Kādu briesmoni es esmu radījis?
– Briesmoni, kas piemērota tev. Vai tu gribētu, lai esmu citāda?
– Es tevi gribētu jebkādu, lai tikai tu piederētu man. Tu to zini. Bet ne šobrīd. Ne tagad, kad mums ir skatītāji. – Viņš ar galvas mājienu norāda uz krastu.
Kā, lūdzu?
Un tiešām – vairāki saules baudītāji pludmalē ir atmetuši vienaldzību un ieinteresēti vēro mūs. Kristjens piepeši satver mani ap vidukli un uzmet gaisā tā, ka es iekrītu ūdenī un slīgstu zem viļņiem līdz pat mīkstajām smiltīm jūras dibenā. Iznirusi es klepoju, sprauslāju un spurdzu.
– Kristjen! – es norāju savu vīru, pārmetoši viņu uzlūkodama. Man šķita, ka mēs mīlēsimies jūrā… un atkal piedzīvosim kaut ko jaunu. Viņš iekož apakšlūpā, slēpdams uzjautrinājumu.
Es viņu apšļācu ar ūdeni, un viņš uzreiz atbild ar to pašu.
– Mums vēl būs visa nakts, – viņš nosaka, plati smaidīdams. – Uz redzi, mazā! – Viņš ienirst ūdenī un parādās trīs pēdu attālumā, pirms aizvirzās prom no krasta un manis, peldēdams plūstošā, graciozā kraulā.
Rotaļīgais, ķircinošais Kristjens! Es ar plaukstu aizēnoju acis un vēroju, kā viņš aizpeld. Nešpetnais vīrietis… kā man viņu atvilināt atpakaļ? Tuvodamās krastam, es apsveru visas iespējas. Pie krēsla mani jau gaida dzērieni, un es strauji iemalkoju diētisko kolu. Kristjens pārvērties par tik tikko saskatāmu punktu tālumā.
Hmm… Es apguļos uz vēdera, neveikli atraisu peldkostīma augšdaļas saites, novelku to un nevērīgi uzmetu uz Kristjena krēsla. Lūk… nu tu redzēsi, cik pārgalvīga es spēju būt, Grej. Sagremo šo! Es aizveru acis un ļaujos saules siltajiem stariem… tie sasilda manu ādu un kaulus, un es, šīs tveices iemidzināta, grimstu arvien dziļāk snaudā. Manas domas pievēršas kāzu dienai.
– Drīkstat noskūpstīt līgavu, – mācītājs Volšs paziņo.
Es starodama uzsmaidu savam vīram.
– Tu beidzot piederi man, – viņš nočukst, ievelk mani savās skavās un šķīsti noskūpsta uz lūpām.
Es esmu precējusies. Esmu Kristjena Greja sieva. Man no prieka reibst galva.
– Tu esi skaista, Ana, – viņš nomurmina un smaida, acīm mīlestībā mirdzot… un tajās gail arī kaut kas tumšāks, kaut kas kvēls. – Neļauj, lai šo kleitu tev novelk kāds cits, izņemot mani. Vai saprati? – Viņa smaids kļūst divkārt tveicīgāks, un pirkstgali slīd pār manu vaigu, uzkarsējot asinis.
Velns un elle… kā viņam tas izdodas? Pat šeit, kur uz mums skatās tik daudzi cilvēki?
Es pamāju, zaudējusi valodu. Cerams, neviens mūs nedzird. Mācītājs, par laimi, ir smalkjūtīgi atkāpies. Es palūkojos uz viesiem, kas ieradušies, tērpti svinīgās drānās… Mana māte, Rejs, Bobs un visi Greji aplaudē, un viņiem pievienojas pat Keita, mana līgavas māsa. Viņa izskatās satriecoša savā bāli sārtajā kleitā un stāv blakus līgavaiņa draugam – Kristjena brālim Eljotam. Man nebija ne jausmas, ka viņš svētku uzvalkā var būt tik pievilcīgs. Visi starodami smaida, tikai Greisa skaisti raud, slaucīdama asaras smalkā, baltā mutautiņā.
– Vai esi gatava līksmot, Greja kundze? – Kristjens nomurmina, veltīdams man savu kautro smaidu. Es vārda tiešā nozīmē izkūstu. Viņš izskatās lieliski vienkāršā, melnā smokingā ar sudrabotu vesti un kaklasaiti. Viņš ir tik… valdzinošs.
– Gatava kā vēl nekad. – Es apzinos, ka mana mute iepletusies ļoti muļķīgā smaidā.
Vēlāk kāzu svinības norisinās pilnā sparā. Keriks un Greisa pārspējuši paši sevi. Dārzā atkal uzslieta nojume, un tā ir izgreznota ar gaiši sārtiem, sudrabotiem un ziloņkaula baltiem rotājumiem. Sānu sienu nav, un nojume pavērsta pret līci. Mums ir paveicies, jo laiks ir labs, un ūdeni apmirdz vēlās pēcpusdienas saules stari. Vienā nojumes malā iekārtota deju grīda, bet otrā ir bagātīgi apkrauts bufetes galds.
Rejs un mana māte smiedamies dejo viens ar otru. Kad viņus vēroju, mani pārņem saldi sērīgas izjūtas. Ceru, ka mana un Kristjena laulība būs ilgstošāka. Nezinu, ko es darītu, ja viņš mani pamestu. Kas apprecas steigā, tas lej gaužas asaras.
Man no prāta neiziet šis sakāmvārds.
Keita stāv man blakus un ir ļoti skaista savā garajā zīda tērpā. Viņa palūkojas uz mani un sarauc pieri. – Klau, šai dienai jābūt skaistākajai tavā mūžā, – viņa mani rāj.
– Tā jau ir, – es nočukstu.
– Ana, kas noticis? Vai tu skaties uz savu māti un Reju?
Es noskumusi pamāju.
– Viņi ir laimīgi.
– Bet laimīgāki, būdami šķirti.
– Vai tevi māc šaubas? – Keita satrūkusies jautā.
– Nē, nepavisam. Tikai… es viņu ļoti mīlu. – Es sastingstu, nespēdama vai negribēdama paust savas bažas vārdos.
– Ana, ir acīmredzams, ka viņš tevi dievina. Zinu, ka jūsu attiecības sākās neparasti, bet nav noliedzams, ka jūs abi šī pēdējā mēneša laikā esat ļoti laimīgi. – Viņa satver manas rokas un saspiež tās. – Turklāt ir jau par vēlu, – viņa smaidīdama piebilst.
Es iespurdzos. Keita nekad neaizmirst atgādināt par pašsaprotamo. Viņa ievelk mani savā īpašajā Ketrīnas Kevanas apskāvienā. – Viss būs labi, Ana. Un, ja viņa dēļ tev kaut matiņš nokritīs no galvas, viņam nāksies taisnoties manā priekšā. – Viņa atkāpjas un uzsmaida kādam man aiz muguras.
– Sveika, mazā. – Kristjens mani apskauj, pārsteigdams nesagatavotu, un noskūpsta uz deniņiem. – Sveicināta, Keita, – viņš uzrunā manu draudzeni. Kaut gan pagājušas jau sešas nedēļas, viņš vēl joprojām izturas pret Keitu vēsi.
– Vēlreiz sveiks, Kristjen. Es uzmeklēšu tavu vedēju, kurš sagadīšanās dēļ ir arī mans draugs. – Uzsmaidījusi mums abiem, viņa iet pie Eljota, kurš sarunājas ar viņas brāli Ītanu un mūsu draugu Hosē.
– Laiks doties prom, – Kristjens nomurmina.
– Jau? Šīs ir pirmās viesības, kurās man nav iebildumu atrasties uzmanības centrā. – Es pagriežos viņa skavās, lai varētu viņu uzlūkot.
– Pelnīti. Tu izskaties lieliski, Anastasija.
– Tu arī.
Kristjens pasmaida, un viņa acis iegailas. – Tev piestāv šī skaistā kleita.
– Šī vecā lupata? – Es kautri pietvīkstu un paraustu vienkāršās, pieguļošās kāzu kleitas smalko mežģīņu apmali. Šo tērpu īpaši man pagatavoja Keitas māte. Man patīk mežģīnes, kas sākas tūlīt zem
