dzeltenajā presē. Arī tu to nevēlies, un domāju, ka tas neiepriecinātu arī tavu māti un Reju.
Rejs! Sasodīts! Manu patēvu ķertu trieka. Es sevi klusībā norāju par tik muļķīgu rīcību.
Stjuarts atnes mūsu dzērienus un uzkodas, ko novieto uz tīkkoka galda.
– Apsēdies, – Kristjens pavēl. Es paklausu un iekārtojos uz saliekamā krēsla. Kristjens apsēžas man blakus un pasniedz glāzi ar džinu un toniku.
– Priekā, Greja kundze.
– Priekā, Greja kungs. – Es nobaudu pirmo malku. Dzēriens ir veldzējošs, vēss un gards. Es paceļu skatienu un redzu, ka Kristjens uzmanīgi vēro mani, bet viņa sejas izteiksme ir neizdibināma. Tas ir ļoti kaitinoši… Nezinu, vai viņš vēl joprojām dusmojas, tāpēc izmantoju ierasto uzmanības novēršanas paņēmienu.
– Kam pieder šī jahta? – es jautāju.
– Angļu bruņiniekam. Kaut kādam seram. Viņa vecvectēvs atvēra pārtikas veikalu. Viņa meita apprecējās ar kādu no Eiropas kroņprinčiem.
Oho! – Milzu bagātnieks?
Kristjens piepeši šķiet piesardzīgs. – Jā.
– Tāpat kā tu, – es nosaku.
– Jā.
Ak tā.
– Un tu, – Kristjens nočukst un iemet mutē olīvu. Es strauji samirkšķinu acis un atceros, kāds viņš izskatījās smokingā un sudrabotajā vestē, kad lūkojās uz mani kāzu ceremonijas laikā, un viņa acīs kvēloja patiesa mīlestība.
– Viss, kas pieder man, tagad pieder tev, – viņš skaļā, skaidrā balsī citē laulību zvērestu.
Viss? – Tas ir dīvaini. Vēl nesen man nebija nekā, un tagad, – es ar rokas mājienu norādu uz apkārtējo greznību, – ir tik daudz.
– Tu drīz pieradīsi.
– Nedomāju, ka tas jebkad notiks.
Uz klāja iznāk Teilors. – Jums zvana, Greja kungs. – Kristjens sarauc pieri, bet pieņem sniegto telefonu.
– Grejs, – viņš skarbi nosaka un piecēlies nostājas jahtas priekšgalā.
Es lūkojos uz jūru, neklausīdamās viņa sarunā; ja nemaldos, viņam zvana Roza, helikoptera otrā pilote. Es esmu bagāta… sasodīti bagāta. Neesmu neko darījusi, lai nopelnītu šo naudu, tikai apprecējusies ar bagātu vīru. Es nodrebinos, atcerēdamās sarunu par pirmslaulību līgumu. Tā norisinājās svētdienā pēc Kristjena dzimšanas dienas, un mēs sēdējām pie virtuves galda, laiski brokastodami. Mēs ar Eljotu, Keitu un Greisu spriedām par to, kāpēc šķiņķis ir labāks par desām, bet Keriks un Kristjens tikmēr lasīja svētdienas avīzi…
– Skatieties! – Mia iesaucas, nolikdama klēpjdatoru uz virtuves galda mums pretī. – Sietlas ziņu lapā ir raksts par tavu saderināšanos, Kristjen.
– Jau? – Greisa pārsteigta ievaicājas. Viņa sakniebj lūpas, acīmredzami iedomājusies kaut ko nepatīkamu. Kristjens sarauc pieri.
Mia izlasa rakstu skaļi. – Esam saņēmuši ziņas, ka Sietlas iekārojamākais vecpuisis, pats Kristjens Grejs, beidzot ir nomakšķerēts, un gaisā jau skan kāzu zvani. Kas ir šī ļoti, ļoti laimīgā dāma? Mēs esam devušies viņas vārda medībās. Un domājam, ka šobrīd viņa lasa sasodīti garu pirmslaulību līgumu!
Kristjena māsa iespurdzas un spēji apklust, jo Kristjens viņu skarbi uzlūko. Iestājas klusums, un gaisotne Greju virtuvē spēji kļūst ledaina.
Ak nē! Pirmslaulību līgums? Man šī doma pat nebija ienākusi prātā. Es noriju siekalas un jūtu, ka no sejas atplūst asinis. Lūdzu, kaut zeme atvērtos! Kristjens neveikli sagrozās uz krēsla, un es bažīgi uzlūkoju viņu.
– Nē, – viņš ar lūpām izveido vārdu. – Kristjen, – Keriks uzmanīgi ieminas.
– Es par to vairs nerunāšu, – Kristjens atcērt. Viņa tēvs uzmet man nemierpilnu skatienu un paver muti, gribēdams kaut ko teikt.
– Nekāda pirmslaulību līguma! – Kristjens skaļi paziņo, gandrīz kliegdams, un sadrūmis ķeras pie avīzes, ignorēdams visus pārējos, kas sēž pie galda. Viņi pārmaiņus uzlūko mani un viņu… un pēc tam cītīgi vairās uz mums skatīties.
– Kristjen, – es klusi ierunājos. – Es parakstīšu visu, ko jūs ar Greja kungu vēlaties. – Tā galu galā nebūtu pirmā reize, kad viņš liek man kaut ko parakstīt. Kristjens paceļ skatienu un saniknots pablenž uz mani.
– Nē! – viņš noskalda. Es atkal nobālēju.
– Tas domāts, lai aizsargātu tevi.
– Kristjen, Ana… man šķiet, jums par to vajadzētu aprunāties divatā, – Greisa mūs norāj, pārmetoši uzlūkodama Keriku un Miu. Izskatās, ka arī viņiem draud nepatikšanas.
– Ana, runa nav par tevi, – Keriks kā mierinādams nosaka. – Un uzrunā mani vārdā, lūdzu.
Kristjens salti samiedz acis, vērodams tēvu, un man sažņaudzas sirds. Velns, viņš ir patiesi nikns.
Visi sāk dedzīgi sarunāties; Mia un Keita pielec kājās, lai nokoptu galdu.
– Es dodu priekšroku desai! – Eljots iesaucas.
Savukārt es pētu savus savītos pirkstus. Cerams, Kristjena vecāki mani neuzskata par vieglas dzīves tīkotāju. Kristjens pasniedzas un saudzīgi satver abas manas plaukstas savējā.
– Izbeidz.
Kā viņš zina, kas man prātā?
– Neklausies, ko saka mans tēvs, – Kristjens noteic tik klusi, ka to dzirdu tikai es. – Viņš ir ļoti sadusmots par Elinu. Viss, ko viņš sacīja, bija mērķēts pret mani. Žēl, ka māte nespēja apvaldīt mēli.
Es zinu, ka Kristjens vēl joprojām nav atguvies pēc iepriekšējā vakarā notikušās “sarunas” ar Keriku par savu dēku ar Elinu.
– Viņam ir taisnība, Kristjen. Tu esi ļoti bagāts, un es mūsu kopējam katlam varu piedāvāt tikai savus studiju parādus. Kristjens sadrūmis uzlūko mani. – Anastasija, ja tu mani pametīsi, varēsi ņemt līdzi visu, kas man pieder. Reiz tu jau mani pameti. Es zinu, kāda ir sajūta.
Apžēliņ! – Tas bija citādi, – es nočukstu, viņa sāpju aizkustināta. – Bet… varbūt tu gribēsi pamest mani. – No šīs domas man kļūst nelabi.
Viņš iespurdzas un nicīgi pašūpo galvu.
– Kristjen, tu zini, ka es varētu izdarīt kaut ko neticami muļķīgu, un tu… – Es atkal piekaļu skatienu savītajiem pirkstiem, juzdama sāpju dzēlienu sirdī, un nespēju pabeigt teikumu. Zaudēt Kristjenu…
