzinās mazam zēnam.
– Īrijā? – Mēs lidojam uz Īriju!
– Tur mēs papildināsim degvielas krājumus, – viņš piebilst, mani ķircinādams.
– Un pēc tam? – es jautāju.
Viņa smaids kļūst vēl platāks, un viņš papurina galvu.
– Kristjen!
– Uz Londonu, – viņš atbild, vērīgi uzlūkodams mani un cenzdamies nolasīt manas domas.
Es spēji ievelku elpu. Velns un elle! Biju domājusi, ka mēs ceļosim uz Ņujorku vai Aspenu, vai Karību jūru. Man ir grūti noticēt dzirdētajam. Visu mūžu esmu ilgojusies paviesoties Anglijā. Es jūtos tā, it kā mani no iekšpuses izgaismotu laimes starojums.
– Pēc tam uz Parīzi.
Kā, lūdzu?
– Un Francijas dienvidiem.
Oho!
– Zinu, ka tu vienmēr esi sapņojusi par ceļojumu uz Eiropu, – Kristjens klusi paskaidro. – Es gribu piepildīt tavus sapņus, Anastasija.
– Tu pats esi manu sapņu piepildījums, Kristjen.
– Un tu esi manējais, Greja kundze, – viņš nočukst.
Ak…
– Piesprādzējies.
Es pasmaidu un izpildu pavēli.
Lidmašīna traucas pa skrejceļu, un mēs malkojam šampanieti, apmainīdamies muļķīgiem, platiem smaidiem. Nespēju noticēt, ka divdesmit divu gadu vecumā beidzot pametīšu Ameriku un apmeklēšu Eiropu!
