iespurdzos. – Tu varēsi mani baudīt visu mūžu, Grej.
– Priecājos, to dzirdot, Greja.
– Lūk, kur jūs abi esat! Tik mīlīgi kā balodīši.
Es klusībā ievaidos. Mūs atradusi Greisas māte.
– Kristjen, mīļais… vai padejosi vēl vienu reizi ar savu vecmāmiņu?
Kristjens sakniebj lūpas. – Protams, vecomāt.
– Un tu, daiļā Anastasija, iepriecini vecu vīru. Padejo ar Teo.
– Kas ir Teo, Treveljana kundze?
– Vectēvs Treveljans. Un tu drīksti mani saukt par vecmāmiņu. Jums abiem jāķeras pie darba un jālaiž pasaulē mani mazmazbērni. Es vairs ilgi nedzīvošu. – Viņa plati uzsmaida mums abiem.
Kristjens pārbijies samirkšķina acis. – Iesim, vecomāt, – viņš nosaka, steigšus satverdams veco sievieti aiz rokas un aizvezdams viņu uz deju zāles pusi. Pametis skatienu pār plecu, viņš manāmi apvalda vēlmi uzmest lūpu un izbola acis. – Uz redzi, mazā.
Es dodos pie vectēva Treveljana, bet mani pārtver Hosē. – Uz deju es tevi vairs nelūgšu. Laikam jau esmu uzurpējis pietiekami daudz tava laika uz deju grīdas… Es priecājos, redzot tevi laimīgu, bet es runāju nopietni, Ana. Ja būšu tev vajadzīgs, es vienmēr tev palīdzēšu.
– Pateicos, Hosē. Tu esi krietns draugs.
– Es runāju pavisam nopietni. – Viņa tumšajās acīs jaušams, ka tā ir patiesība.
– Zinu. Pateicos, Hosē. Bet tagad, lūdzu, atvaino, jo man norunāta tikšanās ar vecu vīru.
Viņš apjucis sarauc pieri.
– Kristjena vectēvu, – es paskaidroju.
Hosē atplaukst smaidā. – Vēlu veiksmi, Ana. Vēlu veiksmi tev visā.
– Paldies, Hosē.
Pēc dejas ar Kristjena mūžam valdzinošo vectēvu es nostājos pie franču stila durvīm un vēroju, kā saule nesteidzīgi virzās lejup debesīs virs Sietlas, metot koši oranžas un akvamarīna krāsas ēnas pār līci.
– Iesim, – Kristjens mani mudina.
– Man jāpārģērbjas. – Es satveru viņu aiz rokas, gribēdama aizvilkt viņu aiz stikla durvīm un augšup kopā ar mani. Viņš neizpratnē sarauc pieri un saudzīgi parauj manu roku, līdz es apstājos.
– Ja nemaldos, tu pats gribēji man novilkt šo kleitu, – es paskaidroju. Kristjenam iemirdzas acis.
– Tieši tā. – Viņa lūpās atplaukst baudkārs smaids. – Bet es tevi neizģērbšu šeit. Tādā gadījumā mēs šeit iestrēgtu līdz… es pat nezinu… – Viņš pavicina plaukstu, nepabeigdams teikumu, bet jēga ir nepārprotama.
Es piesarkstu un atlaižu viņa roku.
– Un neizlaid matus, – viņš noņurd.
– Bet…
– Nekādu iebildumu, Anastasija. Tu esi ļoti skaista. Un es vēlos būt tas, kurš tevi izģērbs.
Es saraucu pieri.
– Sakravā drēbes, ko ņemt līdzi, – Kristjens pavēl. – Tev tās būs vajadzīgas. Lielais čemodāns ir pie Teilora.
– Labi. – Kas viņam padomā? Viņš nav atklājis man, kurp dosimies. Man pat šķiet, ka to nezina neviens. Miai un Keitai neizdevās izvilināt no viņa patiesību. Es pametu skatienu apkārt un pieeju pie mātes, kas stāv blakus Keitai.
– Es nepārģērbšos.
– Kāpēc? – māte jautā.
– Kristjens grib, lai atstāju mugurā šo. – Es paraustu plecus, it kā ar to viss būtu izskaidrots. Viņa uz brīdi sarauc pieri.
– Tu nesolīji pakļauties, – viņa iejūtīgi atgādina. Keita mēģina apslāpēt spurdzienu, izliekoties, ka klepo. Es samiedzu acis. Ne viņai, ne manai mātei nav ne jausmas, cik kvēls bija mans strīds ar Kristjenu par šo jautājumu. Es negribu par to atkal domāt. Mans Kristjens prot uzmest lūpu… un murgot. Šīs atmiņas liek man atgūt nopietnību.
– Zinu, māt, bet viņam patīk šī kleita, un es vēlos viņam izdabāt.
Māte manāmi atmaigst. Keita paceļ skatienu pret debesīm un smalkjūtīgi aizvirzās prom, atstādama mūs divatā.
– Tu izskaties burvīgi, bērns. – Karla saudzīgi parausta manu atrisušo matu sprogu un noglāsta man zodu. – Es ar tevi ļoti lepojos, mīļā. Tu padarīsi Kristjenu ļoti laimīgu. – Viņa ievelk mani apskāvienā.
Ak, māt!
– Nespēju noticēt, cik pieaugusi tu šobrīd izskaties. Jaunas dzīves sākums… Tikai atceries, ka vīrieši ir no citas planētas, un viss būs labi.
Es iespurdzos. Kristjens vispār ir no pavisam citas galaktikas. Ja vien viņa zinātu!
– Paldies, māt.
Rejs pienāk mums klāt, sirsnīgi smaidīdams.
– Tu esi radījusi brīnišķīgu meiteni, Karla, – viņš saka, acīm lepnumā mirdzot. Viņš savā melnajā smokingā un gaiši sārtajā vestē izskatās ļoti šarmants. Es jūtu asaras sariešamies acīs. Ak nē… pagaidām man izdevies neraudāt.
– Toties tu viņu pieskatīji un palīdzēji viņai pieaugt, Rej. – Karlas balsī ieskanas ilgas.
– Un katra minūte man bija kā dāvana. Tu esi lieliska līgava, Anija. – Rejs atglauž man aiz auss to pašu atrisušo šķipsnu.
– Tēt… – Es apslāpēju šņukstu, un viņš mani aši, neveikli apskauj.
– Turklāt būsi varena sieva, – viņš aizsmacis nočukst.
Kad tēvs palaiž mani vaļā, man blakus jau stāv Kristjens. Rejs sirsnīgi paspiež savam jaunajam znotam roku. – Pieskati manu meiteni, Kristjen.
– Tas ietilpst manos plānos, Rej. Un Karla. – Viņš pamāj manam tēvam un noskūpsta māti uz vaiga.
Pārējie kāzu viesi sastājušies plašā lokā, caur ko mums jāiziet, lai tiktu līdz mājas fasādei.
– Vai esi gatava? – Kristjens jautā.
– Jā.
Viņš satver manu plaukstu, un mēs ejam zem viesu paceltajām rokām. Viņi sauc mums laba vēlējumus un apsveikumus un apbārsta mūs ar rīsiem. Pašā loka galā mūs gaida Greisa un Keriks, kas smaida un apskauj mūs. Greisa atkal grasās raudāt, un mēs steidzīgi atvadāmies.
Teilors
