pateicos, – es nomurminu, nespēdama atraut skatienu no Kristjena. Viņa lūpas savelkas nelielā, noslēpumainā smaidā, un Natālija aiziet.
– Lieliski, – viņš nosaka. – Biju ieplānojis saldajā ēdienā baudīt tevi.
Šeit?
– Nāc, – viņš aicina, piecēlies kājās, un sniedz man roku.
Mēs kopā aizejam līdz salona tālākajai malai.
– Šeit ir vannasistaba. – Viņš norāda uz nelielām durvīm, bet pēc tam ved mani tālāk pa nelielu gaiteni un cauri durvīm tā galā.
Guļamistaba! Telpa iekārtota krēmkrāsas un kļavas koka toņos, un gultu sedz vairāki spilveni zelta un pelēkbrūnā krāsā. Tā izskatās ļoti ērta.
Kristjens pagriežas un ievelk mani savās skavās, lūkodamies man acīs.
– Es nospriedu, ka mēs varētu pavadīt savu kāzu nakti trīsdesmit piecu tūkstošu pēdu augstumā. Nekad vēl neesmu to darījis.
Vēl kaut kas jauns! Es lūkojos uz viņu, juzdama, kā dauzās sirds. Jūdzes augstuma brālība… jā, esmu par to dzirdējusi.
– Bet vispirms man tevi jāizdabū no šīs brīnišķīgās kleitas. – Kristjena acīs iemirdzas mīlestība un kaut kas tumšāks, kaut kas fascinējošs… Tas pamodina manu iekšējo dievieti.
Kristjena tuvumā man aizraujas elpa.
– Pagriezies. – Viņa balss ir dobja, pavēlnieciska un neticami seksīga. Kā viņam izdodas iekļaut tik daudz solījumu vienā vienīgā vārdā? Es dedzīgi paklausu, un viņš pieskaras maniem matiem, ar prasmīgiem pirkstiem saudzīgi izvilkdams sprādzes citu pēc citas. Matu cirtas pakāpeniski noslīgst man pār pleciem, apklājot muguru un krūtis. Es cenšos nekustēties, bet alkstu viņa pieskārienu. Pēc ilgās, nogurdinošās, bet līksmās dienas es vēlos viņu, vēlos viņu visu.
– Tev ir skaisti mati, Ana. – Kristjena lūpas ir pie manas auss, un es jūtu viņa elpu, kaut gan viņa mute nepieskaras manai ādai. Kad matos vairs nav nevienas sprādzītes, viņš izlaiž pirkstus tiem cauri, saudzīgi masēdams galvas ādu… Mmm… Es aizveru acis un baudu sajūtas. Viņa pirksti slīd zemāk, un viņš parauj matus tā, ka es atliecu galvu, atklādama skatienam kaklu.
– Tu piederi man, – viņš izdveš, ar zobiem uzmanīgi pavilkdams manu auss ļipiņu.
Es ievaidos.
– Kuš, kuš, – viņš mani norāj. Pārmetis matus man pār vienu plecu, viņš laiž pirkstu gar manu muguru no viena pleca līdz otram, izsekodams mežģīņu apmalei. Es notrīsu gaidās. Kristjens uzspiež vēl vienu liegu skūpstu man uz muguras virs pirmās kleitas podziņas.
– Brīnumdaiļa, – viņš čukst, veikli atdarīdams to. – Šodien tu mani vērti par laimīgāko vīrieti pasaulē. – Rīkodamies satraucoši lēni, viņš tiek galā ar katru pogu līdz pat mugurai. – Es tevi ļoti mīlu. – Viņš bārsta skūpstus pār manu ādu no skausta līdz pat plecam un izmanto pauzes, lai murminātu: – Es. Tevi. Ārkārtīgi. Gribu. Es. Vēlos. Būt. Tevī. Tu. Piederi. Man.
Katrs vārds ir kā reibinoša dzēriena malks. Es aizveru acis un atliecu galvu vēl vairāk, lai viņš varētu piekļūt manam kaklam, un grimstu arvien dziļāk burvestībā, ko vij mans vīrs, Kristjens Grejs.
– Man, – viņš čukstus atkārto un noslidina kleitu lejup man pār rokām, līdz audums nokrīt uz grīdas, ziloņkaula krāsas zīdam un mežģīnēm izplūstot ap kājām.
– Pagriezies, – Kristjens klusi pavēl, piepeši aizsmacis. Es paklausu, un viņš spēji ievelk elpu.
Es esmu ģērbusies cieši pieguļošā, koši sārtā satīna korsetē ar zeķturiem, pieskaņotās mežģīņu biksītēs un baltās zīda zeķēs. Kristjens alkaini laiž skatienu lejup pār manu augumu, bet klusē. Viņš tikai lūkojas uz mani, acis iekārē plati iepletis.
– Vai tev patīk? – es čukstu, juzdama, ka vaigus pārklāj kautrs sārtums.
– Vairāk nekā tikai patīk, mazulīt. Tu izskaties satriecoši. – Viņš pastiepj roku, un es, to satvērusi, izkāpju no kleitas.
– Nekusties, – Kristjens nomurmina un, ne mirkli nenovērsis kaislē satumsušās acis no manis, ar vidējo pirkstu novelk līniju pār manām krūtīm tieši virs korsetes augšmalas. Es elpoju straujāk, un viņš atkal atkārto šo ceļojumu pa krūtīm, ar savu kairinošo pieskārienu raisīdams tirpas pār manu mugurkaulu. Viņš sastingst un pavicina rādītājpirkstu, norādīdams, lai pagriežos.
Šobrīd es viņa labā būtu gatava uz visu.
– Stāt, – viņš pavēl. Esmu pagriezusies pret gultu ar muguru uz Kristjenu. Viņš ar vienu roku apskauj manu vidukli, pievilkdams mani sev klāt, un ar zobiem viegli skrubina kakla ādu. Ar plaukstām aptvēris manas krūtis, viņš ar īkšķiem velk apļus ap krūšu galiņiem, un tie saspringti tiecas izlauzties no korsetes auduma žņaugiem.
– Mana, – viņš nočukst.
– Tava, – es izdvešu.
Pametis manas krūtis novārtā, viņš laiž rokas lejup pār vēderu un augšstilbiem, ar īkšķiem skardams kājstarpi. Es apslāpēju vaidu. Kristjena pirksti slīd pār zeķturiem, un, rīkodamies tikpat veikli kā vienmēr, viņš vienlaikus atāķē tos abus no zeķēm. Viņa rokas aizvirzās līdz manai pēcpusei.
– Mana, – viņš atkārto, glāstīdams dibena vaigus, un viņa pirkstgali skar manu kājstarpi.
– Mmm…
– Kuš. – Kristjens laiž plaukstas pār maniem augšstilbiem aizmugurē un atsprādzē arī otru zeķturu pāri.
Viņš noliecas un atvelk gultas pārklāju. – Apsēdies.
Nokļuvusi Kristjena burvestības varā, es paklausu; viņš nometas ceļos man pie kājām un saudzīgi noauj man baltās, smalkās Jimmy Choo kurpes. Viņš satver kreisās kājas zeķes augšmalu un nesteidzīgi novelk to, ar īkšķiem glāstīdams kājas ādu… Pēc tam viņš to atkārto ar otru kāju.
– Es jūtos kā izsaiņodams savu Ziemassvētku dāvanu. – Viņš man uzsmaida, pievēris garās, tumšās skropstas.
– Dāvanu, ko jau esi izbaudījis…
Viņš pārmetoši sarauc pieri. – Nē, meitenīt. Šoreiz tā patiesi pieder man.
– Kristjen, es biju tavējā jau kopš mirkļa, kad pieņēmu bildinājumu. – Es pavirzos uz priekšu un satveru viņa mīļo seju abās plaukstās. – Es piederu tev. Un vienmēr būšu tavējā, mans vīrs. Bet šobrīd man šķiet, ka tev mugurā ir pārāk daudz drēbju. – Es pieliecos, lai viņu noskūpstītu, bet viņš piepeši izslejas, kaismīgi atbildēdams uz skūpstu, un ievij pirkstus manos matos.
– Ana, – viņš izdveš.
